VIDEO. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesors Uldis Kondratovičs: “Latvija man ir sirds mājas!”
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesors Uldis Kondratovičs
Runāšu no sava būtības punkta raugoties. Latvija, pirmām kārtām manā uztverē ir manas saknes. Tās ir manas saknes, kuras es negribu pazaudēt, augdams uz tām un pats būdams zināmā mērā kā auga virszemes daļa jeb vasa. Es nevaru iedomāties, ka varētu kaut kādā veidā savu darbību vai savu dzīvi, darbu saistīt ar kaut ko ārpus Latvijas. Stažēšanās, mācīšanās – tas ir kaut kas cits, uzzinot kaut ko jaunu, iemācoties, atgriežoties, ieguldot savu iegūto un uzzināto. Nu, teiksim, kaut kādā intelektuālā produktā ar augstu pievienoto vērtību es varu darīt labu visai sabiedrībai.
Latvija kā dārzs. Es pašlaik jūtos kā pēctecis, jo acīmredzot jau jārunā par rododendriem. Pēdējo piecdesmit vai pat septiņdesmit gadu laikā – kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem rododendru kultūras popularitāte Latvijā ir pieaugusi un patiesībā tas viss noticis, pateicoties manam tētim profesoram Rihardam Kondratovičam, kurš piecdesmito gadu vidū šo virzienu aizsāka. Bet, kā viņš pats reiz stāstīja, viņš to aizsāka, būdams sabiedriski ļoti aktīvs cilvēks, jo rododendri ir ārkārtīgi lēnaudzīga kultūra. Lai no mazas, sīkas sēkliņas (rododendriem ir ārkārtīgi mazas sēklas, tie daudzi tūkstoši vienā gramā) izaudzētu stādu līdz ziedošam, kārtīgam augam paiet desmit, piecpadsmit, divdesmit gadi. Un pa to laiku tētis varēja nodarboties ar savām sabiedriskajām aktivitātēm. Katru gadu to rododendru procesu atjaunojot, aizsākot. Pirmie gadi darbā ar rododendriem pagāja, pārbaudot, vai tie ir piemērots mūsu klimatam, vai nav, jo apstākļi pie mums nav no tiem maigākajiem. Un līdz ar to arīdzan augiem ir noteiktas prasības augšanai – kaut kādi noteikti klimata, aukstuma apstākļi – mitrums, gaisma, temperatūra un viss pārējais. Nu un pēc tam, kad ir atrasts tas, kas te var augt, nu tad mēs varam sākt domāt par selekcijas darbu, kas patiesībā ir paša cilvēka virzīts process. Jo cilvēki jau ir tendēti uz to, ka viņiem visu vajag ātrāk, lielāku, spēcīgāku, garšīgāku, skaistāku un tamlīdzīgi. Selekcijas mērķis izaudzēt kaut ko jaunu, kas ir izturīgāks, piemērotāks šajā gadījumā – skarbākiem apstākļiem. Tā lieta aizgāja pa šo vadīto procesu, kas saistīts ar iejaukšanos, bet tādu labu, labvēlīgu iejaukšanos auga dzīves ciklā. Putekšņi no tēta tiek paņemti, uznesti uz mātes drīksnes, notiek apputeksnēšanās, apaugļošanās, izaug sēklas un no tās tad var parādīties visādas gaidītas un arī reizēm negaidītas lietas. Selekcijas darbs, it īpaši kokaugiem, kas ir arī rododendri, prasa ļoti lielu laiku. Intensīvais darbs aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet pirmās starptautiski reģistrētās rododendru šķirnes, kas izaudzētas Latvijas Universitātē, globālajos lielajos sarakstos un reģistros iekļuva tikai 1999. gadā. Tā kā bija pagājuši četrdesmit gadu. Nu, bet pēc tam jau maisam bija gals vaļā. Un katru gadu trīs, četras, piecas, reizēm pat vairāk jaunu šķirņu tiek piereģistrētas. Un es vēl nesen skatījos, skatījos pēdējo informāciju. Uz pagājušo gadu starptautiskajā rododendru šķirņu reģistrā ir ierakstītas simts piecdesmit trīs Latvijas Universitātē izaudzētas rododendru šķirnes. Tā kā es, būdams arī Latvijas Universitātes patriots, esmu lepns ar to, ka tiek starptautiski nests gan mūsu Alma Mater vārds, gan arī visas Latvijas vārds. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi.
Šeit varbūt parādās lielā dilemma. Nu cilvēki strādā, un strādā droši vien dažādu motīvu vadīti. Protams, viens ir maizes darbs, otrs ir tas, ka viņiem tā selekcija dikti patīk un viņa maizes darbs var sakrist ar viņa aizraušanos vai hobiju, un tamlīdzīgi, kas varbūt ir pats labākais. Par to visu var pateikties zināmā mērā vienam cilvēkam – Rihardam Kondratovičam.
Es pats neesmu tiešā veidā iesaistījies rododendru selekcijas darbā, kaut arī 1993. gadā es aizstāvēju savu doktora disertāciju tieši par rododendriem un konkrēti par rododendru pavairošanu, jo te rodas tā lielā dilemma. Tātad selekcionārs grib parādīt, ka viņš ir strādājis. Un tas ir normāli. Ieraksts reģistrā. Lūk, selekcionārs tāds un tāds. Izaudzēts tur un tur. Latvija. Latvijas Universitāte.
Un tagad nu, kā saka, tas ir jāreklamē kā fakts. Parādās ziņa un bilde mājaslapā vai medijos. Un tagad nāk cilvēki: “Klausieties, mēs redzējām, ka ir izaudzēta jauna šķirne. Es viņu gribu nopirkt. Man tad vajadzētu piecus stādus, astoņus stādus, piecpadsmit stādus.” Bet ir problēma, šie stādi vēl nav savairoti. Un principā tad tā savairošana, rododendru šķirņu savairošana arīdzan bija un joprojām ir mana pētniecības darba tēma. Jo šķirņu vairošana – tur atkal nav tik vienkārši, tur ar sēklām neiet cauri. Tur jāizmanto auga veģetatīvās daļas – teiksim, dzinumi jāapsakņo vai arī jāpotē, jo šeit nedrīkst iejaukties dzimuma process. Pretējā gadījumā pēcnācējs būs pilnīgi savādāks, gluži tāpat kā vecāki un bērni ir dažādi.
Sākumā tas viss notika Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Pārdaugavas centrā, un pēc tam pārgāja uz Babīti, un radās unikālais Rododendru dārzs.
Rododendri bija viena cilvēka ieguldītais darbs un viņa aizraušanās ar konkrētu augu kultūru. Bet Botāniskajam dārzam ir cita misija. Botāniskais dārzs nedrīkst pārstāvēt monokultūru. Kaut ieejot Botāniskajā dārzā maija beigās – jūnija sākumā – divas, trīs nedēļas ir sajūta, ka Tu ieej rododendru dārzā.
Bet tad radās ideja veidot atsevišķu Rododendru dārzu. Pēc kāda laika, nu principā tas oficiālais dibināšanas gads ir 1980. gads, kaut kad vasaras vidū – jūlijā nāca rektora pavēle, ka izveidots Rododendru dārzs Babītē, bet Latvijas PSR valdība ir piešķīrusi universitātei to un šito. Par laimi, uz to zemes gabalu pēc nacionalizācijas neviens nepieteicās. Tas arī joprojām ir universitātes īpašums, un tur arī darbs patiesībā notiek. Bet Botāniskajā dārzā, protams, ir saglabājušies, nu salīdzinoši seni, vietām arī – ne tik seni stādījumi. Un tā tiešām ir ļoti krāšņa vieta Pārdaugavā.
Esmu uzaudzis Botāniskajā dārzā. Mani pirmie desmit dzīves gadi no 1963. līdz septiņdesmit trešajam pagāja Botāniskajā dārzā.
Botāniskais dārzs ir patiešām milzu vērtība visai nācijai, bet uz šo jautājumu man jāskatās mazlietiņ plašākā kontekstā, jo pēc būtības Botānisko dārzu misija, lielā funkcija ir augu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Līdz ar to arī Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs, tāpat kā Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī, ir starptautiska līmeņa spēlētāji, kas nodarbojas ar sēklu materiāla apmaiņu, ar augu materiālu apmaiņu. Vienlaikus veic pētījumus un uzglabā augu ģenētisko materiālu tādā vai citādā veidā. Nu, pie mums pārsvarā tā ir Sēklu banka. Botāniskā dārza nacionālā nozīme ir tās nodaļas, kas ir Latvijas lepnums. Bet tajā pašā laikā būtisks akcents ir jāliek arī starptautiskajā kontekstā.
Neesmu bijis pasaules augu sēklu bankā Svalbārā. Iespējams, ka kāds sēklu speciālists no Latvijas Valsts augu aizsardzības dienesta tur ir bijis, bet es nezinu nevienu konkrētu cilvēku, kas globālajā sēklu bankā būtu bijis konkrēti. Bet es pieņemu, ka tā ir vienkārši mana nezināšana. Bet man tur nokļūt ir liels sapnis. Tā ir mūžīgā sasaluma zona, tuneļi, stabils klimats, mīnus astoņpadsmit grādi. Nu tā ir interesanta lieta, par kuru pastāv arī dažādas sazvērestības teorijas, par cik – tur Bila Geita un Melindas Geitas fonds ir ieguldījis līdzekļus. Vai tik viņi kaut ko neperina vajadzības gadījumā, kā saka, lai varētu iegūt valdījumu pār Pasaules ģenētiskā materiāla dārgumiem un tamlīdzīgi? Sazvērestības teorijas bieži vien ir galīgi greizas, bet cilvēkiem patīk tādi stāsti.
Vēlējums Latvijai – saglabāt cilvēcīgas attiecības mums pašiem! Saglabāt savu identitāti un būt lepniem ar savām saknēm un turēties pie tām!
