“Tās pāris nedēļas mēs bijām vienotākā nācija pasaulē!” Kā toreizējiem cīnītājiem klājas patlaban? 68
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien – Barikāžu aizstāvju atceres diena, kas atgādina par tautas drosmi un vienotību 1991. gada janvāra barikādēs un mobilizē mūsu spēkus sargāt izcīnīto brīvību. Lai arī esam barikāžu rūdīti, tomēr šajā politiski saspringtajā laikā nedrīkstam zaudēt modrību.
“Par neatkarību jācīnās pastāvīgi,” uzsver režisors Viesturs Kairišs, kurš tikko pabeidzis spēlfilmas “Janvāris” montāžu. Arī tā būs barikāžu laiku notikumu vēstnese – līdzīgi kā tikko izdotā Romualda Ražuka grāmata “Latvijas Tautas fronte barikādēs”. Kā toreizējiem cīnītājiem klājas patlaban, kā, viņuprāt, mums jāizturas un jārīkojas pret apdraudējumiem Latvijai šobrīd, un kā stiprināt valsts aizsargspējas?
Latvijas Televīzijas kompleksa aizsardzība Zaķusalā kopš barikāžu sākuma bija viena no prioritātēm, lai sabiedrība spētu operatīvi uzzināt patiesu informāciju par notikumiem. Jau 13. janvārī ar Īpašās brīvprātīgo vienības (ĪBV) štāba pilnvaru vadīt Zaķusalas aizsardzību aizsūtīja Robertu Milleru, Rīgas rajona ĪBV priekšnieku.
Pie viņa cīnītājiem pievienojās arī toreizējais Mārupes kārtības sargs, vēlākais LR Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube: “Iesaistījos barikāžu veidošanā un darbības koordinācijā. Toreiz tās pāris nedēļas mēs bijām vienotākā nācija pasaulē. Lai gan ikdienā, valsts iekšējās problēmās mēdzam šķelties, tomēr valstij izšķirošos brīžos spējam koncentrēties kopīgam mērķim. Atcerēsimies no vēstures – ar kādu entuziasmu, atsaucoties uzsaukumam “Pulcējaties zem latviešu karogiem”, brīvprātīgie vecumā no 17 līdz 35 gadiem pieteicās latvju strēlniekos. Daži pat mānījās ar dzimšanas gadiem, lai tiktu cīnītāju rindās. Līdzīgi daudzi pieteicās arī 1919. gada Brīvības cīņās pie pulkveža Oskara Kalpaka, kam šogad aizrit 140. dzimšanas diena. Arī mūsu gadsimtā bija līdzīgs piemērs – kad 2014. gadā Krievija iebruka Donbasā un varēja rasties apdraudējums arī mums, Latvijas Zemessardzē strauji pieauga dalībnieku skaits. Tajā iestājās daudzi, kas nemaz nedomāja par militāro jomu, piemēram, uzņēmēji, lauksaimnieki, valsts pārvaldes darbinieki…”
Barikāžu laikā bija ļoti svarīgi nepieļaut provokācijas, Raimonds Graube tikko izdotajā Romualda Ražuka grāmatā “Latvijas Tautas fronte barikādēs” atceras: “Neizslēdzām iespēju, ka arī īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienību rindās var būt kāds iesūtīts provokators vai nu kādam dedzīgākam mūsu pašu barikāžu aizstāvim neiztur nervi. Kā uzzināju no Roberta Millera, viens bija paņēmis līdzi medību ieroci, bet viņu ātri vien atklāja.”
Šobrīd atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube vada nodibinājumu “Valsts aizsardzības un patriotisma fonds “Namejs””, kura mērķis ir veicināt patriotismu Latvijas sabiedrībā, uzturēt starptautiskajās operācijās bojāgājušo karavīru piemiņu un atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku attīstību un to uzdevumu izpildi valsts aizsardzībā. Viņš teic, ka šis fonds ir kā brālība. Kā labdarības aplis – palīdzi otram, un arī tev palīdzēs, kad tas būs nepieciešams.
Paveikts ļoti daudz – palīdzēts veterāniem atgūt veselību, piemēram, ar “Daugavas vanagu” fondu Lielbritānijā, 4. Kurzemes brigādes karavīru, zemessargu, civilo darbinieku un karavīru ziedojumiem Valsts aizsardzības un patriotisma fondam “Namejs” bija iespēja atbalstīt elektriskā ratiņkrēsla iegādi Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona veterānam vecākajam zemessargam Andrim Preisam; pateicoties Austrālijas “Daugavas vanagu un vanadžu” Melburnas nodaļas ziedojumam, varēja turpināt akciju nodrošināt zemessargu un karavīru ģimenes ar jauniem datoriem, tādā veidā palīdzot bērniem vieglāk un efektīvāk mācīties attālinātajā režīmā.
Daudz darīts bērnu, jauniešu militāri patriotiskajā un ētiskajā audzināšanā, organizētas nometnes “Mazais Namejs”, kurās bērni apgūst praktiskās āra dzīves iemaņas, dodas ekspedīcijās. Raimonds Graube ir arī aizsardzības ministra Arta Pabrika nepilna laika militārais padomnieks. Viņš allaž bijis Latvijas patriots, uzsverot, ka nedrīkst jaukt valsti ar valsts pārvaldību.
“Mums daudz kas šajā pārvaldībā var nepatikt, bet valsts pie tā nav vainīga. Valsts veidojas no mazumiņa, no katra devuma un atbildības. Vienmēr bijis mans princips – nevis gaidīt no valsts, bet sākt pašam ar sevi un padomāt, ko es varu dot valstij.” Par iespējamo x stundu Raimonds Graube teic īsi: “Apdraudējuma gadījumā spēsim būt vienoti un stipri, jo mūsos ir barikāžu drosmes gars.”
Pūš skarbi vēji…
1991. gada barikādes Rīgā, kurās piedalījās tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas, apliecināja Padomju Savienības vadībai un pasaules sabiedrībai, ka neatkarības kustība ir organizēta, un nostiprināja sabiedrībā pārliecību, ka tā spēj sasniegt savus mērķus ar demokrātiskām un nevardarbīgām metodēm, šo pieeju apliecinot lozungā “Ar gara spēku pret karaspēku”, kas izteic visas Trešās atmodas stratēģiju un būtību.
Apzinoties šo notikumu svarīgumu, barikāžu vēsture ir jānodod nākamajām paaudzēm kā neatņemama latvieša identitātes sastāvdaļa. To nupat savā grāmatā “Latvijas Tautas fronte barikādēs” izdarījis Romualds Ražuks, 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis, barikāžu laika bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs no 1990. līdz 1992. gadam.
“Dokumenti, aculiecinieku stāstījumi liecina, ka barikādes bija rūpīgi plānota un ilgstoši gatavota stratēģiska valsts aizsardzības operācija. Apbrīnojami, ka bijām izveicīgāki un gudrāki par padomju militāristu tūkstošiem, kas tobrīd atradās Latvijā. Esmu pētījis arī omoniešu uzbrukumu Viļņas televīzijas tornim, iepazinies ar Tjumeņā izdotu grāmatu par omoniešiem, viens no Viļņā nošautajiem “Alfas” virsniekiem Krievijā tiek godināts, viņa uzvārdā nosaukta pat skola…” Romualda Ražuka grāmatā var izlasīt, ka toreizējais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis uzskatījis, ka “trešais spēks”, kas šāvis no Bastejkalna, bija PSRS Valsts drošības komitejas specvienības “Alfa” kaujinieki, kas 40 “bulgāru sportistu” grupas aizsegā bija apmetušies Baltijas kara apgabala sanatorijā Lielupē. Automātu patronu čaulītes atrada pie Jēkaba kazarmu stūra – tieši pretī Bastejkalnam…
Kopš 2018. gada Romualds Ražuks docē Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā, māca studentiem civilo aizsardzību. “X stundā militārie spēki neiztiktu bez civiliedzīvotāju atbalsta. Ikvienam lieti noder civilā aizsardzība, lai zinātu, kā rīkoties ne vien militāros konfliktos, bet arī ikdienas negadījumos. Mani, piemēram, satrauc, ka daudzi pret koronavīrusu izturas vieglprātīgi, bezatbildīgi.
Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kas ir pamats efektīvai un visaptverošai valsts aizsardzības sistēmas funkcionēšanai. Katram vajadzētu prast sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, zināt, kā atdzīvināt cilvēku, pārsiet ievainojumu, kā rīkoties gāzes noplūdes gadījumā… Skolu programmā būtu jāievieš militārā mācība. Sakarā ar Krievijas savilkto karaspēku pie Ukrainas robežas mani pārņem draņķīga izjūta… Atceros sava tēva stāstīto, kā viņš, pusaudzis, dzīvodams Lietuvā pie Polijas robežas, jutis Otrā pasaules kara tuvošanos. Ko līdzīgu nu jūtu arī es, pašreizējo drošības situāciju varu raksturot ar ārlietu ministra Edgara Rinkēviča sacīto: “Tur ārā pūš ļoti skarbi vēji.”
Ar savu lodi muzejā
Rīgā 20. janvārī, kad Iekšlietu ministrijā notika sardzes maiņa, pie ministrijas ēkas piebrauca OMON kaujinieki un sāka intensīvu apšaudi. Viena no lodēm trāpīja vēderā Bauskas rajona milicim Renāram Zaļajam. “Ja lode būtu trāpījusi augstāk par kādiem desmit centimetriem, manis vairs te nebūtu… Paldies Iekšlietu ministrijas poliklīnikas ārstiem, kas sašuva ievainojuma brūci, tā diena nu ir mana otrā dzimšanas diena.”
1991. gada barikāžu muzeju, kuru 2001. gadā nodibināja 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība, Renārs Zaļais vada kopš dibināšanas dienas, un muzeja krājumā starp citām tā laika liecībām glabājas arī viņa lode. Muzeja mērķis – ar savāktajiem barikāžu laika materiāliem sekmēt sabiedrības izpratni par 1991. gada janvāra un augusta notikumiem kā cīņas par Latvijas valstiskuma atjaunošanas un nacionālās atmodas kulmināciju. Viņš ir arī 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības prezidents un tās piemiņas zīmes izveides iniciators.
“Laiks ir nesaudzīgs, svarīgi saglabāt vēsturei ikvienu nevardarbīgās pretošanās liecību. Izpētē uzzināju, ka 13. janvāra Vislatvijas manifestācijā Daugavmalā bija piedalījusies ceturtā daļa valsts iedzīvotāju! Diez vai tādu vienotību vairs kad pieredzēsim. Tas bija trauksmains, grūti prognozējams laiks, dzīvojām savā valstī, taču mūsu teritorijā vēl atradās svešas varas karaspēks, tā bāzes, Padomju Savienības pakļautības iestādes… Taču mēs nenobijāmies, uzdrošinājāmies! No mūsu maiņas astoņiem miličiem dzīvi esam palikuši pieci. Visiem barikāžu aizstāvjiem vēlu galveno – veselību!”
Renārs Zaļais par muzeja, kurš pēc statusa ir privātais, pastāvēšanas problēmām negaužas, vien norāda, ka jau vairākus gadus iztiek ar biedrības gādātajiem līdzekļiem un minimālu valsts finansiālu atbalstu. “Kārtīgu attīstību un pētniecisko darbu nevaram organizēt, jo mums nav iespēju konkurēt ar valsts muzejiem, kur darbinieku algas, lai arī nav milzīgas, tomēr ir lielākas par mūsu piedāvātajām algām.”
Privātajā dzīvē Renāram esot gandarījums rūpēties par ģimeni lauku mājās, patīkot kalnu slēpošana, ar mazbērniem bijuši arī Austrijas kalnos. Nesen ar sievu noskatījies režisora Vitālija Manska filmu “Gorbačovs. Paradīze”, kuru vērtē īsi: “Praktiski viņš (Gorbačovs) tā arī neko nepateica…”
Janvāris sirds atmiņā
Tikko pabeigta montāža režisora Viestura Kairiša spēlfilmai “Janvāris”, kas tapusi, pārvarot pandēmijas radītos sarežģījumus, un ļaus izjust barikāžu laika emocionālo gaisotni no Preses nama ieņemšanas līdz apšaudei Bastejkalnā.
“Neesmu bijis aktīvs barikāžu dalībnieks, būdams 19 gadus vecs, kopā ar draugiem staigājām pa ielām, vērojām notikumus… Bijām paaudze, kas tā īsti nezināja, ko ar sevi iesākt. Savas tā laika izjūtas esmu ietvēris filmā, kas atklāj jauna cilvēka pieaugšanu. Astoņpadsmitgadīgajam Jazim, ko tēlo jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots, 1991. gada ziema Rīgā ir dzīves lielais pavērsiens. Viņš, cerot darboties kinomākslā, nonāk janvāra spriedzes notikumos, kad padomju militārās vienības mēģina gāzt atjaunoto Latvijas neatkarīgo valdību un ap valstiski nozīmīgākajiem objektiem ļaudis no visas Latvijas sāk būvēt barikādes.”
Ar laikmeta notikumiem fonā strauji pulsē jauniešu romantiskās jūtas, personiskā brīvība nonāk krustcelēs ar visas tautas kolektīvo brīvību. Jautāts, kā mūsdienās sargāt izcīnīto uzvaru, Viesturs Kairišs ir nepiekāpīgs: “Nekādu kompromisu ar Putinu, kas grasās uzspiest savu ultimātu! Par neatkarību jācīnās pastāvīgi!”
Rekonstruējot barikāžu laika notikumus, filmā būšot iekļauti dokumentālie kadri, kurus 1991. gadā fiksēja tā laika operatori, piemēram, Juris Podnieks, Zigurds Vidiņš.
Uzziņa
Grāmata izdota ar Ministru kabinetā apstiprinātā 1991. gada barikāžu 30 gadu atceres pasākumu plānu un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu. 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība dāvina 1500 eksemplārus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas paredzēti izplatīšanai visām Latvijas pašvaldību publiskajām bibliotēkām, kā arī vispārizglītojošo skolu bibliotēkām. Neliels daudzums būs pieejams iegādei Jāņa Rozes grāmatnīcās.
Atceramies, godinām piemiņu
Barikāžu laiks Latvijā izdzēsa septiņas dzīvības. 1991. gada 16. janvārī īpašo uzdevumu milicijas vienības OMON uzbrukuma laikā pie Vecmīlgrāvja tilta, pildot dienesta pienākumus, tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku, bojā gāja pieci cilvēki: skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki – Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. 21. janvārī nelaimes gadījumā barikāžu celtniecības laikā pie Augstākās padomes nama gāja bojā Ilgvars Grieziņš.
