VIDEO. Dainis Īvāns aicina: “Runāsim latviski un nekad nenokārsim galvu!”
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Tautas frontes pirmais prezidents Dainis Īvāns
Latvijas valsts, es uzdrošināšos teikt, tas esmu es pats, jo bez Latvijas noteikti es nebūtu tas, kas es esmu. Un droši vien man nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes. Es uzsūcu visu to, kas mums ir bijis, mūsu gan sūrajā, gan skaistajā vēsturē.
Latvijas valsts man vispirms ir zeme. Tā ir mūsu brīnišķīgā zeme, no kuras, aizbraucot kādreiz ceļojumā, man šķiet, ka esmu zaudējis kādu dienu savā mūžā. Bet vienalga, man būs vajadzīgs šis salīdzinājums, ka svešās zemēs ir skaisti, bet nekur neskan latviešu valoda. Un, protams, ka tieši tāpēc arī Latvija man ir latviešu valoda, kas ir mūsu lielākais dārgums, kas ir mūsu liktenis, noliktā misija, ko mums vajag nest pasaulē, jo bez latviešu valodas, man šķiet, šī pasaule, manā uztverē, nevar eksistēt un nevar dzīvot.
Latvijas valsts man ir mūsu tauta, ar kuru es lepojos tās ilgajā vēstures gājienā. Sīksta, pietiekami darbīga, talantīga, ārkārtīgi talantīga tauta, kā to kādreiz teicis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Un tauta, kas ir vācināta, bet līdz ar to uzsūkusi eiropeiskumu, kas ir krievināta, bet nav pārkrievota. Un varbūt, ka tur mums atkal, kā Imants Lancmanis ir teicis, vajadzēs vēl tikpat gadus, cik mēs esam bijuši okupācijā, lai mēs attīrītos no šīs krievināšanas. Bet mēs tiksim ar to galā.
Un Latvijas valsts, protams, man ir tā, kuru es kopā ar daudziem citiem, protams, ar lielām, izcilām personībām, astoņdesmito gadu otrajā pusē, deviņdesmitajos gados atguvu. Un tas man liekas varbūt pats vērtīgākais, ka brīdī, kad likās, ka dažiem likās, ka nekas vairs nav iespējams, ka viss ir zaudēts, ka mēs izzūdam no zemes virsas, ka mēs, latvieši, esam kaut kāda anomālija šajā pasaulē; mēs pierādījām, ka tas ieraudziņš, kas mūsos dzīvo kā latviešu maizē, abriņā dzīvo šis ieraudziņš, spēj atbrīvot un atdzīvoties jebkurā brīdī un atkal jaunradīties no jauna. Un es esmu izjutis šo milzīgo spēku, ka piepeši tu saproti, ka neesi mazskaitlīgā pulciņā, ka esi ļoti spēcīgā pulciņā, kurš var uzveikt pat visstiprāko ienaidnieku ar to garaspēku, kas mums ir. Es esmu izbaudījis to, kā lielajās Tautas frontes manifestācijās es redzu tik laimīgas cilvēku sejas.
Runājot par nopietnām, traģiskām lietām un dažreiz arī neticamām lietām, ka es saprotu, ka viņos piepeši ir mainījies kaut kas iekšēji tā, ka tos vairs nevar nošaut, tos vairs nevar sagūstīt un tos sveša vara nevar uzveikt. Un man šķiet, ka arī šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi nenokārt degunu. Jo mums apkārt ir pietiekami daudz pretinieku, ienaidnieku, nelabvēļu, kuri grib, lai mēs to darām, lai mēs sašļūkam.
Mēs esam optimistiska tauta, mums ir jāiet uz priekšu, mums ir jācīnās, mums ir jācīnās un nedrīkst atkārtot kļūdas – palikt bez sabiedrotajiem. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīga Latvijas starptautiskā sabiedrība. Tā kā Neatkarības karā bija sabiedrotie, tā kā mūsu neatkarības atgūšanas laikā mums bija sabiedrotie. Arī šobrīd vajag turēties pie šiem sabiedrotajiem, pie starptautiskās sadarbības un visu laiku šajā starptautiskajā sadarbībā būt pašiem, pašlepniem, spēcīgiem, pasaulē varbūt arī ceļu un gaismu rādošiem.
Baltijas ceļš kā pamats mūsu spējai sadoties rokās. Baltijas ceļš bija tikai viena tāda kulminācija pilnīgi neticamajā Baltijas tautu neatkarības atgūšanas procesā, kas varbūt parādīja to vissvarīgāko lietu. Ko es jau esmu runājis un es atkārtoju daudzkārtīgi, tā bija solidaritāte, ka visi kopā – trīs Baltijas tautas, mēs bijām trīskārt spēcīgi; mums jau kādreiz Baltijas ceļa ideja bija sadoties rokās no Somijas līdz Rumānijai. Visās valstīs, kuras ir skāris Ribentropa – Molotova pakts un šī Maskavas ļaunuma vara.
Toreiz tas nebija iespējams, bet Baltijas ceļš pierādīja to, ka mēs trijatā esam ļoti spēcīgi. Baltijas ceļu organizēdami, toreiz radās ideja par to, ka mums vajadzētu sadoties rokās. Es atceros, kā mēs kopā ar Lietuvas un Igaunijas tautas frontes līderiem – ar Savisāru un Landsberģi pacēlām pat tostu. Vēlāk, kad bijām izlēmuši, ko mēs darīsim, lai nekad vairs neatkārtos 1940. gada kļūda, kad mēs nrbij kopā. Un lai kāda vara nāktu, mēs pretosimies, mēs sitīsim pretī. Un man liekas, tā ir tā Baltijas ceļa galvenā mācība. Baltijas ceļa mācība ir arī tā spēja nevardarbīgi pretoties tad, kad tev rokās nav ieroču, kas pierādīja arī to, ka šai nevardarbīgajai pretošanai ir spēks un ka šis, mūsu garaspēks spēj pārliecināt visu pasauli.
Es personīgi esmu izjutis, ka pēc Baltijas ceļa starptautiskās sabiedrības attieksme pret mums mainījās; politiķu attieksme, kura bija tāda vienaldzīga – “runājiet ar Maskavu, jums ir taisnība, bet mēs jums nepalīdzēsim. Tieciet paši galā!”. Kaut kādās sarunās šī attieksme strauji mainījās, jo pasaule ieraudzīja tautas, kas grib būt brīvas. Tautas, kas spēj tā sadoties rokās; un viņiem radās tāda kā sajūta – viņiem ir jāpalīdz, jo viņi ir vajadzīgi mums visiem.
Arī tāds izcils amerikāņu rakstnieks un publicists Viljams Safairs, es viņu bieži citēju. Es viņu pazīstu personiski. Viņš 1991. gadā janvārī, kas bija tieši turpinājums Baltijas ceļam, kad mēs sadodamies rokās. Mēs sākām, sadodamies rokās arī tajā brīdī, kad Viļņas televīzijas tornim uzbruka šie Maskavas bandīti, bruņoti ar tankiem, ķēdēm, nogalinot cilvēkus.
Mēs cēlām barikādes, jo mēs pretosimies, kaut arī mums nav ne ieroču, ne tanku. Un Viljems Safairs 1991. gada 24. janvārī, četras dienas pēc tam, kad bija gājis bojā mans draugs, kino operators Andris Slapiņš, viņš rakstīja: “Amerikāņi, šajā naktī asinis uz brīvības koku, kas ir vajadzīgs mums visiem, visai pasaulei, ir lējuši latvieši.” Tātad šis cīnītāju gars tika novērtēts, un tas tika arī atalgots. Tas labais, ko mēs darām. Tā upurēšanās, ko mēs darām. Ja ne mēs saņemsim algu, tad – jā – kaut kad nākotnē šī alga noteikti būs, un to saņems kādi citi cilvēki, to saņems nākošās paaudzes.
Un vēl man šis Baltijas ceļš likās arī tāda simboliska ķēde, kad mēs sadevāmies rokās ar saviem bērniem, ar saviem veļiem. Es pat savā uzrunā tā teicu – mēs sadodamies rokās ar saviem veļiem, kas ir aiz mums, un mēs tā bezgalīgi turpināmies. Mēs paši. Un tad es arī tā atceros no tā laika. Man bija tāda fotogrāfija, kur mans puika ir sēž man plecos vienā Tautas frontes lielā manifestācijā, un amerikāņu reportieri, skriedams garām, iesauca: “The future is on his shoulders.” Nākotne viņa plecos, un tad es saprotu, ka mēs esam kādam plecos un mums kāds ir plecos. Un mūsu pienākums ir sevišķi svētku reizē, domājot par Latviju, neaizmirst to, ka mēs esam daļa no vienas lielas stabilas piramīdas, un mēs nedrīkstam šo piramīdu izjaukt. Tas ir mūsu spēks, tas ir mūsu bērnu spēks, un tas ir spēks, ko mēs pasmeļam no iepriekšējām paaudzēm.
Tautas frontes Latvijā, pavisam formāli runājot, ir bijusi lielākā, pilnīgi neticama sabiedriski politiskā organizācija. Varētu pat teikt – tāda kā mega partija, kādas droši vien vēsturē mums nekad nav bijis. Un droši vien, es ceru, arī nebūs vajadzības pēc tik milzīgas vienošanās. 250 000 kulminācijas brīdī reģistrēto biedru – tas nozīmē – katrs piektais Latvijas iedzīvotājs. Un, nerunājot par atbalstītājiem, lielajos mītiņos es esmu skaitījis, ka Daugavmalā ir pulcējušies pat līdz 750 000 iedzīvotāju.
Latvijas Tautas fronte bija tiešās demokrātijas organizācija, kas pierādīja, ka tauta spēj būt gudra, ka ar tautu nevar manipulēt, jo dažreiz mums liekas, jā, ar mums manipulē visādi puskoka lēcēji, kas sagājuši Saeimā, iekļuvuši vēl kaut kur un muļķo cilvēkus. Nu tas gan notiek visā pasaulē šobrīd. Bet tomēr pienāk kaut kāds viens vēstures atklāsmes brīdis, un tāds bija Tautas frontes laiks, kad šiem puskoka lēcējiem nebija varas. Varbūt Latvijā skaistākie, gudrākie, garīgākie cilvēki kļuva par līderiem, un tajā brīdī viņiem bija spēks, jo tauta sekoja viņiem, nevis bieži vien tādā ikdienišķā pelēkā politikā, kā viņi seko puskoka lēcējiem. Tāpēc man šķiet, ka Tautas frontes laiks nekad nav pagātne un nebūs pagātne, ka tā ir tā ideālā nākotne. Tas viens likteņa pavērsiens, kad mēs bijām ārkārtīgi stipri, ka mēs bijām ārkārtīgi vienoti, un varbūt, ka mēs ikdienā tādi nekad nespējam būt un varbūt arī tādiem nevajag būt. Bet visu laiku mums ir jātiecas uz to Tautas frontes pagātni, uz to saliedētību, kāda tā bija toreiz. Un arī uz demokrātiju, uz tiešo demokrātiju, jo balsošana jau notika toreiz, kad nebija iespējams savādāk balsot. Mums jau nebija nekādu parlamentu, nebija nekādu iespēju ietekmēt varu. Tie bija balsojumi laukumos, tie bija balsojumi pilsētas ielās. Un Dievs nedod, ja kāds no toreizējiem līderiem piepeši rīkotos tā, ka viņu neatbalstītu šie milzīgie simti tūkstošu un miljonu cilvēku.
Un tas tad varbūt ir tas brīdis, kad, nu, kad mēs runājam kā mūsu klasiķi – Pumpurs un Rainis rakstīja, kā viņi ieraudzījuši Lāčplēša spēku. Tad šis pārcilvēciskais spēks pamodās uz vienu brīdi arī Tautas frontē. Ne velti Tautas frontes dibināšanas manifestācija Mežaparkā notika zem dažādiem Lāčplēša lozungiem. Un varbūt tas ir ne tikai tāpēc, ka mūsu latviešu puikām – manai paaudzei jau citi latviešu varoņi bija aizliegti. Mums latviešiem bija jāciena tikai un jāslavina kaut kādi krievu varoņi, apšaubāmi, sadomāti varoņi. Mūsu vienīgais legālais varonis bija Raiņa un Pumpura Lāčplēsis. Bet arī to plakātu parādīšanos, Lāčplēša laika atdzimšanu liecina par to, ka bija vajadzīgs pārcilvēcisks spēks. Un šajos simbolos Lāčplēsis ir šis pārcilvēciskais spēks, kas dzīvo mūsos.
Vēlējums valstij 107 gados. Iesim uz priekšu! Ir grūti laiki. Mēs esam kara stāvoklī, bet mēs šo karu varam uzvarēt un mēs to noteikti uzvarēsim, jo mūsu pretinieks baidās, ja mēs esam gatavi iet cīņā ar to atkal un atkal un pastāvēt par sevi. Un runāsim latviski!
