– Tomēr diezgan daudzi vēlētāji toreiz izrādīja pasīvo pretošanos tādai bezizvēles situācijai. 22
– Visizplatītākā bija svītrošana biļetenos vai pierakstīšana klāt. Rīgas vēlēšanu apgabala 9. iecirkņa protokolā redzams, ka divi vēlēšanu biļeteni atzīti par nederīgiem, jo viens no vēlētājiem biļetenā pie kandidātiem bija pierakstījis “Berķis, Skujenieks un Balodis”, bet cits bija izņirgājies, ierakstot “Hitlers un Musolīni”. Pampāļu pagastā diviem Latvijas armijas karavīriem bija uzdots aizvest uz iecirkni vēlēšanu materiālus. Bet viens no kareivjiem visu klātbūtnē tur bija pateicis, lai svītrojot kandidātus, piebilzdams: “Ja būtu atļauts kandidēt Ulmanim ar Balodi, tad viņi ar saviem 40 000 aizsargiem būtu ko izdarījuši.” Acīmredzot kāds no vietējiem modrajiem komunistiņiem uzreiz uzrakstīja “kur vajag” par tādu izrunāšanos.
– Bet varbūt varēja uz šīm vēlēšanām neiet? Bija taču skaidrs, ka tas būs farss!
– Ap 1940. gada jūliju Latvijas iedzīvotājiem vēl nebija zudušas pilnīgi visas ilūzijas, kā tas jau bija Baigā gada beigās pēc deportācijām. Ap vēlēšanu laiku vēl bija cilvēki, pārsvarā kreisi noskaņoti, kas ticēja, ka no šī pasākuma varbūt tiešām būs kāda jēga. Atcerēsimies, ka arī Ulmaņa pašslavināšanās Latvijā daļai bija apnikusi. Tagad grūti novērtēt, cik liela, taču bija sabiedrības daļa, kas tiešām ticēja, ka kaut kas būs labāk, ja viņi balsos. Vēl citi saprata, ka neiešana balsot viņiem var bēdīgi beigties. Nez vai mēs atradīsim dokumentos kādu pavēli, ka visiem attiecīgās rūpnīcas vai iestādes darbiniekiem jādodas balsot par “Darbaļaužu bloku”, taču paturēsim prātā valodu, ko tolaik lietoja presē – “strādnieki ORGANIZĒTI un disciplinēti iet demonstrācijā…”, “strādnieki ORGANIZĒTI un disciplinēti ierodas vēlēšanu iecirknī…” Nu, tātad kāds viņus organizēja. Arī no dokumentiem var izsecināt, ka šīs darba kolektīvu kolektīvās došanās uz vēlēšanu iecirkņiem nepārprotami bija organizētas. Starp citu, manā skatījumā, par pretošanās izpausmi var uzskatīt arī izvairīšanos no došanās balsot. Toreiz bija gana daudz cilvēku, kas tā rīkojās – vieni paziņoja, ka ir slimi, citi apzināti devās prom, lai vēlēšanu brīdī nebūtu mājās. No krimināllietām zinām arī gadījumus, kad cilvēki devās uz iecirkņiem un tur skaidri paziņoja, ka nebalsos. Par to viņus arestēja, apsūdzībā ierakstot: “Demonstratīvi atteicās balsot par Darba tautas bloku.”
– Izstādes dokumentos ir pieminētas noslēpumainas personības V. I. Vadimovs un S. V. Sergejevs, kuriem vēlēšanu organizēšanā bija pārsteidzoši lielas pilnvaras…
– Vēsturnieki par viņiem lauza galvas jau kopš 90. gadu sākuma vismaz. Tie ir pseidonīmi vai segvārdi. Pavisam droši – viņi nebija vietējie. Visticamāk, tie bija no Maskavas atsūtīti Kominternes pārstāvji un šie nav viņu īstie uzvārdi. Vienā dokumentā ir Vadimovs otrā jau Vladimirovs. Ar Sergejevu tāpat ir dažādas variācijas. Bet nekur neparādās viņu amati. Teikšana šīm personām bija ļoti liela. Viņi piedalījās tajās LKP CK sēdēs, kas attiecās uz vēlēšanām. Un Vadimova un Sergejeva viedoklis bija izšķirošais. Tieši pēc viņu prasības no vēlēšanu komisijas tika atstādināts un uz mēnesi no partijas izslēgts Arnolds Deglavs, lai arī Latvijas kompartija pati viņu bija komisijā deleģējusi. No sēdes protokola redzams, ka izslēgšana notika tieši pēc šo abu emisāru iniciatīvas. Pēc vēlēšanām Vadimovs un Sergejevs no dokumentiem pazūd. Acīmredzot atgriezās Krievijā. Ja vēsturniekiem pienāktu laiki, kad varētu tikt pie Maskavas arhīviem, tad, visticamāk, kādu skaidrību par viņiem varētu gūt tikai tur.
