Viens kokvilnas T-krekls = 2,5 gadi dzeramā ūdens. Apsēstība ar lētu apģērbu plaukst un zeļ, radot “sāpīgas” sekas
0
Lai neteiktu vairāk, mūsdienu laikmetā milzīgais preču patēriņš ir liela problēma. Mēs pērkam dažādas lietas, pat ja mums faktiski tās nav vajadzīgas. Reklāma, sabiedrības spiediens, tendences un vēl citi aspekti mūs tieši un netieši ietekmē, lai mēs būtu lieli patērētāji. Problēma jau tā ir nopietna, bet vēl apgrūtinošāku to padara milzīgie Ķīnas internetveikali. Ja agrāk vispopulārākais bija “Aliexpress”, tad tagad tam pievienojas arī slavenais “Temu” un “Shein”.
Preces no Ķīnas parasti ir daudz lētākas. Kvalitāte – kā kuru reizi. Tomēr zemās cenas ir radījušas problēmu, ka patērētāji var, piemēram, viena drēbju gabala vietā nopirkt trīs vai vairāk drēbju gabalus. Un, ja kāds no tiem būs nekvalitatīvs vai nederēs – tā nav liela bēda, jo maksāja taču tikai “kapeikas”.
Ļoti pieejami ir arī “klasiskie” veikali. Piemēram, “Zara”, “H&M”, “Bershka” un daudzi citi. Šeit gan jāatzīmē, ka problēma kā tāda nav tajā, ka šie veikali eksistē, bet tajā, ko mēs paši ikdienā izvēlamies iegādāties. Latvijā ir neskaitāmi daudz dažādi mazie uzņēmumi – arī apģērbu. Kāpēc mums ir tik liela alkatība pēc pilna drēbju skapja ar lētu, parasti nekvalitatīvu apģērbu, kura ražošana ir stipri apšaubāma, ja varam izvēlēties tepat, Latvijā, ražotu un pārdotu apģērbu, kas nācis no mūsu pašu līdzcilvēku rokām, atbalstot tā saukto lēno modi nevis ārzemju milžus?
Šī sakarā uzrunāju “Studio MX” – lēnās modes uzņēmumu, kas radīts un lolots tā īpašnieces Megijas Luīzes Pudānes rokām. Pudānei ir vien 23 gadi, viņa ir ieguvusi bakalaura grādu programmā “Fashion Design & Technologies (Modes dizains un tehnoloģijas)” Parīzē. Viņa “Studio MX” izveidoja jau 2021. gadā, bet tam mērķtiecīgi pievērsās 2024. gadā. “Šobrīd ar zīmolu strādāju aktīvi jau pusotru gadu. “Studio MX” darbības pamatā ir tiešsaistes pārdošana un ready-to-wear kolekcijas. Zīmola ietvaros pati izstrādāju visus dizainus un piegrieztnes, kā arī sadarbojos ar profesionālām šuvējām Latvijā. Paralēli esmu uzsākusi darbību arī ārvalstu tirgos, Francijā un Skandināvijā, kurus tuvākajā nākotnē plānoju mērķtiecīgi attīstīt,” teic Pudāne.
Lieluzņēmumi būtiski ietekmē mazos apģērbu uzņēmējus Latvijā
Jautāju uzņēmējai, kā, viņasprāt, ātrās modes lieluzņēmumi ietekmē mazos apģērbu uzņēmējus Latvijā. Pudāne atbild, ka šie lieluzņēmumi būtiski ietekmē mazos apģērbu uzņēmējus Latvijā vairākos līmeņos. “Tas, protams, rada zināmu demotivāciju, gan pieejamības un plašā piedāvājuma dēļ, gan lielo uzņēmumu struktūru, atlaižu sezonu un, neizbēgami, arī cenu politikas dēļ,” teic uzņēmēja.
Viņa skaidro, ka šo ietekmi visvairāk var izjust klientu paradumu maiņā – patērētāji meklē ātrāk un lētāk, un tieši to lieluzņēmumi spēj piedāvāt un nodrošināt.
Turpretī mazajiem apģērbu uzņēmumiem, kuru ražošanas apjomi ir ierobežoti un izmaksas augstākas, nav iespējams konkurēt ar šādu cenu politiku, nezaudējot kvalitāti, ilgtspēju un zīmola identitāti.
Pudāne arī vērš uzmanību uz jauno kolekciju nodrošinājumu. Ja lielajos veikalos no idejas līdz gala produktam pietiek ar dīvām, trīs nedēļām, tad mazajos uzņēmumos tas prasa vismaz četrus mēnešus. Lai arī uzņēmēji cenšas strādāt pēc iespējas efektīvāk, resursi, ražošanas process un darba apjomi dažu nedēļu tempu neļauj sasniegt, tādejādi radot papildu spiedienu mazajiem zīmoliem.
Viņa kā piemēru min “Inditex” grupu – konglomerātu, kurā ietilpst tādi veikali kā “Zara”, “Oysho”, “Massimo Dutti” un citi. Šajos un citos uzņēmumos strādā dizaineru grupas, kuras veido dizainus, skices un piegrieztnes konkrētajam zīmolam. Tomēr būtiska atšķirība ir mērogā un resursos – šiem uzņēmumiem ir piekļuve milzīgam audumu klāstam, ražotājiem un piegādātājiem. Tāpat tiem ir iespēja pasūtīt preces tādos apjomos, ka pašizmaksa kļūst nesalīdzināmi zemāka.
“Nereti tas notiek arī uz apšaubāmu darba apstākļu rēķina, jo tikai šādas ražotnes spēj nodrošināt tik zemas cenas un tik lielu apjomu,” teic Pudāne.
Viņa norāda, ka arī “Massimo Dutti” darbības modelis ir līdzīgs “Zara”. To pozicionējumi atšķiras – “Massimo Dutti” tiek pozicionēts kā “luksusa” vai “ekskluzīvs” zīmols, bet realitātē ražotnes, ražošanas ātrums un apjomi neatšķiras no, piemēram, “Zara” veikala.
Uzņēmēja min vēl vienu izaicinājumu – atlaižu laikus. Lielie modes uzņēmumi strādā ar masveida atlaidēm, izmanto ievērojamus budžetus, veido reklāmas kampaņas un sadarbības. Mazajiem zīmoliem tas sarežģī klientu piesaisti un noturēšanu. “Šī situācija liek mazajiem apģērbu zīmoliem skaidrāk definēt savas vērtības un mērķauditoriju.
Tie klienti, kuri apzināti izvēlas vietējo dizainu, kvalitāti un ilgtspējīgu pieeju, arvien biežāk novērtē tieši mazo uzņēmumu unikālo piedāvājumu. Tādējādi ātrās modes dominance tirgū ir ne tikai izaicinājums, bet arī stimuls mums – mazajiem uzņēmumiem – veidot spēcīgāku identitāti un ciešāku saikni ar savu klientu,” dalās Pudāne.
Latvija ir ļoti laba vide uzņēmuma uzsākšanai
Runājot par to, cik viegli Latvijā ir “izsisties” uz šāda konkurences fona, uzņēmēja teic, ka to izdarīt ātri un lielā apjomā nav viegli. Taču, ņemot vērā to, ka Latvija ir maza valsts un konkurence ir salīdzinoši maza, to izdarīt ir vieglāk, nekā, piemēram, Centrāleiropā. Tas prasa neatlaidīgu darbu, emocionālu un morālu noturību, bet šādam darbam ir arī savi augļi un gandarījums. “Latvija ir ļoti laba vide uzņēmuma uzsākšanai, lai nostiprinātu pamatus un uzkrātu pieredzi, pirms doties plašākā starptautiskā tirgū. Šobrīd, bāzējoties Latvijā, mēs esam uz pareizā ceļa, lai nākotnē veiksmīgi iekarotu arī lielākus tirgus,” stāsta Pudāne.
Uzņēmēja arī iezīmē, kādā vecuma kategorijā Latvijā ir lielākā daļa lēnās modes piekritēju, un cik liela ir šī auditorija. Viņa pauž, ka auditorijas apjoms drīzāk ir mazs un tā vecuma grupa ir no 25 līdz 35 gadiem. Arī jaunāki cilvēki ir ieinteresēti un ir būtiski lēnās modes atbalstītāji, taču, kā norāda Pudāne, šai auditorijai bieži vien nav stabilu ienākumu, kas tieši ietekmē viņu patēriņa paradumus un iespējas iegādāties augstākas cenas produktus.
Dizainere uzskata, ka kopumā mērķauditorija varētu būt no aptuveni 20 līdz 50 gadiem, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no konkrētā uzņēmuma piedāvātā produkta, tā pozicionējuma un cenas.
Pudāne atzīmē, ka lēnās modes piekritēju loks palielinās:
“Manuprāt, mūsdienās daudziem cilvēkiem jau ir apnicis tas, kas dominē ātrās modes piedāvājumā, atkārtojoši silueti, paredzamas tendences un masveidīga vienveidība. Arvien biežāk rodas vēlme redzēt ko svaigu, atšķirīgu un arī patiesi izjust prieku par savu garderobi ne tikai vienas sezonas ietvaros, bet ilgtermiņā, atkārtoti nēsājot un novērtējot apģērbu.
Es ticu un ceru, ka cilvēki arvien vairāk sāk saskatīt skaistumu īstā dizainā kā mākslas formā, spējā radīt apģērbu, kas vienlaikus ir funkcionāls, ērts, stilīgs, inovatīvs un gaumīgs, nevis vienkārši uzvilkt apģērbu, kas tapis divu nedēļu laikā un kuru vienlaikus nēsā desmitiem tūkstošu cilvēku.”
Iepirkšanās paradumi
Domājot par cilvēku iepirkšanās paradumiem ātrās modes laikmetā, uzņēmēja nosauc trīs galvenos faktorus:
1. Ātrums. Klients vēlas saņemt preci tieši tajā brīdī, kad ir nolēmis to iegādāties;
2. Cena. Tomēr skaidrojot un parādot produkta vērtību, pircējs ir gatavs maksāt vairāk par apģērbu, kas viņu glaimo, ir kvalitatīvs un kalpo ilgtermiņā.
3. Preču atgriešana. Praksē ir novērota arvien izteiktāka atgriešanas kultūra nepārdomātas un bezatbildīgas iepirkšanās brīžos, kuru rezultātā preces tiek atgrieztas bez reālas nepieciešamības.
Tāpat Pudāne skaidro, ka cilvēki izvēlas sekot tendencēm, kas rada nepārtrauktu nepieciešamību domāt, ko darīt ar esošo apģērbu un kā iegādāties nākamo, tā vietā, lai veidotu pārdomātu un ilgtspējīgu garderobi. Vēl viņa min, ka cilvēkiem ir citas dzīves prioritātes, piemēram, mājokļa uzlabošana vai ikdienas tēriņi citām vajadzībām.
“Iespējams, gadu gaitā ir izveidojies sava veida informatīvais “mākonis”, kas normalizē pārmērīgu apģērbu ražošanu un patēriņu, līdz ar to cilvēki vairs neuztver šo problēmu kā kaut ko negatīvu vai pat vairs necenšas ielūkoties aiz šīs ilūzijas,”
par to, kāpēc daļai patērētāju apģērbu gabalu apjoms un naudas ietaupīšana ir svarīgāka par ētiskiem ražošanas apsvērumiem un kvalitāti, teic Pudāne.
Nobeigumā viņa iesaka ieturēt veselīgu līdzsvaru, nedaudz vairāk sliecoties par labu neatkarīgajiem dizaineriem un mazajiem zīmoliem.
Ir skaidrs, ka “no ātrās modes tuvākajā laikā pilnībā atteikties nebūs iespējams, taču ir iespējams būtiski mazināt šīs industrijas graujošo ietekmi, pieņemot pārdomātākus lēmumus”, teic uzņēmēja.
Viņa turpina: “Tas nozīmē ne tikai izvērtēt materiālu kvalitāti, bet arī piegriezumu, garumu, formas, izmantotās furnitūras un to, vai konkrētais apģērbs patiešām iederēsies garderobē un kalpos ilgtermiņā. Uzvilkt var daudz ko, taču sajūta, ka apģērbs patiesi “der”, ir pavisam cita, tā ir īpaša un personiska pieredze, ko visbiežāk sniedz tieši mazie dizaineri un neatkarīgie zīmoli, kuri strādā ar individuālu pieeju un pārdomātu dizainu.
Vienlaikus jāatzīst, ka ātrās modes veikalos ir atsevišķas preces, kuras ir vērts iegādāties, jo mazs zīmols šādu produktu par attiecīgo cenu, iespējams, nespētu piedāvāt. Tomēr ir būtiski iemācīties atšķirt patiešām kvalitatīvu un funkcionālu apģērbu no tāda, kas kalpos tikai īsu brīdi un galu galā kļūs par lieki iztērētu naudu. Neviens ātrās modes zīmols nespēj sniegt to sajūtu, ko dod unikāls, pārdomāts tērps, apģērbs, kuru uzvelkot, cilvēks patiesi jūtas savā labākajā versijā.”
Tekstila patēriņš turpina pieaugt
Ilgtspējīga mode nāk par labu ne tikai pašam patērētājam, bet arī dabai. Jo mazāk mēs pirksim, jo mazāk tekstila atkritumu radīsim un tas, protams, nāks par labu dabai, kuru lēnā garā dzenam bezdibenī. Sīkāk par tekstila atkritumu ietekmi uz dabu skaidro ražotāju apsaimniekošanas sistēmas uzņēmuma SIA “Zaļā josta” vides izglītības eksperte Ieva Erta.
“Eiropas Komisijas (EK) dati liecina, ka katru gadu
Eiropas Savienībā atkritumos nonāk aptuveni 12,6 miljoni tonnu tekstila, un patēriņš turpina pieaugt. Latvija šajā kontekstā ir viena no četrām ES valstīm, kas jau ir ieviesusi ražotāju atbildības sistēmu (RAS) tekstilizstrādājumiem – mehānismu, kas palīdz uzņēmumiem rīkoties atbildīgi ar tirgū laistajām precēm un mazināt to radīto vides ietekmi.
Jāņem vērā, ka tekstils ir salīdzinoši jauna RAS kategorija, jo obligātā šķirošana stājās spēkā tikai 2024. gada otrajā pusē. Latvijas RAS uzņēmumu apkopotie dati rāda, ka no 6913 tonnām tirgū laistā tekstila atkārtotā apritē tika novirzīti 22 %, pārsniedzot valstī noteikto 20 % slieksni. Tas ir pozitīvs signāls – īsā laikā sasniegts mērķis, pateicoties sabiedrības iesaistei, taču tas arī parāda, ka potenciāls šķirošanas apjomu palielināšanai vēl ir būtisks.
Tekstila dzīves cikls un ietekme uz vidi
Tekstila ietekme uz vidi sākas jau ražošanas posmā un turpinās līdz pat tā utilizācijai. Ražošana prasa milzīgus resursus – ūdeni, zemi un izejvielas.
Piemēram, viena kokvilnas T-krekla izgatavošanai nepieciešami aptuveni 2 700 litri ūdens, kas pietiktu cilvēka dzeramā ūdens vajadzībām 2,5 gadu garumā.
Saskaņā ar EK datiem 2022. gadā vienas personas patērētā tekstila apjoma ražošanai vidēji bija vajadzīgi 323 m² zemes, 12 m³ ūdens un 523 kg izejvielu. Tas nozīmē, ka liels resursu daudzums tiek izmantots jomā, kur šos resursus varētu novirzīt, piemēram, pārtikas audzēšanai.
Arī pēc ražošanas tekstils turpina radīt ietekmi – īpaši sintētiskie audumi.
Piemēram, poliestera apģērbi vienas mazgāšanas laikā veļasmašīnā izdala vidēji ap 700 000 mikroplastmasas šķiedru, kas nonāk ūdeņos un vēlāk arī pārtikas ķēdē. Lielākā daļa šo mikrošķiedru tiek izskalotas pirmajās mazgāšanas reizēs, tāpēc “ātrās modes” industrijas liela apjoma ražošana un bieža mazgāšana šo problēmu tikai pastiprina.
Tā katru gadu okeānos uzkrājas vairāk nekā pusmiljons tonnu mikroplastmasas, radot nopietnu kaitējumu cilvēku, dzīvnieku un ekosistēmu veselībai.
Kas notiek ar tekstilatkritumiem Latvijā
Tekstila pārstrāde ir sarežģīta visā pasaulē, jo daudzi audumi ir ražoti no sajauktām vai sintētiskām šķiedrām, piemēram, poliesters un elastāns, kuras grūti atdalīt. Pirms pārstrādes jānoņem arī detaļas – pogas, rāvējslēdzēji u.c. Līdz ar to pārstrādes apjomi šobrīd ir ierobežoti. Tomēr jaunā ES ekodizaina regula paredz, ka nākotnē šos procesus varētu uzlabot, jo tiks ieviestas digitālās pases ar informāciju par produktu sastāvu, kas atvieglos šķirošanu un pārstrādi.
Tekstils, kas nonāk šķirošanas konteineros, var iegūt “otro dzīvi” – labā stāvoklī esoši apģērbi tiek nodoti labdarībai vai eksportēti, savukārt nolietots tekstils var tikt izmantots rūpniecībā kā absorbents vai reģenerācijas materiāls.
Sadzīves atkritumos būtu jānonāk tikai neatgriezeniski bojātam, sapuvušam vai eļļainam tekstilam.
Saskaņā ar sociālās iniciatīvas “pRASmīgi” datiem 2022. gadā tikai 10 % no konteineros savāktā tekstila tika atkārtoti izmantoti Latvijā, bet 82 % tika eksportēti.
Iespējas un risinājumi
Viena no iespējām, kā pagarināt tekstila mūžu vietējā tirgū, ir augšupstrāde jeb “upcycling” – vecam apģērbam piešķirot jaunu dizainu un vērtību. Piemēram, Latvijā darbojas ilgtspējīgas modes platforma “Bourzma”, kur dizaineri rada apģērbus arī no pārstrādātiem materiāliem.
Ilgtermiņā, lai mazinātu tekstila industrijas radīto kaitējumu videi, izmaiņām jānotiek visā ķēdē – no dizaina līdz patēriņam un pārstrādei.
Dizainā – samazināt sintētisko un sajaukto šķiedru izmantošanu, palielināt pārstrādāto materiālu daļu.
Patēriņā – izvēlēties kvalitatīvu, izturīgu apģērbu, pārdomāt pirkumus un mazināt “ātrās modes” patēriņu.
Ikdienā – rūpēties par apģērbu, labot, pareizi mazgāt un uzglabāt, lai to varētu valkāt ilgāk.
Kad apģērbs vairs nav vajadzīgs – šķirot, nodot tālāk vai pārdot (“Facebook” Marketplace, Andele Mandele, vai nule Latvijā ir ienākušas jaunas lietotnes – “Vinted” un “Yaga”), nevis izmest atkritumos.
Tekstilatkritumu apsaimniekošana un izmaksas
Latvijā šobrīd darbojas 434 tekstila pieņemšanas punkti un 58 šķirošanas laukumi. Precīzas izmaksas, cik valstij gadā izmaksā tekstilatkritumu apsaimniekošana, ir grūti aprēķināt, jo tekstilatkritumu “apstrādes” ķēde ir gara un sastāv no vairākām pakāpēm. Atbilstoši “pRASmīgi” sociālajā iniciatīvā publiskotajai informācijai – vairāk nekā 75 % no RAS apsaimniekošanas maksas tiek ieguldīti otrreizējo izejvielu savākšanā, pārstrādē un reģenerācijā, savukārt aptuveni 3 % – šķirošanas infrastruktūras uzturēšanā un attīstībā.
Jāņem vērā, ka katru gadu valstī noteiktais tekstila īpatsvars, kas jāatgūst un jānodod pārstrādei, pieaug. Proti, 2025. gadā tas ir 22,5 %, bet 2026. gadā – 25 %.
Informāciju par to, kur un kā pareizi šķirot tekstilu, iedzīvotāji var atrast vietnē www.videspratiba.lv.”
