Atis Klimovičs: Trešais Karabahas karš – vai noteicošais būs militārais pārspēks? 11
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Azerbaidžānas iesāktais plaša mēroga karš, lai ko arī apgalvotu šīs valsts prezidents par otras puses uzbrukumu, ir nopietni izplānota jaudīga militāra operācija, kurā paredzēts atgūt armēņu okupētās teritorijas.
Tās armēņi pārvaldījuši kopš 1994. gadā noslēgtā pamiera, kas tolaik pielika punktu asiņainam trīs gadus ilgam karam.
Tas bija noslēdzies ar materiāliem un cilvēku resursiem nabadzīgākās Armēnijas negaidīti pārliecinošu uzvaru, kas bija ieguvusi savā pārziņā ne tikai strīda objektu – Kalnu Karabahu –, bet arī vēl citus septiņus Azerbaidžānas rajonus.
Nesenās 27. septembrī uzsāktās karadarbības mērogi visai drīz militārajiem speciālistiem ļāvuši secināt, ka šis nav kārtējais īsais bruņotais konflikts, un tas tiek saukts par Trešo Karabahas karu.
Arī Azerbaidžānas autoritārā vadītāja Ilhama Alijeva paziņojumos galvenais vēstījums bijis absolūti nepārprotams – pēc gariem nesekmīgiem sarunu un diskusiju gadiem atlicis vairs tikai viens – spēka risinājums.
Tam, kā tagad redzams, ar naftu un gāzi bagātā valsts gatavojusies centīgi. Liela uzmanība tikusi pievērsta modernu ieroču iegādēm, kā arī savu bruņoto spēku apmācībai.
Nopietna palīdzība sekmīgai kara vešanai saņemta no etniski radniecīgās Turcijas, un arī šīs valsts prezidents Redžeps Erdogans visai kategoriski norādījis, ka mieru iespējams panākt vienīgi ar armēņu spēku aiziešanu no okupētajām teritorijām, tajā skaitā Kalnu Karabahas.
Atšķirībā no 1991.–1994. gada kara tagad par notikumiem frontes zonā atklātībā nonāk daudz mazāk ziņu. Iespējams, tā ir šim laikam raksturīga iezīme ar lielāku vērību tā sauktajam informatīvajam karam.
Šī iemesla dēļ žurnālistiem un kara ekspertiem nākas stipri vien papūlēties, lai iegūtu iespējami precīzu priekšstatu par situāciju kara pārņemtajā teritorijā.
Visai ticama šķiet armēņu informācija par saviem zaudējumiem, un tie ir visai prāvi – nedēļas laikā tie pārsnieguši vairāk nekā 200 cilvēku. Pie tam tikuši publicēti viņu vārdi. Var pieņemt, ka ievainoto ir vēl daudz vairāk.
Savukārt azerbaidžāņi nemaz nav atklājuši savus zaudējumus – varbūt taisnība ir otrai pusei, kas norādījusi uz lielu skaitu iznīcināto pretinieku.
Kā var spriest no Kalnu Karabahas armēņu un Armēnijas vadītāju emocionālajiem vēstījumiem par izveidojušos situāciju un uzrunām nācijai, stāvoklis frontē varētu būt gana draudīgs.
To varētu izskaidrot ar Azerbaidžānas armijas pārsvaru bruņojumā – sevišķi lielus zaudējumus armēņiem nodara kaujas droni, kurus, ļoti ticami, vada turku karavīri.
Militārie eksperti norāda uz azerbaidžāņu pārākumu bruņojuma ziņā, bet vienlaikus atzīst, ka armēņu kājnieki, kas ir galvenais spēks kaujas laukā, esot labāk sagatavoti un motivētāki cīnīties nekā viņu pretinieki azerbaidžāņi.
Kas šoreiz gūs virsroku, šķiet, ir pāragri teikt, taču pagaidām ir skaidrs, ka ASV, Francijas un Krievijas aicinājumā par karošanas pārtraukšanu Baku nevēlas ieklausīties pilnīgi nemaz.
Turklāt uz pilnīgi pretēju darbību mudina ietekmīgā Azerbaidžānas atbalstītāja Turcija, kas aizvien spēcīgāk sevi piesaka par reģiona lielvaru.
