Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Ko darīt “X stundā”? 18


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

“Ko darīt, ja sākas karš?” – šāda sarunu tēma agrāk vai vēlāk parādās visās kompānijās, kur pabūts pēdējās nedēļās. Dažkārt tai pieskaras garāmejot, it kā pa jo­kam, citreiz jau pavisam nopietni. Līdzīgas sarunas varēja dzirdēt 2014. gada pavasarī, kad Krievija anektēja Krimu un karš sākās Ukrainas austrumos. Šobrīd dienas kārtībā Sīrija. Īsta pulvera muca, kur patlaban saduras ar kodolieročiem bruņotu lielvalstu intereses.

Sarunās atklājas, ka daudzi paziņas no varas iestādēm sagaida pavisam konkrētu informāciju. Instrukcijas, ieteikumus, padomus, kā pasargāt sevi un savus tuvākos. Patiesībā mūsu sabiedrība ar katru gadu kļūst aizvien ievainojamāka. Viens no iemesliem – Latvijā vairs nav obligātā militārā dienesta. Bet padomju laikos un pirmajos neatkarības gados armijas skolu vienā vai otrā veidā izgāja gandrīz 100% puišu. Man tā bija universitātes Kara katedra un vēlāk trīs mēnešu militārā nometne Kaļiņingradas apgabalā. Mēs tiešām zinājām, ko darīt kodolkara vai ķīmiskā uzbrukuma gadījumā. Kad Rīgu sasniedza pirmās baumas par avāriju Černobiļas spēkstacijā, kālija jodīda tabletes no aptieku plauktiem pazuda dažu stundu laikā. Katrā ģimenē bija kāds, kurš apzinājās to vērtību. Un cik no mums šodien zina, ka, piemēram, rīsu un makaronu derīguma termiņš ir vairāki desmiti gadu? Otrs sabiedrības ievainojamības iemesls – urbanizācija, atkarība no modernajām tehnoloģijām. Arī pie mums ar katru gadu samazinās to cilvēku skaits, kuri mācētu izdzīvot pat ne mežā, bet vienkārši lauku sētā.

Nākamajā gadā pēc Ukrainas notikumiem Lietuvas Aizsardzības ministrija izdeva īpašu rokasgrāmatu, kurā iedzīvotājiem tika paskaidrots, kā rīkoties kara un citu apdraudējumu gadījumā. Grāmata esot sarakstīta un izdota pēc sabiedrības pieprasījuma. Latvijas valdība tolaik izdalīja 55 000 eiro īpašu informācijas bukletu un plakātu izgatavošanai un izplatīšanai. Vēl pēc gada tapa buklets “Vai tu zini, kā rīkoties ārkārtas gadījumos?”. Es gan neesmu redzējis nevienu no šiem bukletiem un plakātiem. Tiesa, to ātri atradu internetā, Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta mājaslapā. Bet es stipri šaubos, vai “X stundā” mums būs pieejams internets. Modernajā laikmetā sakaru sistēmas ir pirmais uzbrukuma mērķis.

Diemžēl pasaule ar katru gadu kļūst neprognozējamāka, nedrošāka un nestabilāka. Kāds paradokss – ja taisnība ir Krievijas apgalvojumiem, ka tās specdienesti Lielbritānijā nav indējuši Skripaļus, bet ķīmiskajos uzbrukumos Sīrijā nav vainojams Bašars Asads un viņa režīms, tad lieta patiesībā ir vēl nopietnāka. Jo tas nozīmē, ka ķīmiskie ieroči pamazām nonāk privātās rokās. Šis process nav saistīts tikai ar specdienestu nolaidību vai dažu valstu apzinātu atbalstu kādam marginālam, bet šajā brīdī izdevīgam politiskam spēkam. Vienkārši cilvēki (un potenciālie teroristi to skaitā) kļūst aizvien zinošāki un varošāki. Tehnoloģijas, kas vēl pirms pārdesmit gadiem bija pieejamas vien lielvalstīm, tagad tiek izmantotas privātās laboratorijās. Lielisks piemērs ir uzņēmējs Ilons Masks un viņa kompānija “SpaceX”, kas ražo kosmiskās raķetes. Par spīti visām sankcijām, Ziemeļkoreja tomēr spēja uzbūvēt kodolieročus un ballistiskās raķetes. Diemžēl vēsture liecina, ka pat ar visnežēlīgāko diktatoru ir vieglāk sarunāties nekā ar jebkuru teroristu. Kāda var būt garantija, ka nervu paralītiskās gāzes jau patlaban netiek sintezētas kādas Rietumu lielpilsētas dzīvoklī? Un vēl – šajās nemierīgajās dienās es nez kāpēc pievērsu uzmanību divām nelielām, gandrīz jau izzudušām rētiņām uz sava kreisā pleca. Paaudze, kas jaunāka par četrdesmit, par to izcelsmi pat nenojauš. Tā ir zīme, ka esmu potēts pret bakām. Skaitās, ka šī potenciāli nāvējošā slimība pasaulē ir pilnībā izskausta, pēdējais saslimšanas gadījums reģistrēts tālajā 1977. gadā, tāpēc vakcinācija ir pārtraukta. Bet tikpat labi zināms, ka baku vīrusi joprojām glabājas dažu valstu laboratorijās.

Patlaban visizsmeļošākā informācija par tēmu “ko darīt, ja sākas karš” atrodama Jurģa Liepnieka rakstā portālā “Puaro”. Bet ritenis nav jāizgudro no jauna. Varbūt varētu sākt ar Lietuvā izdotās grāmatas tulkošanu un izdalīšanu visām Latvijas ģimenēm. Lai vēlāk nebūtu jānožēlo šodienas neizdarība.

LA.lv