Valts Kleins
Valts Kleins
Foto – Valts Kleins

Ko teica ministrijā? 0

Tur iestājās liels apjukums. Ierēdņiem kā sniegs uz galvas uzkrīt Valts Kleins ar augstāko izglītību un lūdz iespēju palikt strādāt Latvijā. Tā Melngaiļa mākslas centrā tika nodibināts jauns amats: biju atbildīgs par Latvijas fotoamatieru kustību. Līdz tam neviens ar to nebija nodarbojies.

Reklāma
Reklāma
Kāpēc ar gadiem pieaug svars? Kaloriju skaitīšana nepalīdzēs, lūk, kas tev jādara
RAKSTA REDAKTORS
“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 264
VIEGLAIS TESTS. Ja nevari atbildēt 100% pareizi uz šiem jautājumiem, tad tu neesi pārāk gudrs
Lasīt citas ziņas

Četrus gadus šķēlu un maisīju Latvijas fotogrāfijas jūras ūdeņus, līdz kamēr man pietika. Sāku strādāt individuāli kā fotogrāfs.

80. un 90. gados esi piedalījies vairāk nekā četrdesmit izstādēs, arī ģeogrāfija iespaidīga – Kanāda, Skandināvijas valstis, Vācija.
Jā, bija tāds izstāžu bums. Latvijā ļoti aktīvi darbojās fotoamatieri, bija daudz dažādu fotoklubu, kas man pašam bija jāorganizē. Pēkšņi pavērās iespēja sūtīt darbus uz ārzemēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tu tolaik biji sociāli kritiska dokumentālā foto autors.
Pēterburgas gadi bija devuši spēcīgu impulsu. Tur man apkārt bija daudz ļoti gaišu, domājošu cilvēku. Atgriezies Latvijā, sajutos tādā kā vakuumā vai pat vatē.

Īstais vārds! Kad zirni met pret sienu, tas vismaz atlec. Vatē viss noslāpst.
Jā, nav atbildes. Nekā nav. Tolaik dominēja “Rīgas foto kluba” skola. Tad es vēl īsti nesapratu, bet tagad zinu skaidri, ka to kūrēja un kontrolēja VDK. Fotogrāfi bija ļoti uzmanāma tauta, tāpēc ieteicamais attīstības virziens fotoklubiem, īpaši klubam “Rīga”, bija klusās dabas, ainavas, akti. Galvenais, lai fotogrāfi neietu ielās, lai nerastos sociālā fotogrāfija.

Bet tu tolaik tieši to darīji.
Jā, bijām tāda jauno fotogrāfu grupa, sākām nošķirties. Protams, VDK mūs visus neizlaida no acīm. Bija arī kāds skaists kuriozs. Jānis Krūmiņš rīkoja pirmo akciju “Viena diena Latvijā”. 1987. gads, padomju laiks ar atmodas vēsmām. Es vēl strādāju Kultūras ministrijā. Man pēc saraksta bija iedalīta Jēkabpils. No rīta visi fotogrāfi sapulcējušies pie ministrijas, tiek izdalītas filmiņas, vieni vēl piereģistrējas, citi jau atvadās. Arī es tūlīt kāpšu mašīnā, lai brauktu uz Jēkabpili. Pēkšņi izskrien sekretāre: mīļie, nav neviena, kas brauc uz Liepāju! Vai kāds negrib? Mana dzimtā pilsēta! Viss skaidrs. Mani pārreģistrē, un es aizbraucu uz Liepāju, brīnišķīgi nostrādāju tur dienu. Nākamajā rītā mani sagaida nodaļas priekšnieks: tu esi izsaukts pie kultūras ministra, tev ir lielas nepatikšanas. Aizejam pie Kaupuža, viņam cigarete vienā rokā, vēstule otrā: stāsi, ko tu tur Jēkabpilī sadarīji, kā piedzēries, sakāvies un ar prostitūtām sapinies… Es nesaprotu, par ko runa, saku: es biju Liepājā! Viņš man atbild: te ir ziņojums no Jēkabpils partijas komitejas ar faktiem un lieciniekiem. Vārds pa vārdam, līdz beidzot viņi saprata. Tā bija neizdevusies provokācija. Mērķis – sagraut manu karjeru, sabojāt man dzīvi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.