Foto: LETA

Par paša darbu māksliniecisko pusi neizteikšos un, kā redzams, šis darbs tiešām spēj aizvainot, bet domāju, ka kristīgi cilvēki labi saprot, ka dieva ideja tiek nopietnāk zaimota, kad to savām pasaulīgajām ambīcijām piesauc varaskāri cilvēki – tostarp kaimiņzemes līderis, kas ir bijis virsnieks represīvā organizācijā, kura līdz tam kristietības nīdēšanu bija izvirzījusi kā vienu no galvenajiem mērķiem. Neviens nav tik naivs, lai nesaprastu, ka, turpinoties PSRS, šis ārišķīgais oportūnists ar botulīna injekcijām vaigos pat nedomātu pievērsties kristietībai un fotografēties pareizticīgo baznīcā. Tad jau var teikt, ka “Putina” pielikšana pie krusta mākslinieku izpildījumā ir zaimošana krustam, nevis šim kaimiņvalsts vadītājam ar kuru kādu cilvēku acīs šī lelle asociējas. 8

Ļaujot vaļu konspiratoram sevī, man nešķiet nejauši, ka šis incidents notika Austrumu partnerības samita priekšvakarā, bet lelles pretinieku gājiens bija pieteikts precīzi sanāksmes dienā. Nav grūti iedomāties, ka tieši tāds bija mērķis – taustīt, cik tālu iet mūsu iebiedēšana, pie reizes dodot signālu kaimiņvalstij netīkamajam samitam. Čekisti ļoti labi zina kā iebiedēt cilvēkus, īpaši postpadomju sabiedrībās. Pat ja uzbrukums lellei nav rūpīgāk izplānots gājiens, tad tas tāpat labi iekļaujas nejaukajā ģeopolitiskajā dinamikā. Nevajag pat nekam notikt, vajag tikai iebiedēt, kutināt nervus. Tallinai nolaupa robežsargu, lietuviešiem nupat arestē spiegu, Latvijai tiek savs pārsteigums – biedēšana, spēlējot uz mūsu sabiedrības polarizāciju un vēsturiski iedēstītajām bailēm (joprojām atminos, kā kāda paziņa, kas 1960. gados mācījās aspirantūrā Ļeņingradā, stāstīja, cik viņasprāt Latvijā bija bailīgi studenti, salīdzinot ar krievu studentiem, kas uzdrošinājās uzdot daudz kritiskākus jautājumus).

Par provokatīvu un bezgaumīgu mākslu var strīdēties, bet tā šajā gadījumā bija tikai iegansts. Visi taču saprot, ka uzbrucēji vēlējās vērsties pret to, kas ir būtisks pat tiem, kam šī instalācija riebjas – proti, pret Latvijas suverenitāti, kuras pamatos arī ir izteiksmes brīvība, kuras netīkamās un bezatbildīgās izpausmes var apstrīdēt vēršoties policijā vai tiesā, taču ne fiziskā vardarbībā. Bet uzbrucēji sāka ar nekaitīgāko un nepasargātāko – māksliniekiem. Un nav runa par to vai konkrētā māksla ir laba vai slikta, jo viņi uzbruka par līdzību Putinam – pēc tam gan savā gājiena pieteikumā lelles pretinieki apzināti vai neapzināti putrojoties piesauca gan ticīgo jūtu aizskaršanu, gan Latvijas valdības nespēju “kontrolēt situāciju”. Uzbrukt māksliniekiem neprasa varonību, un daudziem šāds gājiens iespējams arī paliktu visai vienaldzīgs, jo cilvēki maz interesējas par mākslu un konkrētajā gadījumā iespējams daudziem nav pieņemama mākslas izpausme. Taču, ja uzbrucējiem piekāpsies šajā gadījumā, ir maz šaubu, ka viņi ies tālāk. Visdrīzāk tieši līdzīgi precedenti Voltēram bija prātā, kad viņš nāca klajā ar labi pazīstamo teicienu: “Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs to varētu paust.” Mūsu valstiski noskaņotie intelektuāļi ir rakstījuši, piemēram, par nepieciešamību pēc “nacionāli liberālas” ideoloģijas un didaktiski teoretizējuši par citām lietām, bet šajā uzskatāmajā gadījumā ir klusējuši par visai brutālu vēršanos pret valsts pamatos ielikto izteiksmes brīvību.
Reklāma
Reklāma
Ļaujot vaļu konspiratoram sevī, man nešķiet nejauši, ka šis incidents notika Austrumu partnerības samita priekšvakarā, bet lelles pretinieku gājiens bija pieteikts precīzi sanāksmes dienā. Nav grūti iedomāties, ka tieši tāds bija mērķis – taustīt, cik tālu iet mūsu iebiedēšana, pie reizes dodot signālu kaimiņvalstij netīkamajam samitam. Čekisti ļoti labi zina kā iebiedēt cilvēkus, īpaši postpadomju sabiedrībās. Pat ja uzbrukums lellei nav rūpīgāk izplānots gājiens, tad tas tāpat labi iekļaujas nejaukajā ģeopolitiskajā dinamikā. Nevajag pat nekam notikt, vajag tikai iebiedēt, kutināt nervus. Tallinai nolaupa robežsargu, lietuviešiem nupat arestē spiegu, Latvijai tiek savs pārsteigums – biedēšana, spēlējot uz mūsu sabiedrības polarizāciju un vēsturiski iedēstītajām bailēm (joprojām atminos, kā kāda paziņa, kas 1960. gados mācījās aspirantūrā Ļeņingradā, stāstīja, cik viņasprāt Latvijā bija bailīgi studenti, salīdzinot ar krievu studentiem, kas uzdrošinājās uzdot daudz kritiskākus jautājumus).
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.