“Manā ikdienā šobrīd ir divas aktuālas drāmas…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Neskatoties uz to, ka ir sācies Adventes laiks un svētku gaidīšana, ikdiena tomēr ar saviem pārsteigumiem dzīvo savu dzīvi. Manā ikdienā divas aktuālas drāmas – nelielas gan, bet risināmas. Viena kaķu drāma un viena sniega drāma. Pēdējā gan vispār neatkarīga no manis un maniem lēmumiem, bet Vecpiebalgā, salīdzinot ar Rīgu, vērā ņemama gan.
Vecpiebalgā sniegs ir gandrīz vienmēr. Un parādās šeit, kad rīdzinieki vispār nenojauš, ka ziema jau sākusies. Tā arī šogad. Ir kāda mistiska vieta pie Bērzkroga, kad nogriežas no Vidzemes šosejas uz Madonas pusi. Tieši tur vienmēr sākas sniegs un, tuvojoties Vecpiebalgai, tā kārta palielinās.
Droši vien Gaiziņa atrašanās netālu no un Zosēnu aukstumpunkts netālu ir skaidrojums temperatūras starpībai, kad dažkārt, salīdzinot ar Rīgu, ir mīnusā 3-5 grādi. Bet rīdziniekiem šī informācija speciāli jāstāsta, jo tur no rītiem ielas parasti notīrītas vai arī sniegs nav parādījies. Kā šogad – Rīgā sniegs manīts uz dažām minūtēm un tad tas nokusa.
Tāpēc mana namiņa viesi īpaši jābrīdina – pie mums ir sniegs! Un drošības pēc jāpievieno bilde, lai tic. Jo ir gadījies, ka novembra vidū, kad vēl nevajag ziemas riepas, mašīna jāstumj kalniņā, jo tas ir apledojis un apsnidzis. Šiem gadījumiem man jau kā pieredzējušai viesu mašīnu izstūmējai ir gan pelnu spainītis, gan dažādas lāpstas. Trakāk ir, ja viesi atbrauc sporta kurpēs, tad sniegs līdz potītēm un kājas slapjas un nosalušas.
Pirmo gadu, kad pārvācos uz dzīvi laukos, es bieži apraudājos sniega drāmu dēļ. Īpaši, kad pēc Rīgas dienas vakarā atgriezos un viss bija tā aizputināts, ka mājā bija jālien iekšā uz vēdera, jo pakāpienus nevarēja redzēt vispār un lāpstas atrašanās vieta nebija saskatāma. Ar laiku iemācījos lāpstu atstāt pa rokai un saprast, ka neviens cits palīgā neatnāks, jo kaimiņi arī ir ieputināti. Par laimi, šogad vēl tāda sniega daudzuma nav bijis, bet mēdz arī martā uzsnigt neizbrienamas kupenas.
Bet sniegs ir arī gaišums. Kamēr tas nav uzsnidzis, apkārt ir necaurredzama tumsa. Arī tas man bija jaunums, kas jāapgūst. Tāpēc joprojām mācos sadzīvot gan ar tumsu, gan sniegu. Nav jau īpašas drāmas, vienkārša ikdiena, kad pie tā pierod.
Otra man aktuālā bija kaķu drāma. Kādu vakaru, kad galva bija piebāzta ar visādām eksistenciālām domām un sajūta, ka viss ir slikti, feisbukā ieraudzīju video. Pie vietējās kafejnīcas – Ūdensrozes kāds melns kaķis glaužas gar cilvēkiem un tur arī viens palicis. Domāju – aizbraukšu “nejauši garāmbraucot” paskatīties, kas tur notiek. Kaķa redzamā attālumā nebija, bet pēdiņas sniegā gan.
Klusi pasaucu “minka” un no vienas miskastes atskanēja izmisīga ņaudēšana un kārpīšanās. Drīz arī parādījās pats skaņas avots. Bļaudams skrēja manā virzienā un lēcienā uzlēca virsū, ar nagiem ieķēries jakā. Sapratu, ka viņam viss ir sliktāk nekā man pašai un vedu mājās. Protams, es neatstātu uz ielas kaķi, lai gan bija pārdomas par savu mājas kompāniju, kā viņi uztvers vēl vienu dzīvu radību.
Par to, vai es varu atļauties trešo kaķi, ja nu saimnieks šim neatrodas, es gan sāku domāt tikai mājās. Kad sapratu – Fricis ir apvainojies.
Tik ļoti apvainojies, ka prasījās laukā un bija sajūta, ka ies prom no mājām, neskatoties uz to, ka apkārt sniegs.
Vietājā Vecpiebalgas feisbuka lapā ierakstīju, ka kaķis gaida saimnieku pie manis, jo acīmredzami melnis bija labi barots un neizskatījās klaiņojis. Tomēr atcerējos, ka mans Fricis arī bija labi barots, kad jau trīs nedēļas dzīvoja uz ielas pie vietējā Topiņa… Tiešām cerēju, ka saimnieks tomēr atradīsies un pēc divām dienām arī atradās.
Paspējusi jau biju melnīti aizvest pie daktera un šis brauciens arī mums bija neparasts. Mani kaķi vienmēr mašīnā skaļi protestēja, šis izbaudīja apkārtni un skatījās klusēdams laukā pa logu. Pie klīnikas ieķērās man plecā, bet mīkstām ķepiņām, kā uzticēdamies nevis baidīdamies. Arī tur atklājās, ka ar viņu viss kārtībā, tikai nebija čipa, citādi jau ātrāk saimnieku atrastu.
Kāpēc šo saucu par kaķu drāmu, ja viss beidzās labi? Manam Fricim tā noteikti bija drāma, jo viņš jutās apdraudēts sev vien zināmā veidā. Man tas melnais minka atgādināja Valdi, kurš aizgāja no mums decembrī pirms gada uz debesu Salnēniem, jo gan jau tur tādi arī ir. Un man viņa tik ļoti pietrūkst, ka šķita – Valdis man atsūtījis mierinājumu tovakar, melnu kā sevi pašu. Jā – to vakaru melnais runčuks izglāba, man nebija laika žēlot sevi.
Es atkal par to izglābu viņu no nakšņošanas miskastē un atdevu viņam atpakaļ saimnieci pēc dažām dienām. Laikam tāds bija mana Valda plāns.
Bet citādi – dedzinām svētdienās sveces. Rīt jau otro – Betlēmes sveci par izlīgšanu un piedošanu.
