Latvijā
Vēsture

“Par Staļina nāvi neraudāju.” Atvērta grāmata par skolas laiku Sibīrijā2


Ar rezultātu ir apmierināta grāmatas veidotāja Dzintra Geka un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Ar rezultātu ir apmierināta grāmatas veidotāja Dzintra Geka un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Foto: Timurs Subhankulovs

Šogad aprit 70 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām, un, pieminot šos traģiskos vēstures notikumus, Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) laidusi klajā grāmatu “Skola Sibīrijā”. To trešdien svinīgi atvēra Kara muzejā.

Izdevumā apkopotas daudzu represiju upuru atmiņas par skolas laiku Sibīrijā. Dažam skola bija turpat sādžā, citam ziemas salā vajadzēja iet piecus vai vairāk kilometrus uz skolu un atpakaļ, bieži trūkstot ziemas spelgonim piemērotam apģērbam un apaviem, un pusbadā, baidoties no vilku uzbrukuma, paciešot vietējo skolēnu apsaukāšanos “latiš, fašist”. Turklāt pirmajā gadā Sibīrijā, krievu valodu neprotot, bērniem bija jāiet zemākā klasītē nekā tikusi pabeigta Latvijā.

“Sibīrijas bērnus” intervējuši režisore Dzintra Geka un Aivars Lubānietis. Dzintra Geka sacīja, ka pašlaik, kad tiek runāts par mācībvalodu skolās, un to, vai ir vajadzīgas minoritāšu skolas, ir svarīgi pastāstīt, kādas bija skolas Sibīrijā.

LPRA vadītājs Ivars Kaļķis atminējās, ka septiņas klases pabeidzis Sibīrijā, un 8. klasē, mācoties jau Latvijā, viņa latviešu valodas diktātu burtnīcas lapas bija gluži sarkanas laboto kļūdu dēļ.

Ideja par grāmatas tapšanu radusies Pēterim Simsonam, kurš 1949. gadā tika deportēts no Latvijas uz Tomskas apgabalu tikai gadu vecs, un Sibīrijā gājis skolā trīs gadus. Viņš teica, ka, pirmkārt, sabiedrībai ir jāzina, kā viss toreiz notika.

Tas jāzina arī mūsu politiskajiem oponentiem, kas sūkstās, ka viņu bērniem – kuri kopš dzimšanas dzīvo Latvijā un dzird latviešu valodu – ir problēmas mācīties valsts valodā.

Otrkārt, svarīgi saviem mazbērniem atstāt zināšanas par vecvecāku paaudzes pieredzēto, lai viņi var salīdzināt, kā bija toreiz, un kā ir tagad.

P. Simsons rosināja nākotnē apkopot arī atmiņas par Sibīrijas maizi. Jo “maize” bija ne tikai kukulītis, bet viss, ko ēda, lai nenomirtu badā, piemēram slaucēju bērni reizēm fermā ķeksēja no govju silēm kādu lopbarības – sojas rauša – gabalu, kas šķitis ārkārtīgi garšīgs.

Fragmentus no izsūtīto atmiņām lasīja viņu mazbērni. Tā Māra Apine (Priedīte) spilgti atminējusies skolā dienu, kad nomiris Staļins: “Visi raudāja, bija jāstāv kājās – naš baķuška, naš otec…* tas bija drausmīgi… Es neraudāju.”

1937. gadā dzimušais Rolands Kreicbergs, 1953. gadā jau pusaudzis būdams, atceras: “Kad pasludināja, ka miris Staļins, mums bija briesmīgi … kā lai saka – prieks…Skolā bija garš koridors, ļoti garš, klases pa malām, un Staļina bilde visā augumā no grīdas līdz pat griestiem. Un tur bija bērniem, arī mums, jau jauniešiem, jāstāv pie Staļina goda sardzē katrā pusē. Nu un tad bija jānotur smiekli, bija jātēlo…”

Taču daži, kā Inese Cifersone, Staļina nāvi uztvēruši personiski: kas nu tagad būs. Visu laiku ticis runāts, ka Staļins ir bērnu draugs. Inese domājusi: “Varbūt tā ir bijusi kaut kāda kļūda, ka mēs esam izsūtīti, varbūt viņš tiešām ir bijis tas mūsu draugs.”

To, kāda izskatījās sādžas skola, savās atmiņās atainojusi Dagnija Liepiņa un klātesošajiem Kara muzejā pastāstīja viņas mazdēls Emīls: “Sādžā bija viena maza guļbaļķu mājiņa, tā bija skola, ar vienu skolotāju. Mēs pa četrām klasēm bijām deviņi skolnieki. Stundas notika visiem reizē. Skolotāja četrām klasēm pasniedza visus priekšmetus. Ceturtajā klasē mūsu sādža to skoliņu likvidēja, un bija jāiet uz piecus kilometrus attālo skolu Lomonosovā. Tas bija 1956. gads, mēs novembrī jau braucām mājās.”

Luterāņu mācītājs Guntis Kalme, kurš gādā par politiski represēto garīgo aprūpi, un arvien ir braucis kopā ar “Sibīrijas bērniem” tālajos ceļos, apmeklējot deportāciju vietas, sacīja, ka šī grāmata ir liecība par to, kā tauta saglabāja cilvēcību absolūti necilvēcīga režīma laikā.

*Naš batjuška, naš otec” – krievu val. “mūsu tētiņš, mūsu tēvs”.

LA.lv