Pasaule Trampu vairs neuztver nopietni: kā ASV prezidents kļuva par klaunu un sagrāva savu reputāciju 0
Pasaules politikas ietekmīgākajiem spēlētājiem – Sji Dzjiņpinam, Vladimiram Putinam un Kimam Čenunam – ASV prezidents Donalds Tramps ir kļuvis par faktoru, kuru var neņemt vērā, raksta politiskais analītiķis Toms Nikolss savā slejā izdevumā “The Atlantic”. Pēc viņa domām, ASV starptautiskā reputācija nekad vēl nav bijusi tik zema.
Viņš norāda, ka, protams, Krievijas, Ķīnas un Ziemeļkorejas līderi nav nekādi svētie, taču viņi ir nopietni spēlētāji, kas spēj atpazīt tos, kuri tādi nav.
“Gandrīz desmit gadus viņi vērojuši Donaldu Trampu un nonākuši pie vienprātīga secinājuma: Amerikas Savienoto Valstu prezidents nav pelnījis viņu cieņu,” eksperts raksta.
Viņaprāt, nesen Pekinā notikusī militārā parāde ir spilgtākais pierādījums tam, ka pasaules autoritārie līderi neuzskata Trampu par nozīmīgu figūru.
Eksperts atgādina, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins, Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins un Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns tikās Ķīnā, lai kopīgi atzīmētu 80. gadadienu kopš Japānas kapitulācijas Otrajā pasaules karā.
Klāt bija arī Putina sabiedrotais, Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, taču Tramps – un līdz ar viņu visa Amerika – palika aiz borta.
ASV, kurām bija nozīmīga loma Japānas sakaušanā un Eirāzijas atbrīvošanā, uz šiem svētkiem pat netika ielūgtas.
Tā vietā Tramps, tāpat kā pati Amerika, bija spiests vērot notiekošo no malas.
Nikolss norāda, ka šī parāde bija kas vairāk par klaju necieņas izrādīšanu: “Putins, Dzjiņpins un Čenuns demonstrēja vienotību, vērojot Ķīnas militāro varenību vien dažas nedēļas pēc tam, kad Putins vizītē Aļaskā atklāti noraidīja Trampa lūgumu pārtraukt karu Ukrainā.
Baltais nams mēģināja šo samitu pasniegt kā diplomātisku “neizšķirtu”, taču patiesībā aina bija graujoša: Putins neizrādīja nekādu interesi par sarunām, pirmais uzstājas preses konferencē un pēc tam noslēdza dienu, atsakoties no rūpīgi plānotajām vakariņām un aizlidojot mājās. Tas nebija dialogs – tas bija pazemojums.”
Eksperts norāda, ka arī attiecības ar pārējiem diviem autoritārajiem līderiem Trampam neveidojas labāk.
Kamēr Tramps rada haosu, Sji prasmīgi pozicionē Ķīnu kā stabilitātes un atbildīguma simbolu.
Uz savu izslēgšanu no Pekinas svinībām Tramps reaģēja tieši tā, kā Sji, Putins un Kims to bija gaidījuši – kā trešās šķiras līderis.
Lai paustu savu aizvainojumu, Tramps vērsās sociālajos tīklos ar neveiklu mēģinājumu būt asprātīgam: “Novēlu prezidentam Sji un brīnišķīgajai Ķīnas tautai lieliskus un garus svētkus. Lūdzu, nododiet manus vissirsnīgākos sveicienus Vladimiram Putinam un Kimam Čenunam, kuri tur perina sazvērestības pret Amerikas Savienotajām Valstīm.”
Nikolss atzīmē, ka Krievija, Ķīna un Ziemeļkoreja patiešām ir sazvērējušās pret Ameriku, taču žēlošanās par to nav ASV prezidenta cienīga rīcība.
“Diemžēl autoritārie līderi nav vienīgie, kas Trampu uzskata par nekompetentu.
Pat Amerikas sabiedrotie apzinās, ka, lai gan Tramps ir viņu oficiālais partneris, kaut kādu rezultātu galvenokārt var panākt tikai ar glaimiem un rīkojoties viņam aiz muguras,” viņš raksta.
Viņaprāt, Trampa nodarītais kaitējums ASV varenībai un prestižam būtu mazāks, ja prezidentam būtu skaidra ārpolitika un kompetenta komanda tās īstenošanai: “Viņam nav ne viena, ne otra.
Viņš kandidēja uz prezidenta amatu galvenokārt personīgu iemeslu dēļ, tostarp, lai izvairītos no cietumsoda, un viņa ārpolitika, ja to tā var nosaukt, kalpo tikai viņa personīgajām interesēm.
Vēl ļaunāk, Trampa tuvākajā lokā vairs nav cilvēku, kurus interesētu starptautiskās attiecības vai kuri spētu kompetenti iejaukties un veidot konsekventu politiku.”
Nikolss norāda, ka tāpēc nav brīnums, ka trīs autokrāti, kuru valstis notēmējušas uz Savienotajām Valstīm simtiem kodolraķešu, jūtas pilnīgi brīvi un rīkojas tā, it kā viņiem nerūpētu ne Tramps, ne valsts, kuru viņš vada.
