Pēteris Apinis: Vecāka gadagājuma ļaužu veselības aprūpe, geriatrija, hospiss
0
Vienkāršs piemērs novecošanai ir zirgs – sākumā kumeļš, tad darba zirgs, darba zirgs, darba zirgs, darba zirgs, bet tad – kleperis. Cilvēkam ir līdzīgi – bērnība, garš darba mūžs un vecums. Šo rindu autors pats ir kaut kur pārejas posmā starp darba zirgu un kleperi, tādēļ viņam vecu ļaužu veselības aprūpe satrauc vairāk.
Patiesībā šis raksts ir pieteikums TV24 raidījumam “Dr.Apinis” pirmdien, 9. martā plkst. 13.00. Raidījumā par vecāka gadagājuma cilvēku veselību, diagnostiku, ārstēšanu un veselības aprūpi plašākā skatījumā esmu aicinājis piedalīties Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Andri Bērziņu un trīs ārstus ar dažādu pieredzi vecu ļaužu ārstēšanā un aprūpē. Sākumā vēlos pieteikt medicīnas un juridisko zinātņu doktori Annemariju Linaresu, kas pirms četriem gadiem no ASV pārbrauca dzīvot uz Latviju un šodien veido un vada hospisa palīdzību Latvijā. Otra sarunas dalībniece būs Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas centra vadītāja Daina Zepa, bet trešais – VCA ģimenes ārsts Ingars Burlaks, kurš ir specializējies vecu cilvēku aprūpē un kura ģimenes ārsta praksē ir daudz vecāku ļaužu pansionātos un sociālās aprūpes namos. Tātad – skatieties un klausieties – īpaši jau tie, kam pašiem vecāka gadagājuma cilvēku ārstēšana ir aktualitāte. Es te nedaudz ieskicēšu gerontoloģijas un geriatrijas aktualitātes un problēmas.
Gerontoloģija ir zinātne, kas pēta novecošanu un vecāka gadagājuma cilvēku dzīvi. Man pašam šķiet, ka galvenā gerontoloģijas problēma Latvijā ir finanses, zemas pensijas un nepietiekama sociālā aizsardzība. Pensionēšanās plānošana un finansiālā drošība ir būtiski jautājumi, kas ietekmē vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti. Būtu tik svarīgi nodrošināt pieejamus un kvalitatīvus sociālos pakalpojumus, kas atbalstītu gados vecākos cilvēkus, īpaši jau – viņu ikdienas dzīves kvalitāti. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki piedzīvo sociālo izolāciju, kas negatīvi ietekmē viņu garīgo un fizisko veselību. Gerontoloģijas redzes laukā ir arī gados vecāku ļaužu darba iespējas, proti darba tirgus, kas gados vecākiem cilvēkiem nepiedāvā tāda darba iespējas, kas atbilstu viņu prasmēm un veselības stāvoklim.
Geriatrija fokusējas uz vecāka gadagājuma cilvēku veselību un aprūpi. Šo jomu es dažādu iemeslu dēļ aprakstīšu vairāk, un uzreiz teikšu, ka geriatrija Latvijā saskaras ar vairākiem būtiskiem izaicinājumiem un problēmām. Vecāka gadagājuma cilvēki biežāk cieš no hroniskām slimībām, piemēram, diabēta, hipertensijas, sirds slimībām, vēža un artrīta, pie kam biežāk – ar šo hronisko slimību buķeti, ko mēs sauksim par multimorbiditāti. Šīs daudzās slimības nosaka to, ka pacientam ir izrakstīti daudz medikamentu, sauksim šo pazīmi par polipragmāziju. Pacienti lieto vairākas (daudzas) zāles vienlaikus. Tas palielina zāļu mijiedarbības risku un blakusparādību iespējamību, apgrūtinot ārstēšanu. Vairums vecāka gadagājuma cilvēku nespēj pareizās devās, pareizā laikā un pareizu termiņu lietot medikamentus, ja tādi ir izrakstīti vairāk par pieciem. Tātad – ja ir izrakstīti vismaz 6 medikamenti, tad ir vismaz 90% iespējas, ka vecais cilvēks tās lietos nepareizi vai nelietos nemaz.
Patiesībā jau arī zināšanu par vecāka gadagājuma cilvēku ārstēšanu ir gauži maz. Vēsturiski zāļu klīniskie pētījumi ir fokusējušies uz jaunākas paaudzes cilvēkiem, bet vecāka gadagājuma populācija ir palikusi marginalizēta. Tas nozīmē, ka mums trūkst datu par to, kā zāles ietekmē tieši šo vecuma grupu. To mēs visi zinām vai vismaz nojaušam, ka vecāka gadagājuma cilvēku ķermenis reaģē uz zālēm atšķirīgi nekā jauniešu ķermenis. Vecākiem cilvēkiem ir lielāka jutība pret zāļu blakusparādībām.
Kāpēc tad nenotiek pētījumi vecāka gadagājuma cilvēku ārstēšanā? Vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien ar konkrētām slimībām (pētniecībai) jau atrodas slimnīcās vai aprūpes iestādēs, kas apgrūtina pētījumu dalībnieku rekrutēšanu. Viņiem mēdz būt kognitīvi traucējumi, kas sarežģī informētās piekrišanas procesu. Pētnieki ir piesardzīgi, iesaistoties vecāka gadagājuma pacientus pētījumos, jo viņi tiek uzskatīti par vulnerablu grupu, kas prasa papildu aizsardzības pasākumus. Pētījumi ar vecāka gadagājuma cilvēkiem ir dārgāki un ilgstošāki, jo šai grupai ir vairāk veselības problēmu un komplikāciju. Bet visvairāk pētījumus traucē Eiropas savienības un arī citu pasaules valstu sarežģītās regulatīvās prasības zāļu pētījumiem, šo prasību ievērošana ir dārga.
Tā nu bez pietiekamiem pētījumiem vecāka gadagājuma populācijā nav noteiktas optimālās zāļu devas, efektivitāte un drošums. Tas nozīmē, ka ārstiem bieži nākas pieņemt lēmumus bez pietiekamiem pierādījumiem.
Bet atgriezīsimies pie lielajiem geriatrijas uzstādījumiem. Agri vai vēlu – vairāk vai mazāk vecāka gadagājuma cilvēki saskaras ar garīgās veselības traucējumiem, piemēram, depresiju un demenci. Šie stāvokļi ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti.
Bez tam vecāki cilvēki cieš no fiziskās mobilitātes zaudēšanas, kas mēdz novest pie kritieniem un palielināt traumu risku. Latvijā īpaši pēc Covid–19 Pavļuta organizētās mājsēdes vecāka gadagājuma ļaužu fiziskās aktivitātes ir ievērojami mazinājušās.
Šķiet, ka daudzi vecāka gadagājuma cilvēki saskaras ar finansiālām grūtībām, kas ierobežo piekļuvi veselības aprūpei un ārstēšanai. Tas ietekmē viņu spēju saņemt nepieciešamo aprūpi. Iespējams, arī veselības aprūpes speciālistiem trūkst zināšanu un pieredzes darbā ar vecāka gadagājuma pacientiem.
Ir vēl daži aspekti, kas ir ļoti būtiski vecāka gadagājuma cilvēku veselības aprūpē. Man nav pārliecības, ka sociālās aprūpes namos un pansionātos ar veselības aprūpi viss ir labākajā kārtībā. Tīri teorētiski es saprotu, ka sociālās aprūpes namos un pansionātos tiek nodrošināta regulāra veselības uzraudzība, tostarp vitālo funkciju monitorings, medikamentu pārvaldība un hronisko slimību kontrole. Speciālisti veic regulāras veselības pārbaudes un novēro pacientus attiecībā par iespējamām komplikācijām. Teorētiski fizioterapeiti un ergoterapeiti nodrošina rehabilitācijas pakalpojumus, lai palīdzētu iedzīvotājiem saglabāt vai uzlabot fizisko mobilitāti, kā arī veicinātu patstāvīgu dzīvi. Uztura speciālisti izstrādā sabalansētas diētas, ņemot vērā pansionāta iedzīvotāju veselības stāvokli, kā arī viņu garšas izvēles un uztura ierobežojumus (tā rakstīts valdības dokumentos). Vai tas ir ļoti labā līmenī vai ne tik ļoti, vai ir atsķirības starp pansionātiem un sociālās palīdzības namiem – arī par to parunāsim diskusijā TV24, raidījumā “Dr.Apinis” pirmdien, 9. martā plkst. 13.00.
Man ir viedoklis, ka daudzi pansionāti un sociālās aprūpes nami saskaras ar darbinieku trūkumu, kas var novest pie nepietiekamas aprūpes un uzmanības katram iedzīvotājam. Zems personāla skaits var apgrūtināt kvalitatīvas aprūpes nodrošināšanu. Darbinieku algas bieži vien ir zemas, kas negatīvi ietekmē aprūpes kvalitāti. Daudzi pansionāti un sociālās aprūpes nami darbojas ar ierobežotu budžetu, kas neļauj nodrošināt nepieciešamos resursus, aprīkojumu un pakalpojumus. Iedzīvotāji pansionātos bieži jūtas vientuļi un izolēti, kas var negatīvi ietekmēt viņu garīgo veselību. Sociālo aktivitāšu trūkums var pasliktināt dzīves kvalitāti. Piekļuve speciālistiem, piemēram, geriatriem un citiem ārstiem, mēdz būt ierobežota, īpaši attiecībā uz konsultācijām un ārstēšanu.
Jebkura veca cilvēka ārstēšana beidzas (vismaz teorētiski tā tam vajadzētu būt) ar hospisu vai paliatīvo aprūpi. Šoreiz uzmanību pievērsīsim hospisam. Hospiss ir aprūpes veids, kas sniedz atbalstu cilvēkiem, kuriem ir smagas, parasti neizārstējamas slimības, un kuriem ir atlicis ierobežots laiks dzīvot. Hospisa mērķis ir uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, nodrošinot fizisko, emocionālo, sociālo un garīgo atbalstu, kā arī sniegt atbalstu viņu ģimenēm. Hospisa aprūpe tiek sniegta ar multidisciplināras komandas palīdzību, kas ietver ārstus, medmāsas, sociālos darbiniekus, garīgās veselības speciālistus un brīvprātīgos. Šī komanda strādā kopā, lai nodrošinātu visaptverošu aprūpi. Hospiss fokusējas ne tikai uz fiziskiem simptomiem, bet arī uz emocionālām un garīgām vajadzībām. Būtiskākā ir sāpju kontrole. Hospiss cenšas efektīvi pārvaldīt sāpes un diskomfortu.
Hospisa aprūpe var sākties agrāk, nekā daudzi domā, un nav jāgaida, līdz pacients ir nonācis pēdējās dzīves fāzēs. Tas var notikt jau tad, kad persona saņem diagnozi par smagu slimību. Hospisa aprūpe ir vērsta uz cieņu, komfortu un dzīves kvalitātes nodrošināšanu cilvēkiem, kuriem ir ierobežots laiks, un tā palīdz viņiem un viņu ģimenēm tikt galā ar šo grūto periodu.
