Pēteris Apinis: Par Pīšļu māju celtniecību Mazajā Arkādijā
0
Pirms rakstīt šo stāstiņu, es aizgāju uz Āgenskalna tirgu, kur Āgenskalna apkaimes biedrība izvietojusi nelielu izstādi par Mazo Arkādijas parku. Iesaku visiem – kaut gan tieši tā aspekta, ko aprakstīšu, izstādē nav. Aizstaigāju arī uz pašu nelielo parku.
Lieta tāda, ka uzņēmīgi ļaudis nolēmuši šo teritoriju apbūvēt ar dzīvojamajām mājām. Kaut kad starp 2009. un 2011. gadu, kad Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētājs bija Nils Ušakovs, bet Rīgas Domes Īpašuma pārvaldes vadītājs – Oļegs Burovs, Mazā Arkādija tika veikli privatizēta un nodota jaunu ēku celtniecībai. Ne privatizētāju, ne dāsnos atbalstītājus neinteresēja stāsts par Mazās Arkādijas parka vēsturi un patieso būtību. Bet būtība ir tā, ka tie ir masu kapi, un kāds gatavojas būvēt ēkas uz pīšļiem. Par šo – nedaudz vēlāk.
Bet atgriezīšos pie Mazās Arkādijas. Tas ir 1.4 hektārus liels parks starp Mazo Nometņu ielu un Kokles ielu, precizēsim – starp Āgenskalnu un Torņakalnu. Parku izceļ paugurs, kurš pilnīgi nepatiesi tiek saukts par mākslīgu pauguru. Šim pauguram ir vēsturiska nozīme – tā stāsta arhitekts Pēteris Blūms, atsaucoties uz ģeogrāfijas profesoru Vitāliju Zelču. Šis paugurs ir vēlā ledus laikmeta veidojums, kas bijis vienotā kāpu grēdā, kas veidojis Daugavas senkrastu. Rīgas plānošanas dokumentos rakstīts, ka Rīgas reljefs ir aizsargājama vērtība.
Johana Kristofa Broces zīmējumā tieši Mazajā Arkādijā redzamas holandiešu tipa vējdzirnavas. Tās 1792. gadā uzbūvējis Māras ūdensdzirnavu nomnieks K. Šmits, bet vēlāk tās piederējušas K. F. Šrēderam.
1808. gadā ierīkots privātais dārzs. Arī šim faktam ir būtiska nozīme. Neatkarīgi no tā, vai to sauc par parku, dārzu, skvēru, tagad zinām, ka tāds tur pastāvējis vismaz 200 gadus. Tātad Mazā Arkādija ir Rīgas apstādījumu vieta ar ļoti cienījamu stāžu. Latvijas brīvvalsts laikā šo teritoriju apsaimniekojis profesors Pēteris Delle, un veidoja šo vietu kā piemiņas dārzu.
Tad nu nonāku pie stāsta par Mazo Arkādiju kā kapulauku. Mums jāatgriežas 1919. gada novembrī – Brīvības cīņu laikā. Bermonta karaspēks, kas sastāvēja galvenokārt no krievu karagūstekņiem un dažādu tautību brīvprātīgajiem bija ieņēmis Dagavas kreiso krastu un gatavojās ieņemt arī labo. Āgenskalna tirgus rajonā un Torņakalnā bija nostiprinājusies Vācu Dzelzs divīzija. Savukrāt 3. novembrī Latvijas armijas štāba virspavēlnieka ģenerāļa Pētera Radziņa vadībā sabiedroto flotes uguns aizsegā Latvijas karavīri sāka kauju par Pārdaugavas atbrīvošanu. Nav mans uzdevums izstāstīt kauju gaitu – to vislabāk apgūt Kara muzejā. 10. novembrī bija atbrīvots Zasulauks.
Naktī no 10. uz 11. novembri Torņakalnā risinājās niknas ielu cīņas, Latvijas armijas vienībām ieņemot vienu māju pēc otras un salaužot izmisīgu bermontiešu pretestību. 11. novembrī, gaismai austot, bermontiešu un Dzelzs divīzijas pretestība tika salauzta un pēc astoņu dienu kaujām Torņakalns tika ieņemts, bermontieši panikā atkāpās pa Vienības gatvi. Atbrīvotās Rīgas iedzīvotājus ar uzvaru sveica galvaspilsētas baznīcu zvani.
Visu Torņakalnu klāja kritušo karavīru līķi (visvairāk – Mazo Nometņu ielu, Altonovas ielu un Vienības gatvi). Ne Latvijas armijas karavīriem, ne bermontiešiem nebija vienotu formas tērpu. Tie, kas bija cietuši no ložmetēju uguns bieži nebija atpazīstami. Tā nu viņi gulēja – savējie un svešinieki. Savējos centās atpazīt un vest uz Brāļu kapiem, bet daļu atpazīt nevarēja; kopā kritušo skaits bija mērāms tūkstošos. Tad nu šos karavīrus arī guldīja zemē turpat Pārdaugavā – neapbūvētos zemes gabalos – visvairāk – Mazajā Arkādijā, kā arī Vienības gatves un Torņakalna ielas krustojumā, kur šobrīd uzcelta dzīvojamā ēka. Tika izrakstas ļoti dziļas bedres – 6– 8 metrus dziļas, kurās kritušie bermontieši, vācieši un arī neatpazītie savējie brīvības cīnītāji tika guldīti zemē. Simtiem kritušo katrā apbedījuma vietā. Tiesa, divdesmitajos gados Latvijas Universitātes zviedru profesora Gustava Bahmaņa vadībā tika veidots Anatomijas muzejs un zināma daļa kritušo karavīru kaulu nonāca Anatomikumā studentu apmācībai un vēl joprojām skatāmi RSU Anatomijas muzejā.
Piebildīšu, ka bermontiešu kapu nav. Vācu vēstures pētnieki vēl joprojām šo jautājumu risina. Tiesa, manā bērnībā manas vecāsmātes brālis, kurš Brīvības cīņās bija kāvies Torņakalā, stāstīja, ka vairāki viņa draugi un cīņubiedri netika pēc kaujām atrasti, un viņaprāt gulēja Mazajā Arkādijā.
Tomēr Mazās Arkādijas ciešanas ar Brīvības cīņām nebeidzās. Priekšā bija vēl Otrais pasaules karš. 1941. gada 29. jūnijā vācieši no Bauskas puses sasniedza Rīgu un izgāja pie Daugavas vienīgā tilta, kas vēl nebija uzspridzināts – Dzelzs tilta. Šajā virzienā traucās arī vairākas Sarkanās armijas vienības – gan motostrēlnieku divīzija, gan vieglo tanku divīzija, kas vēl cerēja atkāpties pāri tiltam. Torņakalnā izcēlās niknas kaujas. Vācieši vairumu ielenkto padomju karavīru apšāva, bet pārējos paņēma gūstā un Ziepniekkalnā veidoja pirmo gūstekņu nometni.
Kritušie padomju karavīri tika guldīti visā Pārdaugavā, visvairāk – iepretim Bērnu slimnīcai, klajākās vietās Ziepniekkalnā, bet ļoti daudz – jau minētajā Mazajā Arkādijā un iepriekš minētajā zemes pleķī Torņakalna ielas un Vienības gatves krustojumā. Tika raktas ļoti dziļas bedres (vāciešu perfekcionisms), kurās guldīja kritušos padomju tankistus un strēlniekus.
Padomju ideoloģija nelepojās ar tiem kritušajiem, kas bija nolikuši galvas padomju karaspēkam atkāpjoties (atšķirībā no Brāļu kapiem, kas tika radīti, guldot uzbrukuma karā kritušos 1944.– 1945. gadā), vēl mazāk lepojās ar tiem, kas bija nonākuši vācu gūstā un miruši no ievainojumiem. Un tomēr – Mazajā Arkādijā par godu kritušajiem un šeit apglabātajiem vairākiem tūkstošiem kritušo karavīru bija uzstādīts “Aļoša” – tipveida padomju piemineklis kritušajiem karavīriem. Šis piemineklis te atradās līdz 1990. gadam, kad pēkšņi pazuda, un ar lielāko varbūtību nonāca kādā kolekcijā vai metāllūžņos.
Tā nu pielikšu mazu papildinājumu stāstiem par to, ka nebūtu labi šeit būvēt dzīvojamās mājas. Kaut kā dīvaini būs cilvēkiem dzīvot uz grēdās samestu cilvēku līķiem.
Ja kāds mājas šeit uzcels, tad nešaubos – atnāks kāds grafiti mākslinieks un mājām dos nosaukumu PĪŠĻU MĀJAS. Salīdzinot ar pils spokiem, šeit visiem iedzīvotājiem naktī rādīsies spoku bari. Šādu Pīšļu māju celtniecība varētu būt nozīmīgs Viestura Kleinberga mēra laika sasniegums.
