Sarkanbaltsarkanais karogs pār Limbažiem 10
Līdz ar Vācijas–PSRS kara sākumu pierobežas rajonos izsludinātais karastāvoklis un komandanta stunda Limbažos stājās spēkā tikai 2. jūlijā, turklāt jau kopš 27. jūnija pilsētā un tās apkārtnē sāka ierasties dažādas padomju militārās un drošības iestāžu vienības, kas nepakļāvās vietējām amatpersonām, laupot pārtiku un nereti represējot civiliedzīvotājus. Pie Limbažiem bija aizkavējušies arī vairāk nekā 400 kapteiņa Vladimira Stukalova komandētā 98. artilērijas diviziona jūras kājnieki, kas atkāpās no Mangaļsalas. Vietējie padomju okupācijas režīma balsti bija Limbažu strādnieku gvardes vienība (50 cilvēku) Jūlija Mīlberga un Pētera Zaķa vadībā, kā arī no Valmieras ieradušies 30 (pēc citām ziņām – 45) miliči, kuri izvietojās milicijas ēkā bijušajā Veidemaņa mājā Jūras ielā 35. Padomju jūrnieki dažas dienas, dzīrojot un rīkojot nekārtības, uzturējās pašu ierīkotajā nometnē veco pareizticīgo kapu teritorijā, bet vēlāk apmetās pie Vilbaku priedēm. Viņu nolūks nebija aizstāvēt Limbažus, bet gan doties uz Pērnavu un tālāk uz Ļeņingradu. Padomju 8. armijas galveno spēku haotiskā atkāpšanās pa Valmieras–Rūjienas un Limbažu–Alojas ceļiem bija beigusies jau 3. jūlijā, sasniedzot Igaunijas teritoriju. Arī vācu 18. armija, koncentrējot spēkus uzbrukumam Pleskavas virzienā, no Latvijas uz Igauniju bēgošo sarkanās armijas daļu sakaušanu uzskatīja par maznozīmīgu.
4. jūlija pēcpusdienā Skultes-Liep- upes-Limbažu apkārtnes pagastus sāka ieņemt spontāni sapulcējušās demobilizēto latviešu karavīru un partizānu grupas. To kodolu veidoja 44 karavīru vienība no Carnikavā dislocētā Atsevišķā sakaru bataljona kapteiņa Jāņa Lūša vadībā un 54 (to skaitā pieci virsnieki) 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri ar pulkvedi-leitnantu Arvīdu Reki priekšgalā. Pēdējais, ļoti iespējams, tad jau bija saņēmis vācu armijas pilnvarojumu, lai veiktu militāras operācijas Vidzemes jūrmalas piekrastē, bet vēl nezināja par nacistu plāniem Latvijā. Viņa vadītajā vienībā pie Skultes iekļāvās arī vairāki no Litenes nometnes pirms tam dezertējuši latviešu virsnieki ar vieglo tanketi, ko vadīja kaprālis Smiltēns un citi papildspēki.
Tūjas un Vitrupes pagastā un pie Stūrīšu pienotavas sadursmes starp latviešu partizāniem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem notika jau jūnija beigās. 2. jūlijā drīz pēc pusnakts Limbažu gvardi un miliči saņēma palīdzības izsaukuma zvanu no Pociema pagasta izpildkomitejas, kurai tobrīd uzbruka nacionālie partizāni.
Miliči un gvardi, kuri bija izbraukuši no Limbažiem ugunsdzēsēju mašīnā uz Pociemu, Katvaru ezera galā pārpratuma dēļ sastapās ar šeit patrulējošo padomju armijas vienību. Izcēlās sadursme, kurā trīs gvardi un viens sarkanarmietis krita, bet vienu strādnieku gvardu ievainoja.
Krievi visu apšaudes laiku neķītri lamājās un gvardi saprata, ka apšaude notiek savā starpā, tāpēc pēc viņu saucieniem kauju pārtrauca. Nogalināto miliču bērēm bija jānotiek 4. jūlijā luterāņu kapsētā, ko 3. jūlija vakarā jau bija ieņēmuši 50 ar patšautenēm un šautenēm bruņoti partizāni.
Iecerētā izšķirīgā uzbrukuma sākumu iztraucēja izlūkos atsūtītais strādnieku gvards A. Semjonovs, kura bēgšana un nošaušana, viņam mēģinot pārpeldēt Lielezeru, radīja nevajadzīgu troksni un izraisīja priekšlaicīgu Limbažu kaujas sākumu. Turklāt priekšpusdienā pilsētā negaidīti no Vitrupes jūrmalā sabombardēta padomju robežsargu kuģa ieradās kāda 80–100 matrožu vienība, kas izgāja cauri Limbažiem un apstājās atpūtai pie Vilbaku meža.
Acīmredzot pēc vietējo miliču uzaicinājuma, viņi (t.sk. arī vēlākais Limbažu 1. vidusskolas un Salacgrīvas vidusskolas direktors Anatolijs Jekaraševs) iesaistījās Limbažu kaujā. Vispārējā haosa un vardarbības apstākļos jau 3. jūlijā cieta arī vairāki Limbažu civiliedzīvotāji. “Brīvuļa mājā Jaunā ielā 22 otrā stāva Ķīša dzīvoklī atrada pie krāsns uz āķa uzkārto viņa aizsarga formastērpu. Mājā esošo saimnieku Teodoru Brīvuli (Limbažu pamatskolas pārzinis un pilsētas valdes loceklis) un atnākušo Jāni Ozoliņu (nodokļu inspektors) krievi tūlīt ieveda dārza siltumnīcā un Brīvuļa sievas klātbūtnē abus nošāva [..] Pēc krievu aiziešanas mūsu mājā viss bija savandīts. Dīvaini, kādēļ viņi aizsargus meklēja starp drēbēm, arī mazās kastītēs un baznīcas Dziesmu grāmatā,” tā šo dienu dramatiskos notikumus vēlāk atcerējās limbažniece Zenta Miruškina-Plūme. Vēl padomju režīma pārstāvji 3. – 4. jūlijā nogalināja zemniekus Ernestu un Idu Miķelsonus (nedeva sienu), nāvīgi ievainoja ugunsdzēsēju depo šoferi Lazaru Kaicleru (nepakļāvās norādījumam apšaudes laikā gulēt uz bruģa Baznīcas laukumā).
Limbažu kauja sākās spontāni 4. jūlijā ap diviem pēcpusdienā, kad latviešu spēki, sadalījušies divās daļās, no dienvidu puses iebruka pilsētā. Kapteiņa Ernesta Keseļa grupa virzījās pa Vidrižu šoseju un Rīgas ielu centra virzienā, nonākot stiprā krustugunī gan Rīgas ielā, gan dzelzceļa stacijas rajonā. Kapteiņa J. Lūša grupa no Saulkrastu puses pa Mācītāju (tagad Sporta) un Jūras ielas apkārtni uzbruka un iesaistījās sīvā cīņā ar Veidemaņa mājā spēcīgi nocietinājušos miliču un gvardu spēkiem. Latviešu karavīriem, iesaistot uzbrukumā tanketi, izdevās ieņemt daļu pilsētas un virs Limbažu dzelzceļa stacijas pacelt Latvijas valsts karogu. Tālāko virzīšanos uz priekšu pārtrauca padomju matrožu un robežsargu pretuzbrukums pa Cēsu ielu un no Kaupiņciema pāri dzelzceļa līnijai gar sporta laukumu. Pēc vairāku stundu ilgām kaujām latviešu karavīri bija spiesti atkāpties, jo viņiem sāka pietrūkt munīcijas. Kaujas pārtraukumu veicināja arī pēkšņās stiprās lietusgāzes. 5. jūlija agrā rītā, kad pulkvedis-leitnants A. Reke no Rīgas bija sagādājis mīnmetēju, piecus ložmetējus, zenītložmetēju, sešas patšautenes, apmēram divsimt šauteņu un ap 20 000 patronu, bet krievu matroži un gvardi tās pašas dienas rītausmā jau pilsētu bija atstājuši un Limbaži bija atbrīvoti. Cīņās kritušos 26 padomju jūrniekus pēc Limbažu kaujas savāca un apraka aiz dzelzceļa pie vecajiem pareizticīgo kapiem, bet jau 1974. gadā pārbedīja varoņu kapos Ķezberkalniņā. Gadu vēlāk t. s. Uzvaras svētkos 9. maijā iepretim Limbažu 1. vidusskolai svinīgi atklāja viņiem veltīto pieminekli. Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no tā kādā naktī pazuda metāla plāksne ar uzrakstu “Varonīgajiem divkārt Sarkankarogotās Baltijas jūras Kara flotes jūrniekiem, kuri krituši, aizstāvot Limbažus 1941. gada jūlijā”, bet pats piemineklis mūsdienās ir tuvu sabrukšanai un gaida savu nojaukšanu. Limbažu kaujā krita arī vairāki miliči, un domājams, ka kopumā padomju spēki šajā cīņā kā kritušos, smagi ievainotos vai vēlāk nošautos zaudēja vismaz 40 cilvēku. Limbažu kaujā dzīvi palikušie miliči, strādnieku gvardi un jūrnieki ugunsdzēsēju automašīnā steigā pameta pilsētu un devās uz Rūjienu, bet no turienes tālāk uz Tartu. Pulkveža-leitnanta A. Rekes spēki bez īpašas pretestības ieņēma Salacgrīvu un Ainažus, bet vēlāk atgriezās Rīgā.
