Kultūra
Māksla

Unikāla liecība par Latvijas vēsturi. Saruna ar fotovēsturnieku Pēteri Korsaku0


Pēteris Korsaks: “Es priecātos, ja, šo interviju izlasot, atsauktos cilvēki, kam ģimenes albumā ir fotogrāfijas ar Eižena Finka zīmogu.”
Pēteris Korsaks: “Es priecātos, ja, šo interviju izlasot, atsauktos cilvēki, kam ģimenes albumā ir fotogrāfijas ar Eižena Finka zīmogu.”
Foto: Jānis Brencis

Ap šo laiku pirms simts gadiem noslēdzās Latvijas Neatkarības karš – pamiers tika parakstīts 30. janvārī, bet 16. aprīlī Maskavā sākās pārrunas par miera noslēgšanu. Savukārt pavisam nesen iznāca pazīstamā fotovēsturnieka PĒTERA KORSAKA pētījums “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki”.

“Latviešu fotogrāfi karā kā fotoreportieri − līdz šim tāda vārdu salikuma latviešu periodikā nav bijis, jo atšķirībā no rakstniekiem fotogrāfu biogrāfijas nav tikušas sistemātiski vāktas un apkopotas,” saka grāmatas autors.

Pētījumā apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Tie ir Ernests Zaļkalns, Gustavs Žakerts, brāļi Mārtiņš, Tenis un Gustavs Lustes, Tālivaldis Lindbergs, Eduards Kraucs, Gothards Grīn­valds, Jūlijs Karlovskis, Leopolds Sīpoliņš, Jānis Tālavs, Nikolajs Uldriķis, Teodors Bidegs, Stepans Burkevics, Jānis/Džons Doreds, Juris Zīverts.

Viņi visi bijuši profesionāli fotogrāfi ar lielu pieredzi, tādēļ grāmatā apkopotie materiāli vērtējami kā unikālas Latvijas vēstures liecības. Savukārt fotogrāfu biogrāfijas Pēteris Korsaks pētījis vairāku gadu desmitu garumā.

Vispirms – sakiet, lūdzu, kā izlēmāt pievērsties latviešu kara fotogrāfu izpētei, kas uzvedināja tieši uz šo fotovēstures sadaļu?

P. Korsaks: Tas ir garāks stāsts. Materiālus esmu vācis visu šo 40 gadu garumā, sākot jau ar 70. gadiem. Pirmais bija Gustavs Žakerts, un tas, ka man izdevās izglābt viņa fotoplates, zināmā mērā ir nejaušība.

Žakerts ir no Vecpiebalgas, taču sarkanā armija viņu nogalināja Vācijā.

Kad Latvijā atgriezās ģimene – sieva ar meitu –, mājās jau saimniekoja citi. 70. gados Vecpiebalgā kopā ar citiem strādāju orientēšanās sporta nometnē, apmetos pie vietējā skolotāja Klāva Zommera. Izrādījās, ka gandrīz pretī pāri ceļam ir Žakerta mājiņa.

Negatīvi bija mājas bēniņos, daudzi sabradāti, turpat mētājās vēstules, viņa sarakste ar sievu.

Vēstulēs iedziļinājos tikai tagad, strādājot pie grāmatas, jo brīdī, kad savācu plates, vēl nebija pat Fotomuzeja, nekā, vienkārši sapratu, ka šis materiāls ir jāglābj, tā ir nozīmīga laikmeta liecība.

Mani visvairāk pārsteidz, ka no Pirmā pasaules kara vispār kādas fotogrāfijas saglabājušās – toreiz taču bija lielie aparāti, fotografēts tika uz trauslām stikla platēm…

Ir arī fotogrāfi, kuru darbi nav saglabājušies. Izpētīju, teiksim, Voldemāra Priedes dzīvi, viņš strādāja Rīgā. Savācu datus viņa biogrāfijai, bet nav saglabājusies neviena viņa fotografētā bilde no Pirmā pasaules kara laika, tādēļ arī stāsts par Priedi neiegāja grāmatā.

Nav saglabājusies vai varbūt nav zināms, ka tā pieder viņam?

Drīzāk jau nav saglabājusies, jo šo gadu laikā esmu izpētījis praktiski visu Latvijas muzeju fondus. 1985. gadā strādāju Brīvdabas muzejā un par godu Krišjāņa Barona jubilejai biju iecerējis sarīkot izstādi par latviešu zemnieku dzīvi un darbu.

Tā bija pirmā izstāde pēckara laikā, kurā varēja redzēt Latviju starpkaru periodā –

domāju, ka cenzūra izstādi neatļaus, jo ieliku Staburaga fotogrāfiju. Kaut gan problēmas tiešām radās, izstādi tomēr atļāva. Bet stāsts tāds, ka, meklējot fotogrāfijas, apbraukāju visus Latvijas muzejus, izpētīju viņu fondus, zinu, kas tajos glabājas.

Tajā reizē biju arī Ventspils muzejā, un tur man kolēģis saka – atradām fotoplates ar cilvēkiem vācu formās, ko lai dara?

Teicu – nolieciet, nevienam nerādiet, tad jau redzēs.

Kad pienāca atmoda un jau veidoju Fotogrāfijas muzeju, viņi man tās atdeva. Tagad plates glabājas muzejā, un papētīju, kas notika ar fotogrāfu – no kurienes viņš nāk un kā tas viss beidzās. Tagad grāmatā ir nodaļa par Jūliju Karlovski, šo fotogrāfiju autoru.

Pēc tam man nelika miera tas, ka bija vairākas grāmatas par baigo gadu vācu, zviedru, angļu un, protams, latviešu valodā, visās vienādas fotogrāfijas, bet nevienā nav rakstīts autora vārds.

Aizdomājos, kā lai to noskaidro – pārzinot Rīgas fotogrāfus, bija aizdomas, ka tas varētu būt Eduards Kraucs, bet nebija apstiprinājuma. Tad Rīgā pazīstama mākslas fotogrāfa Aleksandra Paleja meita Olita Grigors man uzdāvināja braucienu uz ASV, savukārt Valters Nollendorfs palīdzēja nokļūt Hūvera institūtā, kur glabājas Krauca trimdas arhīvs.

Tur atradu, ka jau 1951. gadā publicēts raksts par baigo gadu Latvijā, un tur arī uzrakstīts, ka lielākā daļa fotogrāfiju pieder Eduardam Kraucam.

Daudz Krauca bilžu glabājas “Latvenergo” muzejā, jo tieši viņš iemūžināja Ķeguma spēkstacijas būvniecību.

Teicu, ka tās jāiesniedz UNESCO Latvijas reģistram. Tā viņi arī izdarīja, un 2009. gadā šīs fotogrāfijas tika iekļautas reģistrā. Tagad Ķegumā ir pat Kraucam veltīta piemiņas plāksne.

Skatos, ka starp 16 fotogrāfiem ir arī Jānis Doreds, kurš kopš filmas “Džona Doreda sala” kļuvis par vienu no Latvijas leģendām…

Par Doredu šeit, Latvijā, visos savos pētniecības 40 gadus absolūti nekā nevarēju uzzināt. Uzgāju viņa vārdu pie fotogrāfijām 1923. gada “Ilustrētajā Žurnālā”, tas arī bija viss. Bet nekādi nelikos mierā.

20. gadsimta 80. gados, kad “Padomju Jaunatne”, “Literatūra un Māksla” un citas avīzes publicēja manus rakstus par fotogrāfiju Latvijā, jo tā bija līdz tam nepētīta, vienu rakstu bija izlasījusi Emīlija Švarca kundze, kas strādāja Operā.

Viņa man uzdāvināja mazas bildītes – Doreda fotografētas. Izrādījās, ka viņas brālis kara laikā bija iesaukts leģionā un dienējis tur kopā ar Doreda dēlu.

Un vēl, kad Ansis Epners 80. gadu beigās bija ārzemēs, viņš man atveda Jāņa Doreda sievas Elizabetes sarakstīto grāmatu “Zeme man ir apaļa” – tā bija iztulkota latviski un “Grāmatu draugs” to izdeva.

Bet 2004. gadā Jāņa Doreda dēls Eižens atbrauca uz Latviju un uzdāvināja Rīgas Kino muzejam tēva personīgās mantas un pēdējā laika portretus.

Savukārt Dzintra Geka, taisot filmu par Konstantīnu Čaksti, pabija arī Doreda mājās Norvēģijā

un no turienes atveda viņa bruņucepuri, kasti, kurā pārvadā kinokameru, kartes – un uzdāvināja to visu Kino muzejam. Tā jau bija bagātība, un, saliekot visu kopā, varēja tapt izstāde – Cēsīs, jo Jānis Doreds ir no tās puses.

No visa, ko stāstāt, ir skaidri redzams, cik ilgs laiks un milzīgs darbs ieguldīts šajā grāmatā. Vai arī tad, kad jau apzināti veidojāt to tieši šādu, gadījās kāds neparasts pārsteigums?

Jā, arī tas bija saistīts ar Doredu. Pēc Dzintras Gekas filmas jau viens otrs par viņu kaut ko uzrakstīja, bet laikam nebija īsti papētījis arhīvā.

Izrādījās, tur glabājas divas viņa ārzemju pases, un vīzu lapās ir visa Eiropa.

Visa. Tādu ierakstu es vēl nebiju redzējis. Pilnīgi visu Eiropas valstu zīmogi, un ne tikai – viņš taču bija arī Etiopijā, cietumā Spānijā pilsoņu kara laikā – tas bija viens no maniem pārsteigumiem, ka saglabājušās pases.

Otrs – kad Doreds filmēja Ļeņina bēres, čeka viņu apcietināja, bet viņš bija gudri izdarījis un paspēja filmas izsūtīt. Rietumos, iespējams, filmu par Ļeņina bērēm parādīja agrāk nekā Krievijā. Viņu ilgi noturēja čekā, bet, pateicoties angļu, amerikāņu un latviešu vēstniecību pūliņiem, pavasarī tomēr atbrīvoja.

Pārsteigums bija arī par Jāni Tālavu. Jau atmodas sākumā Teofils Dreimanis – viens no vecajiem leģionāriem – man sacīja, ka pazīst vīru, kam esot negatīvi no Volhovas.

Nesapratu: kādi negatīvi – kad Kurzemē pēdējos leģionārus saņēma gūstā, visus taču aplaupīja!

Bet uzmeklēju Jāni Tālavu, un izrādījās, ka viņam tiešām ir vesela bagātība – 17 filmas ar vairāk nekā 700 Volhovas uzņēmumiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa iedeva naudu – Fotogrāfijas muzejs bija viņu paspārnē –, un es no viņa tās filmas atpirku.

Bet, kā tās saglabājušās, man neizdevās īsti noskaidrot. Jo visas filmas bija jānodod priekšniecībai, tad tās sūtīja cenzūrai uz Berlīni, un tad tikai kaut ko varēja publicēt…

Un tad vēl stāsts par Juri Zīvertu. Vienu dienu pie manis ienāca divi stalti vīri – Jānis Gulbis, bijušais Latviešu leģiona rakstošais kara ziņotājs, ar savu cīņubiedru no Čikāgas Juri Zīvertu, kurš vairākus mēnešus bija pavadījis Beļģijas kara nometnē Zedelgemā.

Nometnē viņam līdzi bija fotoaparāts un filmiņas, kas ļāva nometnes dzīvi iemūžināt.

Juris Zīverts uzdāvināja muzejam unikālus fotodokumentus: simt fotogrāfijas un divas filmas par Latviešu leģiona karagūstekņu nometni Zedelgemā un Putlosā Vācijā, kā arī 1945. gada augustā nometnē tapušo žurnālu “Nameja Gredzens”.

Tajā nometnē arī tika dibināta pazīstamā ārzemju latviešu biedrība “Daugavas vanagi”, tādēļ toreiz vērsos pie viņiem, lai palīdz izveidot fotoalbumu par Zedelgemas nometni. Neatbalstīja. Tagad esmu priecīgs, ka vismaz šādi varēju publicēt šo unikālo materiālu.

Vēl viena Latvijas vēstures daļa sakārtota un atstāta nākamajām paaudzēm. Bet droši vien patlaban jau strādājat pie kaut kā jauna?

Saistītie raksti

Jā, patlaban gatavoju fotoalbumu par slaveno starpkaru laika fotogrāfu Eiženu Finku. Tas būs unikāls. Bet man noderētu palīdzība –

es priecātos, ja, šo interviju izlasot, atsauktos cilvēki, kam ģimenes albumā ir fotogrāfijas ar Eižena Finka zīmogu.

Tas ir ļoti viegli atpazīstams, tāds skaists, reljefs zīmējums.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
15 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
23 minūtes