“Mums jāsapņo par Latvijas divsimt septīto dzimšanas dienu!” Profesors Andrejs Ērglis par mūsu nākotnes atbildību
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors, ārsts, kardiologs Andrejs Ērglis
Atbildēt uz jautājumu – kas tev ir Latvija?; nu tas ir ļoti grūts jautājums man uzreiz tādas mazas tirpas pārņem, un tā nav tāda liekulība.
Latvija man ir nozīmē ļoti daudz vai arī gandrīz vai visu, ar ko es saprotu savu dzīvi. Un tas ir no dažādiem aspektiem. Un viens, protams – tā ir mana ģimene, tā ir mana mamma, tas ir mans tēvs, tie ir mani bērni un mazbērni. Tie ir mani vecvecāki, kas mani mācīja.
Un vēl Latvija noteikti ir mani draugi. Noteikti – mani kolēģi. Bet ja es sāktu tos visus saukt vārdos un kopā, tad tā ir tā vieta, tā zeme, kuru ir grūti kādreiz saprast, kur ir tik interesanti, ka mums nevajadzētu runāt par kvadrātkilometriem un robežām.
Tomēr – tā ka tā kaut kādā veidā mums tās robežas mēs velkam vai tās ir virtuālas, bet pašreizējos apstākļos tās ir arī fiziskas robežas. Jo simt septiņu gadu jubilejā mums ir jādomā par to, lai mēs runātu arī par Latvijas par divsimt septīto, trīssimt septīto, četrsimt septīto jubileju un tā tālāk. Un lai tas tā būtu, mums arī šīs virtuālās robežas ir jāpadara par fiziskām, jo diemžēl pietiekami liels ir ārējais apdraudējums un īstenībā arī iekšējais apdraudējums, kas ir arī mūsu pašu varbūt bieži vien arī radīts.
Mana Latvija, protams, ir arī darbs. Un kas tad ir tas mans darbs? Tā ir iznācis, ka mans darbs jebkurā gadījumā varbūt nozīmē ārstēt vienu individuālu cilvēku. Tad, kad tu esi jauns ārsts, tu priecājies par katru operāciju, ko tu izdari. Tu atgriez vienam cilvēkam veselību. Varbūt tu kaut ko zaudē, īpaši tad, ja tas ar ķirurģiju ir saistīts. Bet vēlāk tu sāc saprast, ka tu jau neatgriezi dzīvi un veselību tikai tam vienam cilvēkam. Tad tu sāc saprast, ka tu atgriez šo veselību arī pacienta bērniem, viņa mazbērniem par prieku, vai ne? Tu atgriez viņu draugiem. Tas viens, ko tu dari vienam cilvēkam, beigu galā, tas multiplicējas un tu padari to, ka tas mūsu katra darba pēc būtības multiplicējas uz mūsu tautu.
Un tad tu saproti, ka galu galā tu jau esi atbildīgs arī par savu veselību. Mēs esam katrs atbildīgs par savu veselību. Kāpēc mēs esam par to atbildīgi? Tādēļ, ka mēs caur savu veselību nodrošinām mūsu apkārtējo veselību, labklājību. Tas ir principā veselības jomas tavā definīcijā.
Un tas, kas mums ir ļoti svarīgi, atcerēties, kas Latvija ir bijusi, un es atcerētos, ka Krišjānis Valdemārs un Kronvaldu Atis aicināja: “Latvji, brauciet jūriņā” Tas nav stāsts par to, ka mums jābrauc ar kuģi. Kaut gan “Latvji, brauciet jūriņā” man asociējas ar Dullo Dauku, ko mana vecmāmiņa man lasīja priekšā un bieži vien kaut kad teica, ka tur tas ir viss, kas jums ir aiz apvāršņa.
Gan latvieši, gan Latvija, un tas ir ļoti īpatnējs jautājums, kādi mēs esam? Esam latvieši! Vienalga, kādas mums ir ģenētikas un varbūt citas saknes, bet nu tie, kas mēs uztveram Latviju kā dzimteni un kas runājam latviešu valodā, tie esam latvieši neatkarīgi no jebkā.
Latvieši vienmēr domājuši globāli. Mēs paši esam ļoti daudz braukuši. Man ir draugi, ļoti labi kolēģi. Mans brālēns Pauls Stradiņš strādā Amerikā. Man viņš un citi kolēģi ir Latvija, tāpēc ka viņi milzīgi daudz dod Latvijai. Tā ir Latvija, mūsu zinātne, ko mēs strādājam kopā.
Es tagad arī satiekos ar latviešu ārstiem pasaulē, bet dažus vairs neatpazīstu pēc gadiem. Austrālijā dzīvo Andris Saltups, mans skolotājs, viņš dzimis Latvijā, viņam Austrālijā, Melburnā šobrīd jau vairāk nekā deviņdesmit gadu, bet viņš ir tik daudz devis Latvijai.
Viņa kundze Rita ir tik daudz palīdzējusi un devusi mūsu izpratnē, nu, viņā man arī ir Latvija. Latvija neaprobežojas ar robežām, ir fiziskās robežas, kas mums ir ļoti jāsargā. Latvija neaprobežojas tikai ar šo vietu.
Kādreiz dzirdu sakām – nu, jūs tur izmācījāt to ārstu un to ārstu; un viņi aizbrauca prom no Latvijas un tagad viņi strādā citur. Jā, es saku, bet tā ir mūsu maigā vara, tā mēs izplešam Latviju. Ar katru uzstāšanos, mēs paplašinām savas robežas; aizbraucot uz Āziju bieži vien varbūt iznāk citādāk. Tie japāņi vai tie korejieši, kādreiz tie ķīnieši, viņi saka: “Nu, nu, es arī tur nesen biju pie jums”. Es prasu: “Kur tad jūs bijāt”. “Nu, Londonā” vai vēl kaut kur. Viņi mūs uztver par eiropiešiem. Jūs it kā Latviju pārstāvat, bet arī Eiropu jūs pārstāvat, pārstāvat reģionu, un, ja runā par pētniecību, nu tad jau vispār īsti nav robežu un pētniecība, kas ir tāda mūsu liela dzīves sastāvdaļa. Jā, absolūti globāli. Mēs nedrīkstam kļūt provinciāli.
Mēs par Latviju ļoti priecājamies. Mēs priecājamies par filmu “Straume”, mēs priecājamies par mūsu olimpiskajiem čempioniem. Mēs priecājamies par daudzām citām lietām. Tas, kas man mazliet sāp, ka mēs medicīnu nepadarām par savu kodu, par savu kultūras kodu. Pat faktiski ne medicīnu, tas nav pareizi – savu veselību mēs nepadarām par tādu savu kodu, par ko mums ir nevis jāmēģina kritizēt, nevis jāmēģina atrast, ko tur kāds. Mums tas jāpadara par savu kodu, kas nosaka tautas izdzīvošanu lielā mērā, tāpat kā izglītība un
drošība. Un tā ir mana Latvija, un tas ir tas, pie kā mums vajadzētu strādāt. Man ļoti, ļoti gribētos, lai mūsu – Latvijas likteņu lēmēji kļūst arvien izglītotāki, lai viņi, tāpat kā ārsti, juristi, inženieri un daudzi citi, mācītos katru dienu kaut ko klāt. Un tas ir tas, kādā veidā es to redzētu; mācoties, atzīstot savas kļūdas un mācoties, bet pa īstam mācoties, nevis tikai nodarbotos ar operatīvām lietām, respektīvi, visu laiku izgudrot, lai nebūtu jāiet dziļumā. Tas ir tas, ko es ļoti bieži redzu Latvijā, un tas ir arī visā pasaulē, ka mēs visu laiku atrodam kaut kādas sīkas lietas, ko šodien izdarīt, lai nebūtu jāiet un sevi drusciņ jāpamodina un jāiet dziļumā.
Un tad, tikko jūs sākat iet dziļumā, pēkšņi pavisam citi apvāršņi parādās. Tas ir arī jautājums par mūsu izglītību un daudzām citām lietām. Tā kā es vienkārši domāju, ka mēs, pirmkārt, esam ārkārtīgi labi. Mēs esam kļuvuši par ļoti labklājīgu valsti. Bija tas Lenards Meri, Igaunijas prezidents, kam žurnālisti prasīja: “Jums atrada narkotika” Viņš atbildēja: “Jā, nu mēs esam tāda pati kā jebkura normāla, parasta Eiropas valsts. Nu, mums ir tas, mums ir šis, mums ir tādas lietas un tādas”.
Tas ir absolūti normāli. No tā nevajag taisīt visādus tādus kaut kādus ārprātus. Sent-Ekziperī teicis, ka jāprot atšķirt svarīgais no mazsvarīgā, un tā ir mana Latvija, un tas ir tā, par ko es domāju, ar ko mums ir jādzīvo un jāsapņo.
