10
Peļņa nav galvenais
Tirdziņu no tā dibināšanas dienas vada četras uzņēmīgas sievas – Astrīde Rozīte, Rudīte Vasile, Baiba Smilga un Mirdza Kārkliņa, kuru pēdējā laikā nomainījusi Brigita Puriņa. Vajadzēja lielu dūšu, lai mazajā Straupē nāktu klajā ar priekšlikumu par tirgus vietu, kur vietējie no apkārtnes zemniekiem varētu nopirkt izaudzēto, tā teikt, pa taisno no dobes. Vai būs gana pircēju? Pašiem tikai ap septiņsimt iedzīvotāju, līdz Rīgai patālu, arī no tuvākām mazākām pilsētām sanāk garāks brauciens. Ne viens vien šaubījās par iznākumu, turklāt Latvijas tiesību akti tolaik nemaz neparedzēja šādu tirgošanās formu, tikai gadatirgu astoņas reizes gadā.
Ar Straupes pagasta pašvaldības un Cēsu rajona padomes atbalstu, kā arī personīgi uzrunājot visus apkārtnes zemniekus un mājražotājus, izdevās uzsākt tirdziņa darbību, bet pēc pāris gadiem kopā ar Rīgas “Slow Food” organizācijas biedriem vēl panākt, ka valdība pieņem Ministru kabineta noteikumus par tirdzniecības veidiem un tās organizēšanas kārtību. Tas bija liels solis uz priekšu, jo beidzot zemnieku tirdziņi varēja legāli darboties, savu produkciju tur bija iespējams pārdot arī saimniecisko darbību nereģistrējušiem vietējiem amatniekiem un mājražotājiem.
Vēl nebūdami “Slow Food” kustības dalībnieki, straupieši tirgum noteica stingrus iekšējās kārtības noteikumus, priekšroku dodot ražotājiem, kas darbojas 40 līdz 50 kilometru rādiusā un piedāvā pašu ražotu vai iegūtu produkciju. No tālākiem Latvijas novadiem te ielaiž tikai tos, kuru lauku labumi nekonkurē ar vietējiem. “Pats galvenais, ka pats ražo, audzē un kā audzē,” svarīgāko noteikumu uzsver R. Vasile. Šeit nav vietas intensīvās lauksaimniecības zemniekam, kas savos laukos izmanto cilvēkam un dabai kaitīgas ķimikālijas – herbicīdus, pesticīdus u. c. Uz tirdzniecības vietu nav ko cerēt bezgaumīgiem, lai gan pašmāju ļaužu darinātiem, amatnieku ražojumiem.
Tirdziņš ir tik vilinošs, ka katru nedēļu piesakās vismaz seši jauni tirgotāji, taču atļauju dabū labi ja viens. Bez rūpīgas kontroles Straupes tirgus līdzīgi kā daudzi citi Latvijas maztirdziņi būtu pilns ar kūpinājumiem no ārzemēs iepirktas gaļas un citiem svešzemju “labumiem”.
Pie jaunu dalībnieku izvērtēšanas, ja nepieciešams, tirgus organizatori kopā ar speciālistiem dodas apskatīt viņu saimniecības. Ar visu stingro atlases filtru līdz Straupei nonākuši arī negodīgi tirgotāji, taču zināms, ka meliem īsas kājas, un krāpnieki parasti tiek atmaskoti. “Tad mēs rīkojamies ļoti nežēlīgi – noņemam šo cilvēku no tirgus laukuma bez tiesībām jelkad vēl atgriezties,” paskaidro A. Rozīte. Pa šiem gadiem viņa atceras tikai trīs tādus gadījumus.
“Daudzi jautā, kāpēc tik stingri turaties? Atbildam, ka mums galvenais uzdevums ir nevis peļņa, bet vietējās teritorijas attīstība – gribam, lai tiktu izmantota pašu zemīte, dzimtas te dzīvotu un strādātu,” skaidro R. Vasile.
Straupe iziet pasaulē, Rīga – pieklususi
Straupes tirgus līdzās “Slow Food” oranžajiem plakātiem un latviskā matojuma zīmei var lepoties ar vēl vienu titulu – “Earth Markets”, latviski – Zemes tirgus, kas apliecina, ka straupieši iekļauti starptautiskā tirdziņu tīklā, kas seko “Slow Food” filozofijai. A. Rozīte stāsta, ka pērnvasar no Itālijas atceļojusi komisija, lai novērtētu tirgotājus, saimniecības, un atzina par atbilstošu Zemes tirgus tīklam. Tagad Straupe ir vienīgā no Baltijas “Slow Food” biedrībām, kuras tirgus iekļauts šādā tīklojumā un atrodams internetā. Pircējiem tā ir vēl papildu garantija par produkta izcelsmi un iespēja no pārdevēja saņemt pilnvērtīgu informāciju par savu ražojumu, savukārt tirdziņam – laba reklāma un āķis arī ārzemju tūristiem, kas savos ceļojumos vēlas izbaudīt vietējās kulinārās tradīcijas.
“Pie mums atbrauc norvēģi, vācieši un saka – vou, jums ir “Slow Food”! Viņi to pazīst labāk, jo pievienojušies kustībai ātrāk, Latvijā šis zīmols ir mazāk zināms,” atzīst Rozīte un piebilst, ka nupat viņu tirdziņu Zemes tirgus mājas lapā uzgājusi kāda grupa no Austrālijas un gatavojas to apmeklēt.
Plašākam skatam uz kustību vajagot aizbraukt uz tās dzimteni Itāliju, kur Turīnā katru otro gadu notiek liels pasākums “Terra Madre”, tulkojumā – Māte zeme, ar tirgotāju stendiem, semināriem, apmācībām, prezentācijām un trīs miljoniem apmeklētāju ik dienu, iesaka A. Rozīte. Pagājušajā apciemojuma reizē viņai dota iespēja ar stāstu par Straupes tirdziņu uzstāties Zemes tirgus alianses saietā, kuras biedri nu ir arī straupieši. “Tagad esam ieskaitīti ekspertu kārtā, kas zina, kā organizēt šādus tirdziņus. Pie mums konsultējas igauņi no Sāmsalas, jo arī vēlas izveidot tādu tirgu,” palepojas Rozīte. Uz “Slow Food” starptautiskā fonda pārstāvjiem straupieši atstājuši tik labu iespaidu, ka uzrunāti kā pirmā Baltijā “Terra Madre” iespējamie rīkotāji.
