Solidaritāte 15
Var arī teikt, ka 11. janvāra milzu demonstrācijās, kas Francijas pilsētās pulcēja apmēram 3,7 miljonus cilvēku, tajā skaitā katoļus un musulmaņus, vairākums sanākušo solidarizējās ne jau ar “Charlie Hebdo” redakcionālo politiku, bet ar terorisma upuriem, un protestēja pret uzbrukumu, kā Francijā pieņemts sacīt, republikāniskajām vērtībām. Šajā republikāniskajā un apgaismības tradīcijās sakņotajā uztverē satīras žurnāla redakcija ir neaizskarama un savā ziņā svēta vieta, pat ja tas svētumu zaimo. Jāšaubās, vai lielākā daļa ļaužu, kas izgāja ielās ar plakātu “Es esmu Čārlijs” – “Je suis Charlie”, nedēļrakstu regulāri lasa un aplūko ko vairāk par kioskos izliktā žurnāla vāku. Parasti ar diezgan provocējošu karikatūru. Tāpat jāšaubās, vai vairākums no 44 valstu, tostarp arābu valstu, vadītājiem, kuri piedalījās demonstrācijā Parīzē, vispār jelkad turējuši žurnālu rokās. Bet teroristu šāvienu atbalsis to padarīja par demokrātiskajā pasaulē atzītu vārda brīvības simbolu. Demonstrantu pirmajās rindās soļojošais palestīniešu pašpārvaldes galva Mahmuds Abāss diez vai tādā brīdī domāja vai vispār zināja, ka savulaik franču karikatūristi pazobojās par Jasira Arafāta aiziešanu aizsaulē (Parīzes klīnikā) ar tekstu, ka viņš varbūt saindējies ar jaunās ražas božolē. Bet Benjamins Netanjahu diez vai apcerēja “Charlie Hebdo” dzēlīgos veltījumus Izraēlas politiķiem.
Kad 14. janvārī iznāca īpašais piemiņas numurs gandrīz miljons eksemplāru metienā, nopirkt gribētāji stāvēja garās rindās, un preses tirgotavās tas ātri izbeidzās. Tāpēc tika nolemts solidaritātes akcijas ietvaros turpmākajās dienās laist klajā papildu metienus, lai tirāža sasniegtu piecus miljonus eksemplāru. (Ierastā tirāža, ko pēdējos gados skārusi drukātās preses krīze, ir daži desmiti tūkstošu, bet ziedu laikos tā bija aptuveni 150 tūkstoši.) Iespējams, daudzi tagad lasīja “Charlie Hebdo” pirmo reizi mūžā. Un varbūt vienīgo reizi. Zināmā mērā aiz pilsoniska pienākuma, jo terora akti tika uztverti kā noziegums pret valsti.
Atbildību par tiem ir uzņēmies “Al Qaeda” Jemenas atzars, taču dažādu teroristu grupējumu draudi Francijai nav retums un izskan arī pavisam citā sakarā – par uzkrītošu reliģisku zīmju vai apģērbu aizliegumu valsts skolās, par aizliegumu sabiedriskās vietās valkāt attiecīgus viscaur augumu nosedzošus musulmaņu sieviešu ietērpus, par Francijas militāru iesaistīšanos Mali un citur. Turklāt Francijā vienmēr izraisās sadursmes Izraēlas un palestīniešu konflikta saasinājumu gadījumos. Tātad ieganstu netrūkst, un pravieša kariķēšana ir tikai viens no šiem ieganstiem. Bet tam ir visai zīmīga priekšvēsture.
