VIDEO. 16. marts – Latviešu karavīru (leģionāru) diena vēstures griezumā. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim 0
Latvija no 1940. līdz 1945. gadam piedzīvoja divas padomju un vienu Vācijas okupāciju. Otrais Pasaules karš bija ļoti traģisks notikums mūsu tautas dzīvē. Nepietika ar to, ka Latviju pārstaigāja sveši karaspēki. Latvieši bija spiesti kalpot šajos karaspēkos, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, ievērojami vairāk piespiedu kārtā.
Arī Vācijas armijā Latvijas iedzīvotāji bija spiesti dienēt, un tas ir galvenokārt stāsts par latviešu leģionu. Tā bija karaspēka vienība, kuru par latviešu leģionu mēs saucam nosacīti. Tā nebija juridiska karaspēka daļa, bet kopējs nosaukums tiem latviešu formējumiem, kas bija spiesti karot Hitleriskās Vācijas bruņotajos spēkos. Galvenokārt tās bija 15. un 19. grenadieru divīzijas, kam tika piekabināts brīvprātīgo nosaukums, kaut nekādas brīvprātības tur nebija. 110 tūkstoši cilvēku no Latvijas vai Latvijai piederīgu cilvēku pabija vācu karaspēkā. No tiek 40 – 45 tūkstoši izgāja cauri abām latviešu grenadieru divīzijām.
15. divīzija 1944. gada rudenī bija pārvesta uz Rietumeiropu, jo bija krietni paplucināta kaujās Latvijā, bet 19. divīzija palika Kurzemē un Kurzemē arī padevās 1945. gada maijā. Visi latvieši, kas nedienēja 19. divīzijā, centās padoties Rietumu sabiedrotajiem. Tā 1945. gadā Rietumu valstu gūstā bija nokļuvuši vairāk par 25 tūkstošiem Latvijas karavīru. 1945. gada beigās visvairāk latviešu bija sapulcināti Zēdelheimas nometnē Beļģijā, tur tika izveidota sabiedriska, un patiesībā arī politiska organizācija “Daugavas vanagi”, kas ar gadiem kļuva par nozīmīgāko spēku latviešu sabiedrībā trimdā, aizēnojot pārējās latviešu sabiedriski politiskās organizācijas.
“Daugavas vanagus” bija organizējuši cilvēki, kas bija dienējuši latviešu leģionā. Amerikā, Kanādā, Austrālijā latviešu karavīri nonāca pēc rūpīgas filtrācijas un pārbaudes, šie cilvēki apvainoti un netika atzīti nekādos kara noziegumos. 1952. gadā “Daugavas vanagu” pirmais priekšsēdētājs pulkvedis Vilis Janums, dzīvodams jau Amerikas savienotajās valstīs, trimdas sabiedrībā vērsās ar aicinājumu iedibināt latviešu karavīru piemiņas dienu.
Par šādu dienu tika pieņemts 16. marts, tas bija simbolisks datums. 1944. gada 16. martā (arī dienu pirms un pēc) pie Veļikajas upes Volhovas purvos pie Bardevo-Kudeveras augstienes abas latviešu divīzijas pirmo un vienīgo reizi karoja kopā. Pieminot šo dienu, šo 16. martu nodēvēja par Latviešu karavīru piemiņas dienu. 16. marts Brīvajā pasaulē bija leģionāru kopā sanākšanas diena. Leģionāri sanāca uz saviem kopīgiem pasākumiem, pieminēja savus kritušos biedrus. Trimdas sabiedrībā šī diena bija latviskuma konsolidācijas diena.
Politisku nokrāsu 16. marts ieguva atjaunotajā Latvijas republikā. Latvijā šo dienu pirmo reizi sāka svinēt 1990. gadā. Līdz deviņdesmito gadu beigām nekādas ažotiāžas ap šo dienu nebija. 1998. gadā dažādu nokrāsu politiķi mēģināja manifestēties pie Brīvības pieminekļa, viņi centās parādīt sevi, bet īpaši tad, kad pret viņiem tika pavērstas televīzijas kameras.
Šīs televīzijas kameras pārsvarā nāca no Austrumiem. Šīs dienas politizācija pārauga par sava veida “leģionāru slimību”, kad marta vidū lielākā daļa no Latvijas valdības pēkšņi saslimst vai aizbrauc komandējumos. Dažkārt ministrs vai Bruņoto spēku komandieris, kas šajā dienā nolicis ziedus pie Brīvības pieminekļa, tiek atlaists. Mēs atceramies arī histērisko brēkšanu par “maršējošajiem nacistiem”. Pēdējos gados gan tas ir pieklusis, gan tādēļ, ka Latvijā nav neviena dzīva leģionāra, gan tādēļ, ka mūsu Austrumu kaimiņa rīcība ir krievvalodīgo vidū ažiotāžu pašķaidījusi.
Mēs redzam, ka fašisms nav miris, viņš tikai uzplaucis Krievijā.
