VIDEO. “Ir gods kalpot Latvijai — citas zemes, kurai kalpot, mums nav!” Santa Anča par iespēju un atbildību savā zemē
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Izdevniecības “Santa” dibinātāja un vadītāja Santa Anča
Mana izdevniecība ir vienaudze ar atjaunoto Latvijas valsti. Droši vien, ja nebūtu atjaunota Latvijas valsts, visticamāk, ka nebūtu manas izdevniecības, un es pati būtu vienkārši žurnāliste. Man nebūtu tāda iespēja piepildīt savu sapni, radīt pirmo žurnālu “Santa” un izveidot lielāko nacionālo žurnālu izdevniecību Latvijā un arī Baltijā. Tādēļ es esmu ļoti pateicīga Latvijas valstij par doto iespēju. Es domāju – ja es būtu piedzimusi citā valstī, diez vai es būtu uztaisījusi tajā valstī lielāko nacionālo izdevniecību, un es esmu pateicīga arī Latvijas valstij par to, ka tā man dod spēku. Man liekas, ka nevienā citā zemē, kā gan tas tagad ir ļoti moderni doties meklēt laimi citās zemēs, bet man liekas, ka nevienā citā zemē tu nevari justies kā sava likteņa kungs, kā tikai savā zemē; jo jebkurā citā zemē tu esi tomēr
kalps. Un man šī sava identitāte un spēks ir ļoti svarīgs, un es domāju, ka ne par velti arī latviešu jaunie puiši kādreiz nolika savas galvas par savu zemi. Man ir arī atbildība pret tiem cilvēkiem, kas ir izcīnījuši Latvijas valsti. Un, ja es godprātīgi varu turpināt darbu, tad man liekas, ka tas ir pats labākais.
Es savā dzīvē esmu saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, un tur bija rakstīts, ka tas ir par žurnālu izdevniecības izveidošanu. Nu tātad, mans mērķis ir bijis palīdzēt cilvēkiem dzīvot. Es domāju, tas ir tas pats lielākais uzdevums, ka mēs katrs cilvēks meklējam savu identitāti. Mums katram ir savi kāpumi un savi kritumi.
Mediji. Es nenodarbojos ar politisko žurnālistiku. Mēs esam dzīvesstila žurnālistika, un mūsu lielākais trumpis ir intervijas. Līdz ar to mēs esam, mēs rakstām “personības – personībām”, un man liekas, tas pats būtiskākais, ka es ar savu darbu varu palīdzēt cilvēkiem.
Žurnāli veido gan nācijas, gan atsevišķu cilvēku domāšanas veidu, viņu attieksmi un arī viņu patriotismu. Un lielā mērā izdevniecība “Santa”, neatkarīgi no tā, ka tas ir dzīvesstila žurnālu apvienojums – veido latviešu domāšanas veidu. Es šaubos, vai es ļoti ietekmēju visas Latvijas domāšanas veidu, it īpaši šodien, kad mūsu auditorijas ļoti sadalās. Bet to, ka esmu atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz latviešu sievietes domāšanas veidu vai pašapziņu, domāju, ka tas tā ir. Un, protams, arī uz patriotismu. Protams, ja tu raksti latviešu valodā un tevi var izlasīt tikai latviski lasošie cilvēki, tu esi atbildīgs par latviešu literāro valodu. Tu esi atbildīgs par to, lai informācija būtu patiesa, godīga. Protams, ka mēs veidojam sabiedrības noskaņojumu, bet vairāk mēs veidojam katra cilvēka pašapziņu un identitāti.
Mūsu žurnāli sadalās vairākās grupās. Tie ir vispārējie žurnāli, kas ir domāti jebkuram cilvēkam. Un tad ir nišas žurnāli – veselība, dārzs, interjera žurnāls un žurnāls vecākiem. Katrai nišai ir savi žurnāli, un mēs tiešām esam līderi katrs savā drukātajā nišā, un šobrīd mēs arī digitāli attīstāmies. Mēs nosakām dzīves stilu un mentālo veselību. Nu noteikti – mentālo veselību noteikti.
To – cik ilgi Latvijā vēl iznāks žurnāli – tas ir tāds provokatīvs jautājums, to mēs neviens nevaram atbildēt. Šis jautājums jau likās aktuāls tad, kad parādījās televīzija – vai izbeigsies kino. Šobrīd mūsu izdevniecībā ir parādījies spēcīgs digitālā satura attīstītājs. Un mēs ceram, ka to pašu kvalitatīvo saturu cilvēkiem nogādāsim arī pa citiem kanāliem. Bet tas saturs jau vienalga būs karalis, un tad ir vienalga, vai cilvēks varēs izvēlēties, vai viņš to gribēs lasīt drukātā veidā, vai viņš to gribēs lasīt digitālā veidā. Tāpēc es domāju, ka būs žurnāli, kuri paliks, un būs žurnāli, kuri pazudīs.
Vēlējums savai dzimtenei. Tas ir tāds ļoti nopietns jautājums, jo dzimteni, protams, veido zeme, upes, jūra, bet dzimteni visvairāk veido cilvēki. Es domāju, ka pats būtiskākais ir, ko es vēlu cilvēkiem. Latviešiem. Es domāju, ka mums ir jābūt lepnai tautai; lai kā mēs skatītos no malas un lai kā mums kaut kas nepatīk. Bet es domāju, ka to līmeni, kādu mēs esam sasnieguši šajos trīsdesmit plus gados, kopš ir atjaunota Latvija – es domāju – tas ir apbrīnojami. Mēs esam izdzīvojuši varbūt vairākas paaudzes, kā tas būtu citā Eiropas valstī, un es domāju, ka mums ir jābūt lepniem par sevi, par savu darbu. Un es domāju, ka tie vārdi katram būtu, kas katram jāatceras: “Ir gods kalpot Latvijai, jo citas zemes, kurai kalpot, mums nav”.
