Streips: “Divas kādreiz lielajā politikā pārstāvētas partijas šogad Eiropas vēlēšanās izgāzās ar blīkšķi” 0

Nu, ko.  Piektās Eiropas Parlamenta vēlēšanas kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā nu ir beigušās.  Mēs balsojām sestdien, bet noteikumos pateikts, ka neviena dalībvalsts nedrīkst atklāt rezultātus, iekams nebūs slēgts pēdējais iecirknis Eiropā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Šajā gadījumā runa bija par Itāliju, kur sazini kāpēc iecirkņi bija atvērti līdz plkst. 23.00.  Līdz ar to par rezultātiem uzzināju pirmdien no rīta, kad biju izgulējies.

Pirmais, ko gribu paust ir kārtējais sašutums par latviešu slinkumu un kūtrumu.  33,71% balsstiesīgo tur piedalījās.  Kripatiņu pāri vienai trešdaļai.  Pirms pieciem gadiem bija kripatiņu mazāk par vienu trešdaļu.  Laikam tas uzskatāms par progresu.  Minimālu progresu.  Nožēlojamu progresu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pats nobalsoju sestdien.  117. iecirknī, kas atrodas Nevalstisko organizāciju namā Ieriķu ielā un netālu no manas mājvietas.

Kad ierados, bija maza rindiņa, nācās uz mirkli pagaidīt.  Kopumā iecirknī nobalsoja 629 personas.  Jutos izpildījis savu pilsoņa pienākumu.

Rezultāti mani īpaši nepārsteidza.  Ievēlējām deviņus Eiropas deputātus, tajā skaitā piecus, kuri arī bija iepriekšējā Eiropas Parlamenta sasaukumā.

Absolūtais vectētiņš mūsu pārstāvniecības struktūrā ir Roberts Zīle, kurš pirmoreiz ievēlēts 2004. gadā no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.”  Zīles kungs atkal ievēlēts 2009. gadā, 2014. gadā, 2019. gadā un aizvakar atkal un uz piekto piecu gadu termiņu.

Šajā pēdējā piegājienā Roberts Zīle kandidēja sarakstā “Nacionālā apvienība ‘Visu Latvijai!’ – ‘Tēvzemei un Brīvībai/LNNK’.”  Visai garš un sarežģīts apvienības nosaukums.

Savulaik Nacionālā apvienība un tās priekšteči regulāri katrās Saeimas vēlēšanās Robertu Zīli prezentēja kā savu “kandidātu premjerministra amatam.”  Vienugad sevišķi uzslavējot viņu un viņa “ekonomisko programmu.”

Tomēr Nacionālā apvienība mums allaž ir bijusi partija, kura jūtas ērtāk, ja tā nav pie galvenajiem varas kloķiem.  Tikai vienreiz Tēvzemieši ir uzņēmušies Ministru kabineta vadību.  Tas bija Guntars Krasts, kurš bija premjers apmēram 15 minūšu garumā pagājušā gadsimta 90. gados.

Reklāma
Reklāma

Ārpus tā partija labprāt ir uzņēmusi Saeimas priekšsēdētāja amatu, bet lielajā politikā labāk atrasties ārpus galvenās telts un uzstāt uz saviem konkrētajiem jautājumiem.

Šogad Nacionālajai Apvienībai bija otri labākie rezultāti no visām partijām, un vēlētāji apvienībai uzticēja divus mandātus.

Blakus Robertam Zīlem jaunajā Eiropas Parlamenta sasaukumā darbosies Rihards Kols.  Tas nozīmē, ka Saeimas Ārlietu komisijai būs vajadzīgs jauns priekšsēdētājs.  Viņa vietniece ir Amerikas latviete Irma Kalniņa, un man personīgi nebūtu nekādu iebildumu, ja viņa pārņemtu komisijas vadību. Irmu uzskatu par labu draudzeni.

Vislabākie rezultāti 8. jūnijā bija Jaunajai Vienotībai, un vēlētāji mandātus uzticēja diviem pieredzējušiem Eiropas līmeņa politiķiem.

Valdis Dombrovskis pirmoreiz Eiropas Parlamentā ievēlēts 2004. gadā.  2009. gadā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers viņu atsauca mājās pēc tam, kad iepriekšējā valdība ar savu “gāzi grīdā” filozofiju Latvijas tautsaimniecību iestūrēja visdziļākajā no grāvjiem.

Dombrovska kungs izveidoja valdību, kura ar minētās krīzes risinājumiem tika galā pavisam labi.  2013. gadā premjers demisionēja, lai uzņemtos atbildību par Zolitūdes traģēdiju.

Bet 2014. gadā Valdis Dombrovskis atkal ievēlēts Eiropas parlamentā, kur viņš kļuva par Eiropas komisijas vienu no locekļiem.  2019. gadā tas pats, un aizvakar tauta viņam uzticēja vēl piecus gadus Briselē.

Sandra Kalniete bija redzamākā sieviete Latvijas Tautas frontes procesos un laikā pēc tam bija ārlietu ministre, diplomāte, grāmatu autore un daudz kas cits.  Viņa pirmoreiz Eiropas parlamentā ievēlēta 2009. gadā, tad atkal 2014. un 2019. gadā.  Arī šogad.

Sibīrijā dzimusī Kalniete ir bijusi aktīva balss Eiropas līmenī skaidrojot Latvijas un tās tautas vēsturi, kā arī Kremļa fašista neizmērojamo ļaunumu.

Eiropas parlamentā uz otru termiņu atgriezīsies politologs un profesors Ivars Ījabs no partijas Latvijas attīstībai.  Viņam pieder aforisms, kurš man allaž bijis tuvu pie sirds attiecībā uz Latvijas ievērojamo “sēru dienu” skaitu.

Attiecībā uz 17. jūniju Ījaba kungs pareizi norādīja, ka

nav nevienas citas valsts pasaulē, kura savai tautai liek izkārt karogus, lai atzīmētu savas valsts okupāciju.

Piekrītu.

Zīle, Dombrovskis, Kalniete, Ījabs. Piektais jau esošais deputāts, kurš tur atgriezīsies, ir Nils Ušakovs.

Brīdī, kad 2013. gadā sakarā ar Zolitūdi demisionēja Valdis Dombrovskis, atceros padomājis un publiski teicis, ka attiecīgo celtni cēla Rīgā ar Rīgas pašvaldības atļaujām, uzraudzību un visu pārējo.

Ušakovs paziņoja, ka viņš nekādu atbildību nesaskata.  Dombrovskis bija godprātīgs, Ušakovs — ne tik.

Protams, Nils Ušakovs arī ir tā persona, kura principā vienpersoniski nodrošināja līdz kliņķim korumpētās Rīgas domes padzīšanu ar mietu.  Pats Ušakovs atstādināts vēl pirms tam, un viņš aizmuka uz Eiropu 2019. gadā.  Nupat tauta viņam uzticēja vēl piecus gadus Briselē.

Feisbukā Ušakova kungs sevi regulāri reklamēja nevis latviešu valodā, kas šķistu piemēroti cilvēkam, kurš cer pārstāvēt Latviju Eiropas līmenī, bet gan Kremļa fašista valodā.

Tatjana Ždanoka šogad vairs nedrīkstēja kandidēt.  Partija Stabilitātei!, kura pilda Kremļa lakstīgalas lomu Saeimā, Eiropas vēlēšanās izgāzās kā sēta.  Nu, tad lai uz Briseli dodas Ušakovs kā pārstāvis domai, ka Latvijas politiskajā apritē joprojām ir vajadzīga kādreizējā okupācijas valoda.  Skumji.

Rihardu Kolu kā vienu no jaunatnācējiem Eiropas likumdevējā jau pieminēju.  No Apvienotā saraksta Eiropas Parlamentā ievēlēts Reinis Pozņaks.  Viņš pazīstams kā tā dēvētā Tviterkonvoja organizētājs, kura ietvaros uz Ukrainu tiek piegādāti spēkrati.  Pozņaka kungs par savu rosīšanos ir saņēmis gan Eiropas Pilsoņa balvu, gan arī atzīts par Eiropas gada cilvēku Latvijā.

No partijas Progresīvie mandātu saņēma kādreizējais Rīgas mērs un pašreizējais Domes deputāts Mārtiņš Staķis.  Nākamgad būs kārtējās pašvaldību vēlēšanas, kurās Staķa kungs visticamāk nepiedalīsies.  Viņam jauna, ļoti labi apmaksāta darbavieta.

Raksturīgā kārtā pirms Eiropas vēlēšanām uz brandmūriem un sabiedriskā transporta daudzviet rēgojās kādreizējā politikas buldozera Šlesera vieplis, lai gan viņš pats nekandidēja.

Ar to pietika, lai attiecīgais politiskā biznesa projekts tiktu pāri pieciem procentiem.  Eiropas deputāts būs īstenais Latvijas politikas dinozaurs Vilis Krištopans, kurš savulaik īslaicīgi bija Latvijas premjerministrs un folklorā ir iegājis kā jēdziena “muļķu tauta” autors.

Tā gluži Krištopana kungs neteica, bet fakts ir tāds, ka pēc aiziešanas no politikas viņš lielākoties dzīvojās pa Floridu Amerikā.  Nu viņš būs Eiropas parlamenta deputāts.

Septiņas partijas 8. jūnijā izcīnīja mandātus, kas nozīmē, ka deviņas palika zem svītras.  Tajā skaitā dažas, par kuru centību varbūt pienākas kaut kāda minimāla uzslava, bet ar rezultātiem tā bijis, kā bijis.

Zaļajiem zemniekiem raksturīgi ir bijuši krietni labāki rezultāti Latvijas, nevis Eiropas vēlēšanās.  Šogad kandidēja visi ZZS valdības ministri pēc kārtas, bet vien 2,28% balsu.

Jau minētā partija Stabilitātei! vēlēšanu dienā atbilstoši vēlētāju aptaujām minēta kā iespējama viena mandāta ieguvēja.  Reiz balsis bija saskaitītas, mazliet mazāk par diviem procentiem.  Neizdevās.

Partija “Suverēnā vara” ir tā, kur šo vēlēšanu vajadzībām nogruntējās kādreizējā Saeimas deputāte, demagoģe un “tikumības” cīnītāja Jūlija Stepaņenko.  2,62% balsu.  Neizdevās.

Saeimas deputāts, kurš laika gaitā pārstāvējis visai lielu skaitu politisko spēku, ir Aleksandrs Kiršteins, kurš salīdzinoši nesen izraidīts no Nacionālās apvienības frakcijas par piedalīšanos skandalozā Ķīnas valdības apmaksātā braucienā uz Ķīnu.

Viņš pievienojās politiskajam jēdzienam “Tauta. Zeme. Valstiskums.”  0,58% balsu.  Neizdevās, un Kiršteina kungs varēs palikt Saeimā kā frakcijām nevajadzīgs deputāts.

Kārtējo reizi vēlēšanās piedalījās Centra partija, kura dzīvi sāka visai tālajā 2005. gadā ar grandiozo nosaukumu “Vislatvijas partija 21. gadsimts!”  Kādu laiku nosaukums bija SOLIDARITĀTE, pēcāk Latvijas centriskā partija un vēl pēc tam Centra partija.

Savā mājaslapā šī grupiņa sevi apraksta ar vārdiem “patriotiska, kristīgi konservatīva partija, kas pārstāv Latvijas sabiedrības vairākumu.”

Eiropas vēlēšanās šogad Centra partija saņēma 1,72% balsu.  Ja tas ir “sabiedrības vairākums,” tad nudien jābrīnās par šīs cilvēku grupiņas pašapmānu.

Divas kādreiz lielajā politikā pārstāvētas partijas šogad Eiropas vēlēšanās izgāzās ar blīkšķi.  Jaunā konservatīvā partija, kura Saeimā izrādījās tikai vienam sasaukumam derīga prece, saņēma tikai pusotru procentu balsu.

Kustība Par, kura 13. Saeimā ievēlēta tandēmā ar partiju Latvijas attīstībai (Attīstība/Par) Eiropas vēlēšanās bija pašā pēdējā vietā.  Vien 1652 balsis, 0,32%.

Manā dzimtajā Čikāgā nobalsoja 110 tautiešu, lielākoties par Nacionālo apvienību un Jauno Vienotību.  Feisbukā bija vēstīts, ka Čikāgā bijis vislielākais skaits vēlētāju Amerikas iecirkņu starpā.  Ušakova, Stepaņenko un Kiršteina pārstāvētie spēki Čikāgā nesaņēma nevienu balsi vispār.

Kopumā ārzemēs nobalsoja mazāk nekā 3% balsstiesīgo.  Saprotu, tā ir ķēpa, bet tas šķiet visnotaļ nožēlojami.

Eiropā lielākā diskusija par šīm vēlēšanām bija par jautājumu, cik veiksmīgi būs konservatīvie, t.sk. radikāli konservatīvie spēki.

Francijā vislabākos rezultātus uzrādīja tā dēvētais Nacionālais Rallijs.  Valsts prezidenta Emanuela Makrona pārstāvētā partija saņēma uz pusi mazāk balsu.  Prezidents uz to reaģēja ar paziņojumu, ka viņš atlaidīs parlamentu un izsauks ārkārtas vēlēšanas.

Nacionālais rallijs ir ar bārdu, un tas allaž bijis saistīts ar Lepēnu ģimenīti.  Patriarhs Žans Marī bija izteikts rasists un antisemīts.  Meita Marīna ir centusies partijas reputāciju uzlabot un nomierināt, bet šoks frančiem tas bija vienalga.

Tajā skaitā jautājot, vai Nacionālajam rallijam minētajās ārkārtas vēlēšanās varētu būt izredzes gūt vairākumu.

Cik var spriest, diez vai.  Valstīs vēlēšanu jautājumi ir citādāki nekā Eiropas parlamenta vēlēšanās.  Bieži vien Eiropas vēlēšanās ļaudis balso protestēšanas dēļ, tur laika gaitā bijuši visādi jefiņi un jampampiņi.  No tā neizriet, ka līdzīga veiksme būs Francijas parlamenta vēlēšanās.

Te gan pieminēšu vienu citu lietu.  Pirmā kārta Francijas vēlēšanās būs 30. jūnijā un otra būs 7. jūlijā.  Komentāru rakstu 10. jūnijā, kas nozīmē, ka līdz pirmajai kārtai ir 20, bet līdz otrajai kārtai — 27 dienas.

Francija kaut kā iztiek bez četrus mēnešus gara “priekšvēlēšanu aģitācijas perioda,” kura ietvaros es pēdējo četru mēnešu laikā savā televīzijas raidījumā neesmu varējis atklātā tekstā runāt ne par politiķiem, ne par partijām, ja tās ir bijušas iesaistītas Eiropas vēlēšanās.

Jo acīmredzot valsts un mediju uzraugi uzskata, ja Streips savā raidījumā teiks kaut ko pozitīvu vai negatīvu par kādu no partijām, tad tas nozīmēs, ka visa latviešu tauta momentā metīsies balsot par tiem pirmajiem un nebalsot par tiem pēdējiem.

Tas, protams, ir absurds, turklāt pirms 14. Saeimas vēlēšanām aizpērn “priekšvēlēšanu aģitācijas periods” sākās pāris nedēļas pirms vispār bija paredzēta kandidātu sarakstu iesniegšana!  Vārds “absurds” te šķiet neadekvāts.

Ir fakts, ka 10. jūnijā bija pirmā diena kopš 10. februāra, kad savā raidījumā par partijām un politikāņiem varēju runāt atklātā tekstā, tajā skaitā partiju Stabilitātei! nosaukt par Kremļa lakstīgalām.

Ja nekas nemainīsies, šī brīvība man pastāvēs tikai līdz februāra sākumam, jo 5. jūnijā 2025. gadā būs pašvaldību vēlēšanas, un “priekšvēlēšanu aģitācijas periods” sāksies 120 dienas pirms tam.

Tas nozīmē, ka februārī, martā, aprīlī un maijā man būs liegts atklātā tekstā runāt par politiķiem un partijām, kas tādam raidījumam, kā manējam, ir kaitīgi, un tas ir dikti maigi teikts.

Protu runāt caur puķēm, bet nevienā citā Eiropas valstī nepastāv šādas četrus mēnešu garas satura cenzūras, un būtu dikti jauki, ja šo tekstu lasa kāds no pašreizējās Saeimas deputātiem, ja šo periodu gudrās galvas pārskatītu un krietni saīsinātu.

Mazāk nekā mēnesis Francijā.  Sešas nedēļas Lielbritānijā, un abos gadījumos bez mediju aizlieguma.  Pie mums četri mēneši ar aizliegumu.  Kurā pasaulē tā kaut kas skaitās loģiski?

Vācijā labus rezultātus uzrādīja partija Alternatīva Vācijai, aiz sevis atstājot pašreizējo valdošo partiju minētajā valstī Sociāldemokrātus.

Tiesa, gan Ungārijā, gan Slovākijā, kur iekšzemes politikā ilgstoši valdījuši īsteni autokrāti, bija zīmes, ka tautai šāda pieeja ir apnikusi.  Ungārijā valdošajai partijai bija sliktākie rezultāti Eiropas parlamenta vēlēšanās kopš pirmsākumiem, lai arī tā vienalga saņēma lielāko balsu skaistu.

Kopumā šķiet, centriskie spēki Eiropas Parlamentā saglabās ērtu vairākumu, un visticamāk Eiropas komisijas prezidente Urzula van der Leiena atgriezīsies amatā.

Ir tiesa, radikāli labējiem spēkiem vēlēšanas bija veiksmīgākas, bet šie nav ļaudis, kuri mēdz savā starpā rast kopsaucēju.  Tā, piemēram, Itālijas radikāli labējā premjere Džordžija Meloni ir aktīva NATO, Eiropas Savienības un Ukrainas atbalstītāja.

Jau minētā Marina Lepēna Francijā ir bijusi cieša Kremļa fašista sabiedrotā un draudzene.  Šajā nozīmē abas dāmas aci pret aci nevar saskatīties.

Personīgi būtu priecīgāks, ja mūsu tautieši aizvakar būtu pateikuši nē gan Ušakovam, gan Krištopanam.  Tā notiek, ja balso knapi trešā daļa tautiešu.  Visiem tiem, kuri aizvakar nolēma eh, nav vērts — nekas cits neatliek, kā jums visiem pēc kārtas pateikt fui!

SAISTĪTIE RAKSTI