Kultūra
Teātris un kino

Pērn piedzīvots latviešu kinoindustrijas uzrāviens. Vai degvielas pietiks arī turpmāk?0

Publicitātes foto

2018. gads pagāja Latvijas kino zīmē – lielā skatītāju atsaucība gan programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tapušajām filmām, gan neatkarīgajiem projektiem rosina domāt, ka ir noticis apvērsums sabiedrības kino skatīšanās tradīcijā.

Ko darīt, lai gada laikā piedzīvotais uzrāviens nebūtu vien simtgades uzplaiksnījums?

Lai par to diskutētu, “KZ” redakcijā sapulcējās Latvijas kino profesionāļi – Nacionālā kino centra (NKC) vadītāja DITA RIETUMA, producents ULDIS CEKULIS (Vides filmu studija, simtgades filma “Laika tilti”), režisori DĀVIS SĪMANIS (“Tēvs Nakts”, studija “Mistrus Media”) un INĀRA KOLMANE (“Bille”, studija “Deviņi”), režisors un producents GINTS GRŪBE (“Lustrum”, studija “Mistrus Media”, šī studija producēja arī spēlfilmu “Tēvs Nakts” un dokumentālo filmu “Turpinājums”), Starptautiskā Rīgas kinofestivāla direktore SONORA BROKA, kino zinātniece ZANE BALČUS. Diskusiju vadīja “LA” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.

Kino – uz sabiedrības apziņas kartes

– Cik adekvāti šobrīd ir runāt par jau notikušu lūzumu sabiedrības kino skatīšanās tradīcijā?

Dita Rietuma: – Ja kā kritēriju izvēlamies atdevi, tad Latvijas kino industrijas kontekstā šis gads ir bijis izcilākais kopš neatkarības atjaunošanas. Tik liela skatītāju auditorija Latvijas kino nav bijusi nekad – ja runājam par kopējo Latvijas filmu skatītāju skaitu, tad orientējoši tas 2018. gadā ir bijis 500 000.

Jāņem vērā, ka tajos, protams, nav iekļauta šo filmu auditorija televīzijā un interneta platformās. Arī tur skaitļi ir fenomenāli – “Vectēvam” vien, kas tika parādīts TV3, reitings bija vairāk nekā 300 000 skatītāju.

Pēc NKC datiem, 2018. gadā Latvijas kino tirgus daļa no visu filmu skatītāju skaita ir 22,14% (pēc filmu kases ieņēmumiem – 18,85%), vēl 2017. gadā tirgus daļa bija tikai 7%.

Esam ļoti augstā punktā, un ir jautājums – kas būs tālāk?

Ja skatāmies uz latviešu filmu nosaukumiem, kas tiks pirmizrādītas 2019. gada sākumā un rudens sezonā, tad to ir diezgan daudz un neliekas, ka tur kaut kā pietrūktu. (Vairāk sk. uzziņā.) Protams, tās jau būs individuāli veidotas filmas, nevis mērķtiecīgi veidota, kūrēta, izplatīta programma.

– Subjektīvi ir sajūta, ka latviešu skatītājs bija noilgojies pēc latviešu filmām, un tagad viņam šāda iespēja bija dota.

Zane Balčus: – Viens no iemesliem, kāpēc tā šķiet, ir tas, ka skatītājiem beidzot ir no kā izvēlēties. Otrs, kas šai programmai bijis ļoti pozitīvs, ir kopējais mārketings un iespēja filmas plašāk un skaļāk reklamēt gan kā programmas sastāvdaļu, gan individuālus darbus.

Runājot kopējā Latvijas valsts simtgades notikumu kontekstā, šķiet, ka tās programmā kopumā it sevišķi 2018. gada laikā bijis ļoti daudz notikumu, kas orientēti uz plašām masām “šeit un tagad”, bet pietrūcis balansa ar to, kas paliks pēc šī gada.

– Vai filmu programmā noteiktais sabiedrībai “saprotamais” formāts tomēr kaut kā neierobežoja mākslinieciskās domas lidojumu?

Dāvis Sīmanis: – Domāju, ka jau pati programmas ideja paredz kaut kāda veida uzdevumu, kas šajā gadījumā ir ļoti konkrēti runāt par vēsturisku tēmu. Visā šīs programmas kontekstā tās veiksmes stāsts ir cieši saistīts ar to, ka tā pievēršas divām tēmām kino – pirmkārt, Latvijas vēsturei pietiekami plašā tvērienā un, otrkārt bērnu kino, kur bērns parādās gan kā varonis, gan arī tās ir bērnu filmas, ko var skatīties arī jaunākā auditorija.

Tās ir divas lietas, kas radīja savā ziņā paradoksālu situāciju, kad, kā Zane jau minēja, pie lielā filmu skaita un izvēlēm, cilvēki varbūt ne tik daudz izdarīja izvēli, bet skatījās lielāko daļu no šīm filmām, jo daudzi pirmo reizi vispār uzzināja, ka pastāv latviešu kino lielākā nozīmē.

Man pašam pēdējā laikā ir bijusi vairākkārtīga pieredze ļoti ikdienišķās vietās, kad cilvēki sāk runāt par kino tādās kategorijās kā veiksmes stāsts, laba programma, interesants kino. Šī ļoti svarīgā lieta arī nosaka, ka šāda veida programmā, kuras uzdevums bija uzlikt Latvijas kino uz sabiedrības apziņas kartes, autoriem, iespējams, vajag mazliet apslāpēt savas autoriskās ambīcijas, katrā ziņā runāt mazliet vienkāršākiem terminiem. Tomēr nedomāju, ka tas kaut kā mazinātu šo filmu kvalitāti.

Simtgades filmu programma arī nenoliedzami pierādīja, ka mārketingam ir nenormāls spēks, un tas kļūst aizvien lielāks.

Lai cilvēki nāktu uz šīm filmām un vēlāk skatītos arī televīzijā, tām visu laiku jātiek kultivētām kā tēliem. Un otrs aspekts – man liekas, ka tur ir pat savstarpējā sinerģija – ka pēdējie divi gadi iezīmējās arī ar filmām, kas tapa vai nu ar minimālu, vai bez valsts atbalsta un kas bija komerciāli veiksmīgas. Man liekas, ka simtgades programma kaut kādā veidā ar tām korelēja.

– Vai varam arī runāt, ka latviešiem beidzot ir arī savs kvalitatīvs komerckino?

D. Rietuma: – Programmas uzstādījumā rakstījām, ka tajā ietvertajiem darbiem jāuzrunā dažādas auditorijas, jābūt žanriski daudzveidīgiem un jāaptver plašāks Latvijas vēstures periods. Jēdziens “komerciāls” neeksistēja. Mūsu uzstādījums bija, ka izvairīsimies no radikāliem autorības meklējumiem, orientējoties uz klasisko vēstījumu, tomēr tas nenozīmē komercproduktu.

Sonora Broka: – Man personīgi programmā pietrūka skatījuma uz to, kādi esam šobrīd, šā brīža vērtību un sajūtu. Piekrītu, ka gada laikā ir noticis lūzums auditorijas kino skatīšanās tradīcijā, tomēr ir būtiski apzināties, ka šis viens gads bijis gan brīnišķīgs, gan patiesībā normāls, un, ja tas paliek viens pats nekurienē, tad pēc lūzuma tā īsti nekas var arī nesekot.

Jāsaprot, ka tik mazā valstī, kādā dzīvojam, kino nekad nebūs milzu industrija, bet gan nozare, kurai ļoti svarīgs ir valstiskais atbalsts. 2018. gadā redzējām, cik patiesībā nedaudz vajag Latvijas kino, lai tas varētu dzīvot.

D. Rietuma: – Programmai “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tika piešķirti astoņi miljoni eiro četru gadu laikā jeb divi miljoni gadā.

S. Broka: – Turklāt nav jau tā, ka kino ir kāda mute, kur tikai met iekšā un viss pazūd. Ir arī ļoti būtiski apzināties, ka mūsu valstī kino arī studē, nevis uzreiz veido.

– Cik īpašs pagājušais gads bija producēšanas industrijas muskuļu audzēšanā?

Uldis Cekulis: – Drīzāk tas bija veselības zaudēšanas gads. Lai varētu izdzīvot, mēs paralēli LTV veidojām raidījuma “Atslēgas” 50 sērijas. Tomēr kādreiz jau vajag aiziet līdz galējai robežai. Būšu radikāls un kā fiziķis teikšu – ja gribam, lai pie mums šeit runātu par latviešu kino un tas kā svētkos palaists balons uzlidotu debesīs, ir nepieciešama nesējraķete, un tai savukārt vajag naudu, degvielu.

Ar tiem astoņiem miljoniem šī raķete, metaforiski runājot, ir parādījusi, ka var lidot – galvenais, ka ir atjaunojusies ticība latviešu kino.

Es negribētu teikt, ka Latvijā jau pastāvētu kino industrija, jo to ietekmē arī ļoti daudzi citi faktori, tomēr arī mēs kā studija, kurā tapa simtgades dokumentālā filma “Laika tilti”, izjutām, ka šis bija pirmais gads, kad ļoti nopietni varēja strādāt pie izpētes par Latvijas un Baltijas kino meistariem. Manuprāt, pats svarīgākais tagad ir turpināt šo procesu.

Ināra Kolmane: – “Bille” kā simtgades projekts ir pilnīgs veiksmes stāsts. Rādot filmu gan Rīgā, gan it sevišķi ārpus tās, esmu sapratusi, ka cilvēkiem patīk kaut kas sakārtots, klasificēts.

Ir bijis, ka pie manis pienāk kultūras nama vadītāja ar sarakstu un saka – tā ir simtgades filma, bet tā nav, mēs rādīsim simtgades filmu. Un vēl – agrāk, it sevišķi laukos, vienmēr bija kāds vīriņš, kas pēc filmas noskatīšanās cēlās augšā un teica – tā milzīgā nauda, vai tas ir tā vērts –, bet tagad no publikas izskan – ja jau bija vērts kaut kam uz simtgadi tērēties, tad filmām gan. Simtgades produkts ir folklorizējies, un var arī uzdot jautājumu – kas būs tālāk? Literāti jau esot uzsākuši jaunu romānu sēriju.

Gints Grūbe: – Nedomāju, ka simtgades filmu programma būtu kāds veiksmes stāsts, precīzāk – tas ir apliecinājums ļoti profesionālai plānošanai un realizācijai. Tā sākās pilnīgā Latvijas kino finansēšanas bedrē, situācijā, kad šķita, ka tā ir kāda margināla Latvijas kultūras nozare. Tad, ja kādam sanāca filma, tas bija uzskatāms par veiksmes stāstu.

Nekad šajā nozarē neesmu piedzīvojis tik lielu sadarbību, kāda bija starp visiem producentiem, domājot par nozares stratēģiju līdz 2020. gadam, kurā simtgades programma bija tikai viens no elementiem.

Tas, ka šī programma vēlāk tika veiksmīgi realizēta, ir valsts pārvaldes un nozares profesionalitātes apliecinājums.

Man personīgi kā producentam patīk, ka no manis prasa sasniedzamus rezultātus, piemēram parādīt sasniegto auditoriju.

Tas, kas būtu jādara samērā ātri, – jābūt analītiskai funkcijai, kas izanalizē gan auditorijas, gan izrādīšanas vietas. Nekad līdz šim no NKC arī nebiju saņēmis tādu atbalstu starptautiskā izplatīšanas līmenī, kā šajos gados. Samērā veiksmīgs bija arī modelis, izveidojot plašo Māksliniecisko komisiju, ar kuru saruna bija pietiekami profesionāla un dažāda.

Vai taps vēl viena mērķprogramma?

– Vai šobrīd ir jau skaidrs, kā turpmāk atrast līdzsvaru starp uz plašu auditoriju mērķētām filmām un mākslinieciskajiem meklējumiem, kas nodrošina paša kino procesa attīstību?

D. Rietuma: – Plānojam aprīļa vidū rīkot plašāku semināru, lai saprastu, kā nozare varētu strādāt turpmāk. Šāda ļoti strikti un dzelžaini mērķtiecīgi kūrēta programma NKC vēsturē bija pirmoreiz, jo tas bija īpašs finansējums ar īpašu mērķi. Būtībā mēs, ierēdņi, darbojāmies kā valsts virsproducenti.

Protams, tas bija milzīgs izaicinājums un tam bija rezultāti, tomēr ir jautājums, vai nozare vēlētos arī turpmāk pakļauties tik stingram regulējumam. Teiksim, tradicionāli jau gadiem ilgi arī latviešu filmu pirmizrāžu datumi ir bijis mazliet tāds slīdošs jēdziens. Simtgades programmā strikti izvairījāmies no šādas situācijas iespējamības, bija ļoti stingri līgumi un grafiks. Labi, ka nozare saprata, ka katrs šāds kavējums iegriezīs ne tikai pašu, bet arī kolēģu filmai.

Esam runājuši ar igauņu kolēģiem, kuri tik strikti nekūrēja savu filmu programmu, viņiem tajā ir arī mazāk filmu, un viņi kaut kā pret to visu attiecas mierīgāk. Esmu dzirdējusi par šo nozares ideju – ka būtu ļoti labi, ja būtu vēl kāda šāda programma ar tādu mērķtiecīgu pieeju un ļoti dzelžainu vadību. Igauņu kolēģi teica, ka, viņuprāt, normāla finansējuma plūsmas apstākļos tas nav produktīvi. Tomēr uzsveru – šis ir tikai sākums garām pārdomām par šo tēmu.

– Ko par to domā klātesošie nozares profesionāļi – vai jūs būtu gatavi turpmāk strādāt arī šādā rāmī, un cik tas būtu pašai nozarei noderīgi?

D. Sīmanis: – Saprotu šo jautājumu, bet arī agrāk nejutu nekādu problēmu ne laika rāmī, ne šīs programmas kopējā, ne arī katras konkrētās filmas iekšējā uzstādījumā. Man liekas, ka galvenais ir mēģinājums apliecināt savu profesionalitāti, par ko iepriekš ļoti labi pateica Gints Grūbe. Domāju, ka šāda veida kūrēta programma, kurā ir iekšēji nosacījumi, to parāda.

Nākotnē varbūt nav vajadzīga tik skrupulozi strukturēta programma, tomēr, ja šī profesionalitāte ir savā ziņā apliecināta – un es domāju ne tikai no simtgades filmu režisoru puses –, tad izvēles procesā brīdī, kad filmas tiek finansiāli atbalstītas un nolemts, kuri autori veidos savus darbus, vajadzētu veidot aizvien lielāku spektralitāti. Lai tās nebūtu filmas, kas māksliniecisko ambīciju ziņā atrodas ārkārtīgi polarizētā veidā – vai nu ejot ļoti sarežģītas kinovalodas ceļu, vai arī vēstot ļoti vienkāršoti.

I. Kolmane: – Ja šis rāmis man nāktu priekšā tikpat loģiski kā iepriekšējais, es būtu gatava tajā strādāt, jo līdz šim izvirzītās prasības un termiņi bija samērīgi. Es nebūtu gatava radīt mākslīgu produktu, nosauktu kādā kampaņas vai valsts pasūtījuma vārdā. Manuprāt, mums simtgades programmā šādu filmu nav – tās visas ir vairāk vai mazāk izlolotas un spektrs ir ļoti plašs.

G. Grūbe: – Bet tas, kas būtu jāmaina, ir pats finansēšanas modelis.

Filmu veidošanai trīs gadi, sākot no idejas līdz attīstīšanai, ir ļoti mazs posms.

Kas jau ir labs izdarīts un būtu arī virziens, kā attīstīties, – mērķprogrammas ar sadalītu žanriskās daudzveidības nodrošināšanu. Šobrīd ir jau palaista bērnu filmu programma, kas jau ir pierādījums, ka, mērķtiecīgi virzīts, šāda veida valsts pasūtījums var strādāt.

Dzīvības režīmā?

– Cik lielā mērā filmu programmas labie panākumi varētu tikt izmantoti kā arguments, pamatojot lielāka finansējuma nepieciešamību kino nozarei? Ministre Dace Melbārde sarunā ar “LA” teica, ka jau pieņemts lēmums, ka kino nozarei šogad un 2020. gadā kopā tiks papildus piešķirti 1,5 milj. eiro. Bet tajā pašā laikā skaidrs, ka, lai varētu uzturēt tagadējo tempu, nozares bāzes budžetā no 2021. gada vajadzētu papildus iestrādāt vismaz divus miljonus eiro ik gadu. Tas neskan pārlieku optimistiski.

D. Rietuma: – Domāju, ka tas skan gana labi un reālistiski. Būtībā šis papildinājums pusotra miljona apjomā skar bērnu un jauniešu filmas, un tas nav paredzēts vienam gadam, bet trīs gadu ietvaros.

Kamēr nav pieņemts valsts budžets, visa šī jaunā nauda gan vēl karājas gaisā.

Šobrīd orientējamies uz šā gada dotāciju filmu ražošanai – 4,9 miljoniem eiro, tajā ietilpst arī atbalsts jau ražošanas procesā esošām lielām un dārgām filmām. Jaunās valdības deklarācijas vēlmju sarakstā no Kultūras ministrijas puses ir arī ietverti šie papildu divi miljoni eiro no 2020. gada ik gadu bāzes budžetā kino attīstībai, kas nepieciešami, lai turpmākos gadus varētu noturēt nozari dzīvības režīmā.

– Vai ar filmām piesātinātais gads atklāja arī kādus iztrūkstošus segmentus kino izglītībā Latvijā?

D. Sīmanis: – Kino scenāristi, protams, ir viena no profesionālajām grupām, kur situācija ir visproblemātiskākā. Iemesls, kādēļ kino dramaturgu apmācība nenotiek tā, kā mēs vēlētos, – Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) piedāvā teātra dramaturģijas kursu – ir tas, ka mums īstenībā nav pasniedzēju, kas varētu nodrošināt šāda veida izglītību.

Tas arī ir viens no jautājumiem, kurā LKA varētu atrasties dialogā ar NKC vai ar valsti un Kultūras ministriju, iespējams, atrodot finansējumu papildu pasniedzēju piesaistei arī ārpus Latvijas. Taču – sagatavojot šos jaunos profesionāļus, mums ir jādod viņiem arī iespēja kaut kādā veidā sevi pierādīt.

Kā rast ceļu pie skatītāja

– Kādas bija galvenās mācības no 2018. gada filmu izplatīšanas ziņā?

S. Broka: – Lai varētu izplatīt, ir jābūt kur to darīt. Ārpus Rīgas varam runāt par Cēsu koncertzāli, Siguldā ir kinoteātris, ir Valmierā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, citās lielākajās pilsētās. Bet – tālāk viss vienkārši beidzas.

U. Cekulis: – Nē, nav tik traki. Pārstāvot filmu, kas zināmā mērā domāta nišas auditorijai – “Laika tilti” ir kā dārgs konjaks, ko katrs nevar nopirkt, – esmu par to pārliecinājies. Šādu filmu izplatīt Latvijā, protams, ir izaicinājums, tomēr mans pozitīvais atklājums bija “Kinopunkts”, ko vada Kristīne Meirāne un Maija Kalniņa. Zinu, ka kolēģu filmas ir izplatītas visos Latvijas novados, bet mūsējā – jau 80.

G. Grūbe: – Šobrīd “Kinopunkts” tiešām ir izaudzējis nopietnus muskuļus, lai varētu strādāt kā veiksmīgi kino izplatītāji Latvijā, aptverot un apgūstot šīs vietas un saprotot katrā arī finanšu iespējas.

Tas, ko vērts analizēt saistībā ar izplatīšanu, ir salīdzinājums ar Igauniju – manuprāt, Tallinā ir vairāk izplatīšanas vietu nekā Rīgā, tāpēc arī rādītāji viņiem ir labāki, tomēr tagad arī mūsu kultūras nami ir aprīkoti ar modernām tehnoloģijām.

Atzinīgi jānovērtē arī projekts “Latvijas skolas soma” (LSS), kas ļoti mērķtiecīgi aptvēra to, par ko gadiem lauzījām galvu, – kādā veidā attīstīt izglītojošās reformas skolās, audzinot jauno Latvijas kino skatītāju.

Z. Balčus: – Pozitīvi, ka no producentu puses tika ļoti nopietni piedomāts, ko vēl darīt savu filmu popularizēšanā, izmantojot arī netradicionālus kanālus – piemēram, “Tēvs Nakts” sadarbība ar Žaņa Lipkes memoriālu, “Saule brauca debesīs” mūzikas disks, “Laika tiltu” avīzes speciālizdevums sadarbībā ar “KDi” un citi.

– Kāda bija pieredze ar televīzijām?

D. Rietuma: – Mums bija sadarbības līgums ar LTV, kas ieguldīja daudz laika šo filmu un programmas reklāmā, un pēc tam katram producentam bija jāvienojas ar sabiedrisko mediju par to izrādīšanu sešus mēnešus pēc pirmizrādes. LTV filmas ieguva par velti, taču tās nebija ekskluzīvas tiesības. Līgumā bija paredzēts arī, ka tās jārāda bez reklāmām.

G. Grūbe: – Saskatu, ka vēl viena mērķprogramma, kas nākotnē varētu tikt administrēta no NKC puses, ir profesionālu televīzijas seriālu attīstība. Seriāls mūsdienās nav tikai televīzijas produkts, ir vairāki veidi, kā tas nonāk pie auditorijas, un NKC varētu būt vadošā loma televīzijas seriālu pasūtīšanā.

– Ko tagad no Latvijas kino var gaidīt pagājušā gada laikā tajā pamatīgi iekārdinātais skatītājs?

D. Rietuma: – Reālākais, kur jau esam sākuši sniegt atbalstu, ir bērnu un jauniešu filmas – četru filmu kopums, ar ko varētu nākt klajā pēc gada.

Starp filmu autoriem debitēs ļoti interesants jauns režisors Matīss Kaža ar latviešu vesternu.

Šoruden būs vairākas pirmizrādes – Andra Gaujas “Nekas mūs neapturēs”, Jura Kursieša “Oļegs”, Dzintara Dreiberga “Dvēseļu putenis” u.c. Pavasarī – neatkarīgie produkti: Andreja Ēķa bez valsts atbalsta tapušais “Klases salidojums”, arī Jāņa Ābeles “7 miljardi gadu pirms pasaules gala” u.c. Būs arī liels daudzums animācijas filmu. (Vairāk sk. uzziņā.)

– Kā tad īsti stiprināt auditorijas ieradumu skatīties Latvijas filmas – vai tas ir augstas mākslinieciskās kvalitātes, skaļu autoru vārdu, spēcīga mārketinga, izglītības vai viennozīmīgi finansējuma jautājums?

Z. Balčus: – Tā ir kombinācija no visiem šiem elementiem.

S. Broka: – Tas ir saistīts ar finansējumu.

I. Kolmane: – Īstenībā šis gads jau ir pierādījis nozares māksliniecisko varēšanu gan pašai sev, gan skatītājam.

G. Grūbe: – Atceros sarunu pie šā galda, kad simtgades programma vēl nebija izveidota, bet Igaunijā tā jau gadu funkcionēja. Tas bija galvenais grūdiens – kā, viņiem jau gadu ir palaista programma un būs desmit filmas, bet mums nav nekā! Domāju, ka ar lielāku finansējumu nekā Igaunijā mēs būtu visspēcīgākā Baltijas valsts kino nozarē.

U. Cekulis: – Svarīgi ir arī saprast, ka kino nozare ir viena no retajām, kur lielāks finansējums nes arī lielāku līdzfinansējumu.

I. Kolmane: – Un nodarbina milzīgus resursus arī cilvēku skaita ziņā.

D. Rietuma: – Saistībā ar filmu izrādīšanu dažreiz izskan – mēs jau esam vienreiz samaksājuši par šīm filmām, kāpēc jāmaksā vēlreiz? Bet jāņem vērā, ka atbalsts kino ražošanai Latvijā funkcionē pēc ES regulām – nevienu filmu valsts nedrīkst atbalstīt simtprocentīgi.

Latvijas kino izdzīvošanas režīmā NKC atbalsta 50–60% izmaksu.

Simtgades programmā šī atbalsta intensitāte bija augstāka, bet vienalga ES regulas neļauj mums pārsniegt 80%. Līdz ar to producents ir savas filmas saimnieks, un nav arī tā, ka NKC piederētu neierobežotas tiesības rīkoties ar šīm filmām.

Z. Balčus: – Tikpat nozīmīga ir arī izglītība, lai skolās saskaņā ar jauno mācību standartu runātu par audiovizuālo kultūru, latviešu kino. Svarīgi ir arī saprast, kur tālāk šīs filmas būs redzamas pēc dzīves uz lielajiem ekrāniem.

G. Grūbe: – Tagad Latvijā tā jau vairs nav problēma, jo ir daudzas digitālās platformas, ko piedāvā “LMT”, “Lattelecom”. Filmas turpina arī ceļot, nupat pienāca apstiprinājums, ka “Tēvs Nakts” ir iekļauts Maskavas Starptautiskā kinofestivāla programmā.

I. Kolmane: – Mēs tikko saņēmām ziņu no Norvēģijas, ka “Bille” ir iekļauta liela bērnu filmu festivāla konkursa programmā. Tāpat filma tiek aktīvi rādīta diasporā.

D. Rietuma: – Protams, pēc šo filmu aktīvās aprites noslēguma tās tiks ievietotas vispārējai pieejamībai arī NKC administrētajā portālā “filmas.lv”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Tie, kas nemācās no vēstures, to atkārto. “Kvadrifrons” radījis tiešsaistes mācību materiālus vidusskolām
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Džordžs un Amala Klūniji ziedos miljonu no koronavīrusa cietušo atbalstam
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Pašu saglabātā vēsture: Kalupē jau ceturto reizi notiek seno apģērbu un aksesuāru izstāde
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā konstatēti 23 jauni Covid-19 saslimšanas gadījumi
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Vāc parakstus par atalgojuma samazināšanu publiskajā sektorā strādājošajiem
41 minūtes
LE
LETA
Dabā
Lieldienās laikapstākļus noteiks ciklons. Zināms, kad atkal kļūs siltāks
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vienojas par 500 miljardu eiro plānu Covid-19 skartās ekonomikas stimulēšanai
3 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Lieldienās tirdzniecības centri būs slēgti
1 stunda