– Vai tas, kas notika 1940. gada 14./15. jūlijā, kaut kādā mērā vispār saucams par vēlēšanām? 22
– Tās bija vēlēšanas tikai formas pēc. No dokumentiem, kas ir izstādē, nepārprotami redzams, ka tas bija tīrs vēlēšanu farss. Vēlēšanas tradicionāli nozīmē, ka pilsoņi iet balsot par tām partijām, kas tiem patīk. 1940. gadā tādas iespējas nebija. Bija viens vēlēšanu saraksts – “Darba tautas bloks”. Pārējos vienkārši nepielaida. Kas tās par vēlēšanām, kurās vispār nav ko izvēlēties! Vairākās krimināllietās, kas attiecas uz vēlākajām represijām, ir nepārprotami redzams, ka persona tikusi arestēta tikai dēļ tā, ka bija kaut ko sasvītrojusi vēlēšanu biļetenā un kāds iecirknī to pamanījis. Tad kas tās par vēlēšanām, ja sarakstā nedrīkst izsvītrot pat vienu uzvārdu! Izstādes sadaļā par falsifikācijām ir tāds dīvains personāžs Jānis Toms Kokle. Viņš bija iecelts par kompartijas pilnvarnieku vairākos Vidzemes pagastos. Uz visiem šiem pagastiem viņš izsūtīja telefonogrammas, ka visi, kas nebalsos par “Darba tautas bloku”, būs “provokāti”, “insurgenti” un tiks tiesāti. Respektīvi, viņš izteica draudus vēlētājiem. 16. jūlijā viņu it kā arestēja, taču augusta sākumā atbrīvoja. Krimināllietu izbeidza ar motivāciju, ka “valsts interesēm kaitējumu nav radījis”.
Tos, kuri svītroja biļetenā, notiesāja, bet to, kurš draudēja, atbrīvo, jo izrādās, ka viņš rīkojies politiski pareizi!
– Tomēr alternatīvo sarakstu toreiz bijis vairāk nekā tikai Ata Ķeņina “Demokrātiskais bloks”, par kuru līdz šim dzirdēts visvairāk.
– 1940. gada jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) kopumā noraidīja 12 alternatīvos sarakstus. Visus gan nevar saukt par sarakstiem, jo lielākajā daļā bija tikai viens cilvēks. Tajā skaitā Rēzeknes 9. kājnieku pulka kareivis Mavriks Vulfsons, kurš turklāt iesniegumā pats bija pierakstījis, ka vēlas kandidēt “kā Darba ļaužu platformas pārstāvis”. Viņu principā noraidīja tikai tāpēc, ka Vulfsons tobrīd vēl nebija saistīts “ar augšām” tik cieši, kā būtu vajadzīgs. Vēl minams kreisais “Latgales zemnieku, strādnieku un darba inteliģences” saraksts, kura platforma gan arī daudz neatšķīrās no “Darba tautas bloka”. Par Ķeniņa “Demokrātisko bloku” ir nianse – atšķirībā no pārējiem šis saraksts līdz vēlēšanu komisijai nemaz nenonāca, kaut tajos ierobežotajos apstākļos viņi izdarīja apbrīnojami daudz. Ķeniņa bloks pat paspēja nodrukāt savu uzsaukumu “Demokrātisko latviešu aicinājums”. Viņi tāpat paspēja savākt cilvēkus, kas piekrita kandidēt – pats Ķeniņš, ģenerālis Jānis Balodis, Pēteris Berģis un vēl citi. Principā, ja šo ļaužu sarakstu vēlēšanu komisija būtu apstiprinājusi, viņi bez problēmām izgrieztu pogas “Darba tautas blokam”, jo tauta nepazina ne tādus kalnbērziņus, ne spures, ne citus mītiskos komunistus. Bet ģenerāli Balodi un Ķeniņu zināja visa Latvija. Sociāldemokrāts Klāvs Lorencs atmiņās raksta, ka Ķeniņa noraidīšanu organizējis pats Andrejs Višinskis, kurš 1940. gada vasarā bija atsūtīts no Maskavas uz Rīgu pārraudzīt Latvijas okupācijas gaitu. Daudz sīkāk to pēc Otrā pasaules kara aprakstīja agrākais Saeimas deputāts Jānis Breikšs. Viņa atmiņas “Republikai bojā ejot” turpinājumos tika publicētas trimdas avīzē “Latvju Ziņas” 1948. gadā. No tām uzzinām, ka šajā sarakstā bijis arī leģendārais soļotājs Jānis Daliņš. Līdz 1940. gada 9. jūlijam Ķeniņa bloks jau bija dabūjis biroja telpas un darīja visu, lai paspētu pieteikties. Taču 9. jūlijā ēku, kurā atradās birojs, aplenca “miliči”. Droši vien starp tiem bija arī pārģērbti sarkanarmieši un čekisti. Jebkurā gadījumā biroju izkratīja, dokumentus konfiscēja, pašus aizturēja. Tādējādi alternatīvais piedāvājums tika bloķēts. Lai neradītu tālākas problēmas, Ati Ķeniņu 19. septembrī arestēja par “kontrrevolucionāru darbību, kas vērsta pret darba tautu” un izsūtīja.
