Vai kino rada kļūdainu priekšstatu par vēsturi? Sešas filmas, kurām skatītāji tic vairāk nekā faktiem 2
Pētījumi liecina, ka deviņi no desmit cilvēkiem ir gatavi noticēt tām vēsturisku notikumu interpretācijām, kuras tiek atainotas filmās.
Tas padara kino par ļoti spēcīgu ieroci, ar kuru, mainot reālu notikumu noskaņas, var gan pastiprināt kādu tēmu, gan arī izveidot viltotu vēsturisko naratīvu, atzīst konferences “False thinking” lektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis.
“Viltota vēsture” bieži vien rodas tad, ja emocionālāka vai “labāk pārdodama” sižeta attīstības vārdā kinodarbu veidotāji maina notikumu secību, varoņu rīcību, izceļ mazāk svarīgas detaļas vai noklusē ko ļoti būtisku.
Sīmanis uzsver, ka jebkurā gadījumā vēsturiskā filma būs interpretācija, jo notikumi tiks atainoti caur konkrētas sociālās un politiskās vides prizmu, režisora individuālo redzējumu.
Par vēsturiskiem notikumiem veltītu filmu tapšanu Sīmanis runās konferencē “False thinking”, kas 8. martā notiks LU Dabas zinātņu centrā. Tēma – maldinošā domāšana (false thinking) – izvēlēta, jo informācijas apritē notiek fundamentālas izmaiņas, kas var radīt neprognozējamas sekas.
“Pilnīga sakritība nebūs nekad, jo kino mērķis ir ar mākslinieciski spilgtiem līdzekļiem nodot emocionālo vēstījumu par konkrēto laiku. Šādā kontekstā “viltoti” fakti var būt attaisnojami.
Taču vienmēr ir vērts runāt par filmas režisora izteiksmes brīvību un atbildību pret vēsturiskajiem faktiem.
To ir jāprot sabalansēt, it īpaši ņemot vērā, ka ikviens mākslas darbs noteiktos apstākļos var kalpot kā ierocis kādas konkrētas idejas propagandēšanai,” stāsta Sīmanis.
Lūk, vairāku filmu apkopojums, kas pirms konferences “False thinking” ļauj labāk izprast veidus, kā kino var iespaidot cilvēku uzskatus un veicināt konkrētus noskaņojumus sabiedrībā.
“Ebrejs Zuss” (1934, 1940)
“Ebrejs Zuss” ir stāsts par Virtembergas hercoga Kārļa I Aleksandra (1684 – 1737) galma finansistu, ebreju Zusu Openheimeru (1698 – 1738), kuru pēc augstā aizbildņa nāves pakāra pie Štutgartes vārtiem.
Par Openheimera dzīvi 30.gados, kad hitleriskajā Vācijā un citur sāka plaukt antisemītisms, teju vienlaikus tapa divas filmas ar pilnīgi atšķirīgu naratīvu.
1934.gadā Lielbritānijā tapušo filmu uzskata par korektu Liona Feihtvangera romāna adaptāciju. Openheimera lomu atveidoja Konrāds Veids, kuru vācieši pat mēģināja aizturēt, lai viņš nevarētu piedalīties “nepareizās” filmas uzņemšanā.
1940.gadā Vācijā dienasgaismu ieraudzīja velnišķīga propagandas filma, kurā ebreju Zusu atveidoja austriešu izcelsmes aktieris Ferdinands Marians. Ar vardarbību pārpilno mīlas stāstu noskatījās aptuveni 20 miljoni cilvēku. Hitlerieši filmu izmantoja, lai uzkurinātu pretebreju noskaņojumus.
“Cīņa par Kosovu” (1989)
Serbu vēsturiskajā drāmā attēlota 1389.gada 15.jūnija (pēc Jūlija kalendāra) kauja starp Serbijas hercogu Lācaru un osmaņu sultānu Muratu, kas plānoja iekarot šo teritoriju, lai tālāk dotos uz citām valstīm. Kaujā (vai drīz pēc tās) iet bojā gan Murats, gan Lācars, taču osmaņi uzvar un Serbija tiek pievienota impērijai. Lācaru drīz pēc nāves Serbijas pareizticīgā baznīca pasludināja par svēto.
600 gadus senais mīts ir svarīga serbu vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, tādēļ nav pārsteidzoši, ka 1989.gadā, kad spēkā pieņēmās serbu nacionālisms, valsts prezidents Slobodans Miloševičs izmantoja filmu “Cīņa par Kosovu”, lai vairotu atbalstu brutālajai albāņu iznīcināšanai. Tā tika veidota, lai atjaunotu “zaudēto identitāti un vienotību” un atgādinātu par nodarīto vēstures netaisnību.
“JFK” (1991)
Režisors Olivers Stouns uzskatīja, ka prezidents Džons Kenedijs 1963.gadā tika nogalināts Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) sarīkotas sazvērestības rezultātā.
Savas teorijas pierādīšanai Stouns pēc vairāku grāmatu motīviem radīja daļēji melnbaltu filmu “JFK”, vēlamā efekta panākšanai rūpīgi kombinējot vēsturiskus faktus ar izdomu. Tā balstās uz Ņūorleānas apgabala prokurora Džima Garisona veikto izmeklēšanu, kuras rezultātā uzņēmējam Klejam Šovam izvirzīja apsūdzību par piedalīšanos sazvērestībā, kuru bija sarīkojuši kubiešu kontrrevolucionāri ar ASV valdības atbalstu.
Vairāki sabiedriskās domas pētījumi parādīja, ka pēc filmas parādīšanās ļoti pieauga cilvēku skaits, kuri tic šai sazvērestības teorijai, kaut arī Stouns tika kritizēts par pārāk brīvu faktu interpretāciju. Filma “JFK” ieguva astoņas “Oskara” nominācijas un divas balvas.
“Drošsirdis” (1995)
Mela Gibsona kara drāma “Drošsirdis” tiek uzskatīta par vienu no vēsturiski neprecīzākajām filmām.
“Drošsirdis”, kas vēsta par leģendārā skotu varoņa Viljama Vollesa vadīto pretošanos angļiem Pirmā Skotijas neatkarības kara laikā (1280), ieguva desmit “Oskara” nominācijas un piecas balvas.
Taču, iespējams, filmai ir bijusi visnotaļ liela ietekme uz norisēm Skotijas politikā XX gs. 90.gados. Tā labi iekļāvās skotu nacionālisma pieauguma tendencē un sakrita ar laiku, kad referendumā tika atbalstīta vietējā parlamenta atjaunošana.
Pirmās Skotijas parlamenta vēlēšanas notika 1999.gada pavasarī. Vienlaikus Gibsona darbs ir saņēmis pārmetumus, ka šādi tiek veicināta anglofobijas izplatība: filmā atainotie nežēlīgie angļi ir neprecīzs, taču emocionāli ļoti iedarbīgs tēls.
“Baiga vasara” (2000)
Latvijas neatkarības gados nav uzņemts pārāk daudz vēsturisku filmu, iespējams, tieši tādēļ vairākas no tām ātri vien iekļuva skatītāko/pelnošāko filmu topos. Vairākus gadus topu augšgalā turējās režisora Aigara Graubas uzņemtā spēlfilma “Baiga vasara”, kas vēsta par 1940.gada notikumiem Latvijā – baltvācu izbraukšanu, politiskajām intrigām, mīlestību un padomju tanku ienākšanu Rīgā. “Baiga vasara” saņēmusi arī Latvijas kino nozares balvu – “Lielo Kristapu”.
20. gadsimta 40. gadu notikumi Latvijā ir atspoguļoti vairākās iespaidīgās filmās, tostarp “Melānijas hronika”, “Tēvs Nakts”.
“Baigas vasaras” apmeklētāju skaitu “pārsita” vēl viena Graubas filma “Rīgas sargi”. Tā vēsta par Pāvela Bermonta plāniem uzbrukt Rīgai 1919.gadā. Autori atzina, ka pieļāvuši vairākas vēsturiskas neprecizitātes, jo pilnīgi precīzi visu atainot nav bijis iespējams.
“28 panfilovieši” (2016)
Andreja Šaļjopas un Kima Družiņina filma balstīta padomju propagandas leģendā par varonīgajiem 316.strēlnieku divīzijas karavīriem, kas ģenerāļa Ivana Panfilova vadībā cīnījās pie Dubosekovas un gāja bojā. 1941.gadā, aizsargājot Maskavu, 28 vīriem esot izdevies iznīcināt 18 hitleriešu tankus.
Tomēr nerimstas diskusijas par notikumu vēsturisko ticamību.
Panfiloviešu varoņdarbu avīzē “Krasnaja Zvezda” 1942.gadā aprakstīja reportieris Vasilijs Korotejevs.
Vēlāk izrādījās, ka konkrētā kaujas epizode ir izdomāta. Smagās cīņas pret hitleriskās Vācijas armiju pie Maskavas, protams, bija, tajās piedalījās arī 316.divīzija, taču daži no Korotejeva minētajiem “kritušajiem” karavīriem izdzīvoja, citi krita gūstā, u.t.t..
Krievijas amatpersonas nikni aizstāv leģendas patiesumu, kuru apliecinot, piemēram, atslepenoti valsts drošības dienesta arhīvi. Skatītāji filmu novērtēja labvēlīgi, socioloģisko pētījumu kompānijas VCIOM aptaujā tā tika atzīta par gada labāko filmu Krievijā.
Konference “False thinking” ir daļa no Baltijas lielākā komunikācijas nozares konkursa “Mi:t&links. Baltic Communication Awards”. Šogad konferencē tiks pētīts, cik lielā mērā no aplamiem pieņēmumiem cieš bizness, kā arī tiks meklēti risinājumi, ko komunikācijas nozare var darīt, lai mazinātu maldinošās domāšanas sekas.
Pasākumā ar priekšlasījumiem uzstāsies Dānijas Karaliskās akadēmijas Tehnoloģiju institūta Arhitektūras skolas asociētais profesors, arhitekts Emanuēls Naboni, sabiedrisko attiecību aģentūru tīkla “Golin” izpilddirektors Džo Hjūzs, Igaunijas lielākās sabiedrisko attiecību aģentūras “Corpore” partnere Aleksandra Moorasta, Krenfīldas universitātes Menedžmenta skolas pētniece Sudabē Boleriana, kā arī RTU zinātņu prorektors, ūdens tehnoloģiju profesors Tālis Juhna, kinorežisors Dāvis Sīmanis, rakstnieks, bērnu psihoterapeits un pusaudžu garīgās veselības centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs un personiskās attīstības trenere, alpīniste un uzņēmēja Olga Kotova.
