VIDEO. “Latvija man nozīmē visu!” Valdis Zatlers par cilvēkiem, valodu un spēku būt kopā
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Latvijas valsts 7. prezidents, traumatologs – ortopēds Valdis Zatlers
Esmu jau tajā vecumā, ka Latvija man nozīmē visu. Bērnību, briedumu gadus, vecuma gadus, vietu, kur es dzīvoju, valoda, kurā runāju, cilvēkus, kas man ir apkārt ar visām savām labajām un sliktajām īpašībām. Kaut kādu tādu kultūrvidi, kuras nav nekur citur pasaulē. Tas viss ir unikāli, un es esmu tajā iekšā un gribu būt tur iekšā ar visu savu prātu, dvēseli un ar emocijām. Un tas mani dara laimīgu.
Demogrāfija ir mūsu vājākais punkts, jo mēs esam kļuvuši pārāk pārtikuši un pārāk zinoši, un mūsos ir par maz kaisles un neprāta, līdz ar to – arī mazāk bērnu. Bet, ja mēs ņemam vērā visu sabiedrību kopumā, mūsos ir tāds ļoti labs salikums – piesardzības un izdzīvošanas instinkts, un avantūrisms. Tā vienmēr latviešiem ir bijis. Viņi tādi mierīgi, mierīgi, bet tad, kad ir lielas nepatikšanas, tad cīnās ar visiem spēkiem, un daudzi nedomā, ko viņi ziedos tam mērķim, par ko viņi cīnās.
Kur mēs esam un kur mēs gribētu būt? Mēs šobrīd esam tajā attīstības stadijā, kad katrs, kurš dzīvo Latvijā, uzskata, ka viņam ir vienīgā taisnība par to, kādai jābūt Latvijai, kādā veidā jādarbojas valdībai un kādiem jābūt valdības mērķiem. Tas ir normāli. Tātad divi miljoni viedokļi. Bet tas rada zināmu grūtību kādam citam cilvēkam tos divus miljonus viedokļus kaut kādā veidā izanalizēt, salikt pa plauktiņiem un saprast, ko mēs varam visi kopā izdarīt un kur mēs neko nevaram izdarīt. Nu, tā pretruna diemžēl šobrīd ir. Un kāpēc viņa ir? Droši vien tāpēc, ka labklājība ir pietiekami augsta, bet joprojām mēs esam ļoti dažādi. Katrā pagastā cilvēki domā atšķirīgi. Viņu uzvedības normas ir savādākas, jo viņu savstarpējās attiecības ir dažādākas. Varbūt tas ir viens no jautājumiem, kam mums ir vēlreiz jāiziet cauri, lai visa gan ģeogrāfiski, gan sabiedriski ļoti sarežģītā Latvijā sāk cilvēki runāt viens ar otru.
Tas ir uzticības jautājums, jo mūsu valstī ir divas slimības. Ja mēs tā runājam, tā viena ir iepirkums un tā otra ir konkurss, kad šādas it kā ļoti labticīgas lietas ir pārvērtušās par instrumentu, kā vai nu iegūt varu vai kā iegūt peļņu. Bet nedomājot tai pašā laikā par kopējo labumu, kas būtu kvalitatīvs, kas dotu labumu, un aizmirstot par to, ka skopais maksā divreiz.
Valsts ir tik droša, cik pašpārliecināts par to, ka viņš darīs visas savas valsts drošības vārdā, ir katrs tās pilsonis, katrs iedzīvotājs. Un viens no tās rādītājiem, kā to novērtēt, ir pašorganizēšanās spējas. Kā mēs spējam paši organizēties. Vieglākais ir pašorganizēties uz kādu basketbola vai hokeja spēli. Pēc tam jau ir arī diezgan pašsaprotami, ka mēs paši organizējamies uz Dziesmu svētkiem, ar visiem ķīviņiem. Un kad vienmēr šķiet, ka nekas tur nesanāks, vienmēr sanāk ļoti labi.
Bet ir arī Zemessardze. Tātad mēs dodam signālu, ja mēs – ļoti dažādie cilvēki Latvijā ejam kopā mācīties militāro mākslu, jo – ja būs vajadzīgs, mēs varēsim ļoti viegli sadarboties un aizstāvēt sevi. Nu tas ir tas, kas būtu jārāda gan pašiem sev, ka mēs to spējam, gan arī citiem, kas mums varbūt ir nedraudzīgi. Un es vienmēr citēju tos savus draugus un pieņemu gandrīz visus, kas ir iestājušies Zemessardzē, kuri saka, ka viņiem tāda pieredze nekad nav bijusi. Satikt cilvēkus, kurus viņi nekad citādāk nesatiktu un visiem kopā būt ar vienu mērķi, kurš ir – aizstāvēt Latvijas valsti un sajust to, ka nu viņš nav vienīgais, ka ir visi pārējie tur ir ar tādu pašu mērķi, vienalga, kur viņi dzīvo un par ko viņi strādā.
Latviešu valoda nestāv uz vietas, tā visu laiku attīstās. Un parasti tas nozīmē iešanu plašumā, tātad vairāk vārdu, un vairāk iespēju izteikties jeb vērtēt gandrīz savādākā veidā, nekā tas ir šaurā valodas lokā. Pirmkārt, tas nozīmē daudz lasīt; un lasīt nevis planšetītē, bet lasīt grāmatās. Un otrs ir tas – rakstīt un rakstīt nevis datorā, bet rakstīt ar roku. Protams, ka visi teiks: “Nu, ar datoru ir vieglāk,” un viss tas ir pareizi. Bet, redziet, jūs savas smadzenes un arī valodu izkopjat tieši rakstot ar roku.
Man ir piemērs ar vienu no savām mazmeitām, kurai es teicu: “Jāraksta dienasgrāmata.” Katru dienu ieraksti kaut vai pāris teikumus ar roku. Par to, ko tu esi pārdzīvojusi vai ko tu esi iemācījusies. Vai – kādu punu tu dabūji tai dienā. Viņa par mani tā drusku, nu, vīpsnāja, nu, ko tas opis tur grib. Un pēc kāda laika es jautāju viņas mammai: “Nu, viņa raksta to dienasgrāmatu?” Jo es jau domājis, ka nerakstīs. Viņa saka: “Zini, raksta un sauc to par savu spēku grāmatu.” Kāpēc? Kur tas spēks rodas? Pirmkārt, tu attīsti savas izteikšanās spējas. Tu pats sev kaut ko pastāsti tādā veidā, ko tu pats pēc tam saproti. Un vajag arī pārlasīt. Tu redzēsi sevi no malas, tu redzēsi savu attīstību. Tā kā, nu, viena tāda lieta, ko vajadzētu skolās iemācīt, ka cilvēkiem nevis vajag atmiņu grāmatiņas, kādas bija kādreiz manā bērnībā, kur bildītes līmēja un pantiņus rakstīja iekšā, bet rakstīt tieši to, ko tu pats katru dienu esi piedzīvojis. Bez tā nevar.
Nākamais tomēr ir teātra māksla. Arī filmas, kuras tev māca vārdus, it sevišķi jau bērniem. Tātad viņi paplašina savu vārdu krājumu un viņi var precīzāk un daudz krāšņāk un labāk aprakstīt lietas. Tā ir lieta, kas, kas jāiemāca, jo spēlītes angļu valodā, neko nedod. Nu kaut ko jau dod, ja, bet katrā ziņā neattīsta tavas valodas un prāta spriešanas spējas. Tās attīsta tikai ar treniņu, jo ģenētiski jau mums ir dots tikai talants. Bet šis viss ir jāiemācās, jāietrenē un jārunā tā, lai otrs cilvēks tevi saprot.
Nu, mēs vienkārši pieskārsimies tai otrajai lietai, ka cilvēkam jābūt ir fiziski stipram un veselam, jo tas dod pašapziņu. Ja tu esi vārgulītis un memmītis, un katrs tevi var apbižot, tev deformējas viss pasaules uzskats, un tu meklē kaut kādu apliecināties kaut kur starp vājākiem, ja, un bieži vien starp, kā saka – slikti domājošiem vienaudžiem.
Fizisks spēks un veselība dod pārliecību, ka tu vari pats par sevi pastāvēt. To dod papildinājumā ar garaspēku, tad ar to, kas tev ir galvā, ar to – kā tu veido savu pasaules uzskatu. Nu tad tu esi faktiski neuzvarams cilvēks, kurš spēj gan radīt mērķus, gan tos sasniegt. Nav tā, ka tikai garīgā attīstība vai tikai fiziskā attīstība dod kaut ko. Tām jābūt ir abām kopā, tāpat kā mēs parasti runājam par humanitārām zinātnēm un eksaktajām zinātnēm un tad gribam nolemt, ka it kā tikai viena būs vajadzīga. Nē, ir vajadzīgas abas. Ir vajadzīgas abas, jo tas dod harmoniju; un harmonija dod atkal spējas ietekmēt un vadīt citus cilvēkus. Ja mums jau ir runa par līderiem, kas būs mūsu līderi, mūsu tautas līderi, valsts līderi, kā viņi domās, ja, kā viņi spēs savas domas un mērķus pastāstīt citiem un kā iegūs atbalstu. Nu mēs parasti sakām harisma. Harisma var būt arī ar ļoti negatīvu nozīmi. Jo harismātisks cilvēks var aicināt uz vardarbību vai harismātisks cilvēks var aicināt uz narkotikām; tādēļ ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk jaunajiem cilvēkam sakārtot galvu, lai viņiem būtu savs pasaules uzskats un nevis tādas bailes, nu – vai es tiešām pareizi domāju, vai es tiešām pareizi rīkojos? Un varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un kāpēc tie pieaugušie man netic? Ir pietiekami daudz jautājumu.
Uz Latvijas medicīnu skatos ar mīlestību, jo tā ir mana profesija, es par to pārdzīvoju. Es tagad vairāk esmu pacients nekā ārsts, līdz ar to es skatos drusku no tāda skatpunkta. Tā ir augstā līmenī, tātad – tās priekšējās līnijas ir pasaules līmenī, un man par to ir ļoti liels prieks, un es domāju, tā vienmēr būs, jo Latvijas ārstiem vienmēr ir bijusi pārliecība, ka viņi var būt un viņi grib būt pasaules līmenī. Cita lieta ir par veselības aprūpes sistēmas organizāciju. Un šeit es arvien vairāk un vairāk un esmu gatavs katrā reizē, kad ir iespējas pateikt, teikt – galvenais veselības aprūpes sistēmā ir nevis profesors, bet ģimenes ārsts.
Es vienkārši tā skatos, jo mans ģimenes ārsts ir tas, kas faktiski risina visas problēmas, kas man rodas, jo manā vecumā viņas rodas un tad ir vajadzīga palīdzība. Ātri, efektīvi. Piedevām, es zinu, ka viņš zina par mani visu. Es viņam varu pilnīgi uzticēties. Man nav satraukums, ko profesors teiks, kad es būšu pie viņa vizītē, bet pēc tam, kad es izeju ārā es būšu piemirsis visu, ko man profesors teica. Ģimenes ārstam es varu piezvanīt un pajautāt. Un faktiski ģimenes ārsta prakse, tas ir pats galvenais. Tur būtu jāiegulda nauda, jāizdomā optimālais modelis, un tad nebūtu šie jautājumi – kurš vakcinēs? Arī kardiogrammas viņi var pierakstīt. Viss vienā vietā. Un, piedevām – ātri to izdarīt.
Es neesmu no tiem, kas šausminās par e-veselību, jo es esmu ļoti daudz laba dabūjis no e-veselības. Ne tikai saistībā ar receptēm, bet ar nosūtījumiem, slēdzieniem, kur ne man ir jāstaigā, ne ārstiem papīri jākārto. Protams, papīru tāpat ir par daudz.
Bet galvenais ir ģimenes ārsts. Galvenais. Nekad viņi visi simtprocentīgi nebūs ideāli, bet tomēr ir kādam jāveido tas prakses modelis, kam tur jābūt, kādā veidā mēs to varam nofinansēt, ja. Un tad pa vidu daudz kas būs varbūt mazāk vajadzīgs. Protams, šī te universitāšu līmeņa ārstniecība būs vajadzīga. Arī privātās medicīnas iestādēs būs pasaules līmenis un ir pasaules līmenis. Bet ir arī privātās iestādes, kuras vienkārši pelna naudu. Nu būsim godīgi – ne viss ir pasaules līmenī, bet naudu paņemt no pacienta vienmēr ir gatavs.
Nu bet nekas jau nav perfekts. Jāstrādā lai tā sistēma kļūtu labāka. Perfekta tā nebūs nekad. Cilvēki mainās. Viņu prasības pret veselības aprūpi mainās. Kāpēc man jāparaksta seši papīri, kad es eju uz operāciju? Tāpēc, ka ir citi cilvēki, kas netic ārstam. Citi cilvēki, kas ir gatavi ārstu sūdzēt tiesā un apšaubīt, ko viņš saka, un vēl rakstīt sociālajos tīklos visādus murgus. Nu tak viņš parakstās un tad nu tā kā. Ja kaut kas, tad nu, mums te ir papīrs. Papīrs neārstē, ārstē ārsts, bet slimniekam ir jāpiedalās. Un lai viņš piedalītos, viņam ir jābūt ideālām attiecībām ar savu ārstu. Ja jums nav ideālas attiecības ar savu ārstu, meklējiet citu.
Vēlējums savai zemei, tautai un valstij simt septiņu gadu dzimšanas dienā. Bērnu vienmēr būs par maz, bet bērnus var atļauties daudz vairāk, nekā jūs sākumā domājat, jaunieši! Tad, kad pienāk vecums, kad tā vairs nav, kā saka, izvēle, tad tu saproti, ka varēja būt divreiz un trīsreiz vairāk bērnu, un tu viņus izaudzinātu, un viņi būtu daudz saprotošāki viens pret otru. Jo liela ģimene vienmēr ir tā, kas rada labus cilvēkus. Lūdzu, mīliet bērnus un dodiet viņiem visu, ko jūs varat dot! Viss pārējais nav svarīgi.
