– Vai nejūtat sabiedrības spiedienu, vēlmi ielikt jūs rāmjos? 11
– Es neesmu personība, ko var ielikt rāmjos. Tur, kur jūtu spiedienu, dodu pretspiedienu. To droši vien var pamanīt manos publiskajos izteikumos un tvitera aktivitātēs. Par laimi, mums ir brīva un atvērta sabiedrība, kas ir fantastisks ieguvums, ko mēs īsti nenovērtējam.
– Tomēr dzīvojam patērētājsabiedrībā, kuras noteikumi paredz, ka mums ir jābūt uz mantu un naudu orientētiem…
– Ko nozīmē jābūt? Stulbais mīts! Jāpamostas un jādzīvo!!! Ja tu tici patērētājsabiedrībai, tevi neviens neglābs! Ko nozīmē rāmji? Protams, ir šis sociālais spiediens, es saprotu, par ko jūs runājat. Ir ļoti svarīgi, uz ko cilvēki skatās, kas veido viņu vērtības. Tāpēc radošās profesijas ir tik ļoti svarīgas, un daļa no zinātnieka un mākslinieka brīvprātīga pienākuma ir skaidrot sabiedrībai, cik svarīgs ir tas, kam mēs ticam un kas ietekmē visas mūsu izvēles. Sākot ar to, kādu attieksmi pret mācībām un mācību priekšmetu es sniedzu savam bērnam, un beidzot ar to, kādas ir manas prioritātes, vai man obligāti vajag tādu māju un tādu mašīnu, vai ko es izvēlos darīt ar savu laiku un savu dzīvi. Darbs ar sevi ir ļoti svarīgs.
– Jūsu izvēle ir bijusi palikt Latvijā, droši vien kādā bagātākā valstī jūsu smadzenes tiktu labāk atalgotas.
– Šo jautājumu esmu nopietni apsvēris, piecus gadus dzīvodams ārpus Latvijas. Labklājība un iespējas, ko piedāvā pārtikusi sabiedrība, protams, ir vilinošas, bet nav pietiekamas, lai es piekristu tam, ka man būtu jāpārdzimst. Jo man grūti iedomāties veiksmīgu imigrāciju, ja neesmu pārdzimis par citas sabiedrības locekli. Ja būtu izvēlējies palikt Vācijā, man būtu jākļūst par vācieti. Ne etniskā nozīmē, bet nacionālā. Tāpat, ja paliktu Izraēlā, kur ieguvu doktora grādu. Tad man ir jāakceptē citas sabiedrības pamatvērtības, prioritātes, un tās ļoti atšķiras no tām vērtībām, ar kurām esmu uzaudzis. Ar sajūtu, ka tu esi viesis, var labu laiku dzīvot. Bet man no paša sākuma bija skaidrs, ka gribu palikt Latvijā. Te ir fantastiska iespēja veidot savu valsti. Tas ir tas, par ko ārzemju kolēģi mani apskauž.
– Bet vai jums šeit profesionāli nav vientuļi, jo līdz saknei jūs saprot tikai neliela daļa jūsu kolēģu pasaulē…
– Reizēm ir lietas, ko nevaru nodot tālāk nevienam citam kā vien saviem profesionāļiem. Bet mūsdienu zinātne ir absolūti starptautiska, un tikai tā var to virzīt uz priekšu. Es ļoti daudz ceļoju, profesionālu mērķu vadīts, vidēji divus mēnešus gadā pavadu ārpus Latvijas. Un tas lielā mērā piesātina manu vajadzību pēc profesionālas komunikācijas un sadarbības. Arī Rīgā rīkojam starptautiskas zinātnieku konferences. Ja jūs zinātu, kā ārzemju kolēģi priecājas, cik mums te, Latvijā, ir skaisti! Es tupinu ticēt, ka Latvija ir lieliska vieta, kur veidot zinātnisku karjeru. Tas nebūs viegli. Bet tas nav viegli nevienā valstī.
– Iedomāsimies. Maza lauku skola uz slēgšanas robežas. Pirmajā klasē sāk iet kāds vienkāršu ļaužu bērns. Vai viņam ir iespēja kļūt par pasaules līmeņa zinātnieku?
– Jā. Divus gadus ar ģimeni nodzīvojām laukos, un vēl arvien satieku savus lauku kaimiņus un viņu bērnus, mūsu bērni kopā dauzās un spēlējas. Es ļoti labi iztēlojos Dzelzavas pamatskolu un bērnus, kas tur mācās. Tendence rāda – mūsu labākie studenti, kuri vistālāk tiek un kļūst par zinātniekiem, nāk no laukiem vai mazajām pilsētām.
– Redz, kā!
– Protams! Jo viņi pieraduši strādāt un saprot iespēju vērtību. Ja esi uzaudzis vidē, kur pārāk daudz iespēju tiek pasniegtas kā pašsaprotamas, tu nemaz nenovērtē un nesaproti, ka tās realizējas tikai tad, ja pretī liec attiecīgu darbu. Ļoti lepojos ar mūsu absolventiem, savulaik maniem studentiem, Arti Svilānu, Elīnu Locāni, kuri veido spilgtu karjeru ārzemēs, un viņi nenāk no lielajām pilsētas skolām.
Vēl par to 1. klasi lauku skolās. Mūsdienās tu nepaliec sava ciema robežās, ir internets ar iespēju pieslēgties visai pasaulei. Arī Latvijā var attālināti mācīties un strādāt, ir profesionāli safilmēti atvērtie lekciju kursi dažādās jomās, universitātes rīko mazās skoliņas, arī olimpiādes ir pieejamas tiešsaistē. Protams, bērnu, vienu pašu atstājot, nekas nesanāks. Šeit ļoti liela loma ir pašvaldībām, kas apmaksā motivētāko skolēnu braucienus uz lielākiem centriem, kur notiek sestdienas nodarbības. Piemēram, atsūta veselu autobusu uz Jauno fiziķu skolu Rīgā, kur skolēni gūst to, ko neviens nevar aizstāt, – tiešu kontaktu, viņi ierauga dzīvus cilvēkus kā piemēru tam, ka viss ir iespējams. Jauno fiziķu skolu rīko un vada mūsu studenti. Vērojama tendence, ka uz jauno fiziķu skolu brauc bērni no tiem novadiem, no kuriem nākuši mūsu aktīvākie studenti.
