Kultūra

Kaut kam jau vajag ļoti ticēt. Saruna ar diriģentu Imantu Resni1


Imants Resnis
Imants Resnis
Foto – Timurs Subhankulovs

Viņnedēļ sācies, līdz 31.martam norisināsies Latvijas Komponistu savienības rīkotais festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, kas veltīts Latvijā komponētai mūzikai. Festivāls notiek astoto reizi un sniedzas ārpus Rīgas, notiekot arī Dobelē un Ventspilī. Šis ir vienīgais festivāls, kura uzmanības centrā jaunākā Latvijā radītā laikmetīgā akadēmiskā mūzika, tostarp kamermūzika un kormūzika, iekļaujot gan jaunu, gan plaši pazīstamu Latvijas 20. un 21.gs. komponistu darbus. Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 110.jubileju, 19.martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tās simfoniskā orķestra un diriģenta Imanta Rešņa izpildījumā savu atkalatskaņojumu piedzīvos Jāņa Ivanova 2.simfonija.

– Rešņa kungs, sakiet, kā Ivanovs trāpījies jaunajā mūzikā?
– Simfoniju savulaik rakstīja gana jauns cilvēks. Jānim Ivanovam 1936.gadā bija ap trīsdesmit… Un mana pārliecība – jebkura mūzika izpildīšanas mirklī top no jauna.

Kad es gāju skolā, visiem mācīja, ka Jāņa Ivanova pirmās divas simfonijas kara laikā pazudušas. Pirmais paradokss saistās ar maniem pirmajiem mēģinājumiem diriģēšanas laukā. Bija atvēlēts koncerts Liepājā, un es veidoju programmu. Būdams savā iedabā diezgan karsts latviešu patriots, domāju: jānospēlē tāds latviešu gabals, ko katru dienu neatskaņo. Un toreizējās Valsts (tagad Nacionālās) bibliotēkas kartotēkā atradu Ivanova simfoniju Nr.1 – “Simfonia Poema”, kura, kā izrādās, nebija ne sadegusi, ne pazudusi. Un arī visas orķestra balsu notis tur bija. Tas bija mans atradums un atklājums.

Ar 2.simfoniju saistās gandrīz vai krimināls stāsts. Domāju: varbūt arī tā saglabājusies? Taču bibliotēkās neko atrast neizdevās. Tad no paša autora profesora Jāņa Ivanova uzzināju, ka 2.simfonija veltīta Arvīdam Pārupam, savulaik Radio orķestra diriģentam, programmu vadītājam, direktoram. Jāņa Ivanova dēls Igors teica, nē, nē, tās notis ir izmetas ārā vai sadedzinātas, jo Ivanovam ar Pārupu bija bijušas nesaskaņas. Man likās neloģiski – lai kādā naidā ar komponistu arī būtu diriģents, viņš nekad nemestu laukā tieši viņam veltītu simfoniju. Ilgi kūdīju Igoru, kamēr viņš vienā jaukā dienā 2.simfoniju atrada deponētu pagrabā pie Pārupa dēla un sajūsmināts atskrēja pie manis ar visu oriģinālu. Faktiski pēckara laikā pēc partitūras atrašanas simfonija skanējusi tikai vienu reizi – Vasilija Sinaiska izpildījumā. Parēķināju, ka šogad aprit 80 gadi kopš simfonijas radīšanas, atkal savā ziņā jubileja.

– Jūs pats šo simfoniju atskaņosit pirmoreiz?
– Jā…

– Vai uz Liepāju tagad bieži mēdzat aizbraukt?
– Pērn, kamēr noritēja “Lielā Dzintara” celtniecība, bija tādi īsi izskrējieni.

– Liepājai tā arī neizdevās līdz galam jūs integrēt…
– Gluži otrādi – biju ļoti integrēts! Citādi nebūtu cīnījies par “Lielo Dzintaru”.

– Vai tagad uzceltā ēka atbilst jūsu izlolotajam sapnim?
– Kaut kam jau vajag ļoti ticēt. Tad tas arī piepildās. Es ļoti ticēju, ka Liepājā būs koncertzāle, ticēju pat tad, kad nebija neviena, kas tam ticētu. Dzīvoju ar šo ticību un atļaujos domāt, ka tas lielā mērā ir palīdzējis, lai brīnums notiktu. Jo tas, ka Liepājai un visai Latvijai ir šāda zāle, patiesi ir brīnums. Tā ir visas mūsu zemes kultūras stimulētājs un rādītājs.

Nezinu, kā pirmskara Latvijā, bet atjaunotajā notika pirmais starptautiskais arhitektūras projektu konkurss. Ciešā sadarbībā ar Arhitektu savienību, bijām celmlauži, jauna ceļa atvērēji.

Rakstot ēkas programmu, aptaujāju Liepājas varasvīrus, vai nevajadzētu būvē iekļaut arī mūzikas skolu? Atbilde – nē. Tā esot piekritīga valstij, koncertzālē nav vajadzīga. Varbūt Liepājas bibliotēku? Arī ne. Un tad, kad projekts ir izstrādāts, uzrodas kāds, kas saka, nē, mums jaunajā ēkā noteikti vajag ievietot arī mūzikas skolu. Jau gatavā projektā! Tas nozīmēja, ka viss labākais skolai netiks, jo būs dažādi ierobežojumi, lielā mērā tiks bojāta arī ēka, jo tai atņems citas funkcijas. Cietīs pirmais stāvs, šī publiskā telpa, kur varētu notikt jebkas – izstādes, kultūras gadatirgi utt. Īpaši ziemās tā varētu būt lieliska tikšanās vieta liepājniekiem.

Diemžēl mūsu bāleliņi līdz tam nav izauguši, lai tādas lietas saprastu. Līdz ar mūzikas skolas mākslīgu iespiešanu daudz kas sabojājās no pirmā stāva funkcijām, nemaz nerunājot par vēlāku visādu optimizāciju ietekmi. Šī jēdziena doma un būtība pie mums ir ļoti izkropļota. Mūsu zemē optimizācija nenozīmē kaut ko uzlabot, bet tikai nogriezt, noņemt, samazināt. Publiskajai telpai vajadzēja būt sešus metrus augstiem griestiem, nodzenam līdz trim kā Hruščova mājās. Viss tiek attaisnots ar līdzekļu trūkumu. Tev ir iebildumi? Nu tad saproti, neuzcelsim vispār… Tāda ir atbilde. Normāla, parasta, demagoģiska šantāža. Nē, nē, es taču gribu, lai uzceļ, tāpēc apklustu… Tad nu paliek vienīgi pati zāle, ēkas sirds…

Paldies dievam, zāle savā apjomā un kubatūrā ir palikusi kā projektā iecerēts, taču lielas problēmas ar tehniskiem risinājumiem. Skatuves aizmugurē nepieciešamās automātiski paceļamās grīdas vietā ielikta arhaiska, nemobila, smaga koka podestūra, kurai pat ritentiņi nav pielikti. Līdz ar to tiek aizbūvētas un kļūst neizmantojamas skatuves galvenās durvis.

Pirmais, ko pēc Liepājas apmeklējuma man teica Raimonds Pauls, – kas tā par zāli, kur nevar normāli pārbīdīt klavieres! Pirms trim dienām saņēmu vēstuli no arhitektu biroja. Kad tikāmies, arhitektam teicu – pamēģiniet mūsējiem iestāstīt, ka skatuves priekšējā segmentā jāuzbūvē atsevišķs lifts līdz orķestra bedres līmenim, lai var nolaist klavieres, iebīdīt “kabatiņā” zem skatuves un uzcelt atkal augšā skatuves grīdu. Tāds tagad būtu risinājums. Bet tas, protams, maksātu kādu naudu. Un, ja arī apsaimniekotāji saka nē, neko nevar izdarīt?

Arhitekts man atsūtīja garum garu vēstuli, kur vācu precizitātē izklāstīts, kas bijis paredzēts un nav izdarīts, un ko pasūtītājs (bez uzvārda) noraidījis. Mēs paši daudz ko esam sacūkojuši, tādus objektus kā “Lielais Dzintars” jāceļ ar vīziju, nevar rēķināt, ka tas izmaksās vienu vai divus miljonus vairāk. Nākotnei tas taču ir sīkums. Tādus namus labākajā gadījumā ceļ reizi simts gados, bet, visticamāk, – vēl retāk. Un, ja ceļ, šādai būvei lielā mērā jābūt perfektai, bet tāda šī ēka patlaban nav. Man ir iemesls domāt, ka arī apsaimniekots netiek pietiekami efektīvi.

Ir vēl viena lieta. Pa kurieni cilvēki patlaban iet zālē? Neko diža tā ieeja no ielas nav un arī aizved uz ne pārāk platām kāpnēm. Taču galvenā ieeja ēkas projektā bija paredzēta otrā stāva līmenī pa īpašu slīpumu jeb tiltu pāri Radio ielai. Projektā bija paredzētas arī slīdošās kāpnes, bet pašlaik ir tikai kuģa trapam līdzīgas pagaidu trepes, kuras neviens nelieto, bet publika iet pa pirmo stāvu, kas nekad nebija domāts kā galvenā ieeja. Manis minētais tilts ir atstāts kā otrā kārta, un tās galā vēl īpašs būvapjoms – kā trešā kārta. Šajā būvķermenī – ēkā trīs stāvu augstumā -, kurai arhitekts devis tikai apjomu, var ietilpināt jebko – universālveikalu, viesnīcu, izstāžu zāli. Šī daļa ir svarīgs kompozicionāls elements, kā atsvars, bez kura “Lielais Dzintars” izskatās šķībs, greizs, šķiet, gāžas. Brīnos, ka neviens neredz šīs vizuāli būtiskās sastāvdaļas trūkumu. Lai otro un trešo kārtu – tiltu un būvķermeni tā galā – uzceltu, nebūtu vajadzīgi ne valsts, ne pilsētas līdzekļi.

Projektu īstenot varētu uzticēt jebkuram privātam investoram. Man var stāstīt, cik vēlas, ka nav gribētāju. Taču neesmu dzirdējis, ka kāds nopietni strādātu pie šāda piedāvājuma. Ir taču atļauti visādi mehānismi, lai stimulētu interesi. Kaut visvienkāršākais – ļoti ilgstoša zemes nomas nodokļa atlaišana. “Lielais Dzintars” ir viens no nozīmīgākajiem un interesantākajiem arhitektūras objektiem jauno laiku Latvijā. Vai nav pelnījis īstenošanu līdz galam? Ja tas būtu īstenots pilnībā, kā iecerēts, varētu teikt – “Lielais Dzintars” ir objekts numur viens. Pagaidām tas tā vēl nav.

– Rēzeknes “Goru” un koncertzāli Cēsīs ierindojat pēc tam?
– Cēsu koncertzāle ir eleganta, tur patīkami būt iekšā, ir omulības un intimitātes sajūta, bet ēka tomēr lielā mērā ir pārbūve, pielāgojums. “Gors” ir labs projekts, Rēzeknē iesēžas, tas kopumā ir cienīgs veikums, taču “Lielais Dzintars” Liepājā noteikti ir interesantāka arhitektūra. Atkal jāpiebilst – ja tiks pilnībā realizēts.

– Vai to koncertzāļu mums nav par daudz, vai tās atmaksāsies, vai varēs piepildīt ar klausītājiem?
– Vai atmaksāsies? Ja domājat naudas izteiksmē – neatmaksāsies. Neviena. Taču man ir mīļš teiciens, kas nāk no Ziedoņa. Pa desu debesīs neuzkāpsi. Ar klausītājiem varēs piepildīt, ja būs saturisks piedāvājums, ja pie tā tiks strādāts ar sirdi un degsmi nevis lai nopelnītu aldziņu. Jātiecas, lai tauta kopumā inteliģences, izglītības un kultūras ziņā būtu vismaz vidusslāņa līmenī. Vienīgais derīgais izraktenis Latvijā ir te – kaulu kambarītī, tās ir mūsu smadzenes, un te ir atgriezeniskā saite, to kapacitāti kaldina mūzika, māksla un kultūra kopumā.

– Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere man nesen teica, ka Rīga pagaidām var paciesties ar akustisko koncertzāli, jo rīdzinieki ir turīgāki un var atļauties braukt uz koncertiem reģionos.
– Jā, labi, ka mums ir tā dēvētās reģionālās zāles, pirms koncertzāle top Rīgā. Taču vienmēr esmu uzskatījis, ka Rīgai ar tik piesātinātu koncertdzīvi, kāda ir nebūt ne visās Eiropas pilsētās, noteikti vajadzīga sava akustiskā koncertzāle. Nekad neesmu slēpis savu viedokli. Viena no vissliktākajām vietām būtu kādreiz iecerētais AB dambis sliktās piekļuves dēļ. Savulaik teicu un arī tagad piekrītu tiem, kas pašlaik runā par privāto – publisko partnerību, ka piemērotākais ir Skanstes ielas rajons, vienīgā neapbūvētā viegli sasniedzamā vieta. Tajā arhitektiem ir pilnīgi brīvas rokas jebkādam atvēzienam. Nezinu gan, kur tieši būvi plāno, jo labākie pleķīši, visticamāk, no Rīgas domes droši vien jau iztirgoti.Tā nav nekāda krūmu, kā izteicās arhitekts Sīlis, bet nākotnes vieta, ar roku sasniedzama un no Rīgas centra gandrīz kājām aizejama.

Taču esmu pilnīgi un bez atlaidēm Anda Sīļa un viņa kolēģes Zaigas Gailes pusē, kad viņi uzstājas Okupācijas muzeja sakarā. Ja bijusī Mākslinieku savienības komjaunatnes sekretāre televīzijas raidījumā publiski izsakās, ka Rīgas dome projektu tīši kavē, liekot saprast, ka vaina Maskavas sponsorētā partijā, tā ir muļķība un visšausmīgākā demagoģija.

Lai Rīgu varētu pazīt un sajust, laikam tomēr tajā jāpiedzimst. Man acu priekšā, kā jauca nost Rātsnamu. To redzēju, vēl puika būdams. Viss tas kvartāls jau tā ir daudz cietis un samocīts uz nebēdu. Vēl jauns cilvēks būdams, ar šausmām skatījos uz toreizējo Strēlnieku, tagadējo Okupācijas muzeju. Labi, pieņemsim, to kā modernās arhitektūras pieminekli tagad nevar aizvākt. Bet kāpēc ar tā dēvēto “Nākotnes namu” samocīt šo kvartālu vēl vairāk? Tas būtu barbarisms. Jau daudz naudas ieguldīts? Bet kā šis kvartāls Rīgā izskatīsies? Un nav tiesa, ka arhitekti nebūtu iebilduši. Runāja pretim jau deviņdesmitajos gados, taču ne tik skaļi.

Cienot Birkertu kā arhitektu, nevar neredzēt, ka pat ģeniāliem meistariem ne viss labi iznāk. Diemžēl no centra puses skatoties, katru reizi nonāku šausmās, ieraugot to “princešu kronīti” ēkas smailē. Tiesa, īstenojot Nacionālās bibliotēkas projektu, paši esam to sabendējuši. Pēc sākotnējām skicēm būve bija daudz lielāka, gandrīz līdz dzelzceļam. Ja tiktu īstenots sākotnējais projekts, Gaismas pils būtu daudz ievērojamāka būve nekā patlaban. Te nu atkal redzam optimizācijas sekas. Nekautrējos to pateikt. Lai mani lamā, bet es pārāk mīlu Rīgu un man nav vienaldzīgi kā tā izskatās.

– Pirms dažiem gadiem teicāt, ka Mūzikas akadēmijā jums ir viens labs students. Jānis Liepiņš. Vai tas pats, kurš tagad diriģē Operā?
– Jā.

– Un ar ko tagad saistāt cerības?
– Kad būs, teikšu.

– Vairākus gadus bijāt Kauņas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs.
– Mana sadarbība ar Lietuvu vienmēr bijusi laba, turpinās arī tagad. Tiesa gan, vairs ne ar Kauņu. Viļņā esmu veicis diezgan daudz ierakstu, un to parasti daru ar Lietuvas Valsts orķestri, tā dēvēto Rinkjaviča orķestri, kas ir ļoti labā profesionālā līmenī. Pērn ar viņiem ierakstīju divus diskus, šopavasar rakstīšu atkal, jau briest jauni pasūtījumi.

LA.lv