Atvadu vārdi mūžībā aizgājušajam tautietim Aivaram Slucim 0
“Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība –
Tā lai dzīvo vēl pēc manis.”
(J. Sarkanābols.)
Laiks rit un skaita mēnešus, dienas, stundas, minūtes un sekundes, taču pēkšņi kāda cilvēka mūžā šis nepārtrauktais ritējums apstājas. Un tad rodas jautājums – kāds gan ir nodzīvotās dzīves vērtības mērs? Kādas gan ir bijušas izvēles, krustceļi, guvumi un zaudējumi, kuri ir bijuši vilšanās brīži, kuri- gandarījuma pilni mirkļi? Kas no nodzīvotā mūža un paveiktā darba paliks Šaisaulē?
1.martā tālajā Mūžības ceļā devās “Vītolu fonda” ziedotājs Aivars Slucis – cilvēks, kura dzīvē pašas svarīgās vērtības allaž ir bijušas patiess patriotisms un godīgums, bet galvenokārt- savas zemes mīlestība, kura visu mūžu tika pierādīta ne skaistos vārdos un saukļos, bet reālā darbībā un palīdzībā tiem, kam tā bija visvairāk nepieciešama.
Vītolu fonda sadarbība ar ziedotāju Aivaru Sluci aizsākās 2008. gada vasarā, kad viņš, viesojoties Latvijā, dibināja pirmās četras stipendijas, lai atbalstītu mazturīgu, bet centīgu un talantīgu jauniešu studijas kādā no Latvijas augstskolām. Kad pēc gada Aivars Slucis iepazinās klātienē ar saviem stipendiātiem, viņš nolēma atbalstīt jau piecus jauniešus, bet vēl pēc gada – divpadsmit. Sluča kunga toreiz teica: ,,Ziniet, es nolēmu par divām nedēļām gadā mazāk makšķerēt! Man vienas nedēļas makšķerēšana izmaksā tikpat, cik trīs jauniešu stipendijas gadā!” Tāds toreiz bija negrozāms Aivara Sluča lēmums, kaut gan makšķerēšana jau daudzus gadus- pats mīļākais vaļasprieks.
Šo gadu laikā stipendiju skaits pieaudzis vēl vairākkārt- ir tikušas piešķirtas 233 stipendijas, un Latvijas jauniešu izglītībai Aivars Slucis ir ziedojis 458 559 eiro. Šis ziedojums bija Aivara Sluča pārliecība, ka sniegtais atbalsts tik tiešām ir nopietns ieguldījums Latvijas nākotnē. Viņš ziedoja tikai no savas algas – citu ieņēmumu viņam nebija.
Ziedotājs Aivars Slucis dzimis 1938. gadā Rīgā, 1944. gada rudenī kopā ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, tad uz Ilinoisas štatu ASV, kur absolvēja vidusskolu. Viņš iestājās ASV militārajos spēkos – jūras desantā, tad sāka studijas Ilinoisas universitātē inženieru fakultātē un ieguva bakalaura grādu. Aivars strādāja Howard Hughes Co, Losandželosā, Kalifornijā, studēja Dienvidkalifornijas universitātē, ieguva maģistra grādu. 1968. gadā iestājās Minesotas universitātē Mediānas skolā, ieguva doktora grādu. Kalifornijā viņš piecus gadus specializējās rentgenoloģijā, strādāja gan ASV, gan Zviedrijā. 1984. gadā Aivars kļuva par rentgenologu Mineapoles valsts slimnīcā, 1991. gadā aizsāka privāto praksi.
Ik gadu viņš apciemoja Latviju un satika savus stipendiātus. Aivara Sluča atbalstītie jaunieši studē katrs savā augstskolā, taču reizi gadā viņi, Aivara Sluča aicināti, satikās un pavadīja kopīgu vakaru kādā no Rīgas greznākajiem restorāniem. Sarīkojuma noslēgumā jaunieši kopā ar ziedotāju vienmēr devās pie Brīvības pieminekļa, un tā pakājē tika likti Aivaram Slucim dāvātie ziedi- kā apliecinājums viņa veiktā darba mērķim- visus spēkus veltīt TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI – un kā jauniešu solījums attaisnot uzticību un ziedot savas zināšanas Latvijai.
Ziedotāja Aivara Sluča dzīvē ir bijis gana sūru mirkļu, kad nācies saskarties ar viltu, meliem, nodevību, taču daudz ir bijis arī prieka pilnu dienu, kad saņemtas stipendiātu pateicības vēstules- tik ļoti sirsnīgas un patiesas apbrīnas pilnas par saņemto atbalstu no sev sākotnēji nepazīstamā cilvēka. Aivars Slucis šiem jauniešiem jau gadiem ar personīgo piemēru un attieksmi pret savu Tēvzemi ir mācījis patiesu patriotismu- reiz students Dāvis Priede rakstīja: “Kāpēc Aivars Slucis to dara? Kāpēc viņš tā mīl savu tēvu zemi Latviju un latviešus? Jau vairākas reizes tiekamies ar ziedotāju, bet viņš katru reizi vienā un tajā pašā pavisam parastajā zilajā vējjakā. No Brīvības pieminekļa Aivars Slucis dodas projām kājām. Tāpat kā tie jaunieši, kuriem Aivars Slucis sniedzis ne tikai finansiālo atbalstu, bet parādījis arī mīlestību, kuru tie, cerams, neaizmirsīs nekad.”
Aivars Slucis bija ne tikai “Vītolu fonda” ziedotājs – īpaši savu darbību nereklamējot, viņš regulāri ir palīdzējis daudzbērnu ģimenēm Latvijā, Bebru internātskolai Kokneses novadā uzdāvinājis autobusu, uzturēja tā remontu, apmaksāja degvielu, lai skolēni varētu dotiess izbraukumos un ekskursijās. Bērniem tikušas dāvinātas arī sadzīvē gluži nepieciešamas lietas- apģērbi un apavi. Arī ienākumi no Aivara Sluča grāmatas ,,Sargāt Latviju’’ pārdošanas tika ziedoti stipendijām.
Pagājušā gada rudenī Vītolu fonds ieteica Aivaram Slucim pasniegt Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī piešķirt “Latvijas lepnuma” nomināciju. Šī nesaņemtā pateicība – Latvijas parāds cilvēkam, kura karstākā vēlēšanās allaž ir bijusi ziedot visu savas Tēvzemes labā – ne tikai materiālos līdzekļus, turpat pusmiljonu eiro Latvijas jauniešu skološanai, bet arī savu laiku un patiesas rūpes, un, pats galvenais, mīlestību.
Šo parādu atlīdzināt vairs nevar, taču ir pamats cerēt, ka to izdarīs viņa izskolotie, jaunie speciālisti, kuru dzīvēm ziedotājs radījis stipru, nesatricināmu pamatu un kuri ar savu nesavtīgo darbu noteikti apliecinās, ka arī viņiem svarīgāks par skaistām, patriotiskām runām ir ikdienas darbs, kas no sirds veikts Latvijas labā. Tā, kā to visu mūžu darījis Aivars Slucis, jo vārdi TĒVZEMEI un BRĪVĪBAI viņam bija nevis skaistas frāzes, bet sirds diktēta pārliecība.
Vienkāršība, godīgums, nelokāms patriotisms, spēks nekad neliekuļot, teikt taisnību, lai cik tā reizēm neizklausītos skarba – tāds stipendiātu un vēl daudzu citu Latvijas cilvēku atmiņā paliks Aivars Slucis.
Rit mēneši, dienas, stundas, minūtes – reizēm dzeguzīte pārāk ātri gadus skaita. Bet Aivara Sluča paveiktais Latvijas labā vēl ilgi apliecinās, ka patiesībā viss ir pavisam vienkārši – atliek tikai no sirds mīlēt trīs lietas: savu Tēvzemi, savu tautu un tās valodu, un viss darītais būs šīs mīlestības apliecinājums.
Vītolu fonds
www.vitolufonds.lv
