Štruntīgas konotācijas. Andrejs Ļevkins, “Dūmi miglā” 0
Prātojot par to, kā uzrakstīt recenziju par Andreja Ļevkina (Андрей Левкин, 1954) prozas grāmatu, labāk saprotu gadījumus, kad refleksijas par kādu literāru darbu šķiet līdzīgas ilgi vārguļojuša intelektuāļa izelpai, kas aizmiglo kādu spoguli vai stiklu, traucējot saskatīt īsteno lietu stāvokli.
“Dūmi miglā” ir ne tikai grāmata, bet arī vārds refleksijai, kas mēģina saskatīt būtību aiz rakstītā vārda. Nē, šī krievvalodīgā, Rīgā dzimušā rakstnieka proza nesagādā galvassāpes, tā nav nedz neatšifrējama, nedz ģeniāli primitīva, kas varētu radīt jebkuras “ķirurģiskas” grūtības, jo amēbas vai infuzorijas laikam taču neoperē. Analizēt A. Ļevkina domu plūdumu, izteiktu vairākās īsiem stāstiem līdzīgās izelpās, kas rodas, it kā haotiski maldoties apziņas plūsmas labirintos, šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Šis teksts nav labvēlīga augsne interesantai recenzijai, ko pierāda jau izskanējušās I. Skultes (“Punctum”) un S. Kuzmina (“Satori”) refleksijas. “Dūmi miglā” ir pašmērķīgs teksts, kas apzinās savu “dūmu statusu” kopējā “miglas pasaulē” un ko var gan baudīt, gan ienīst, gan arī aizmirst, neizjūtot nedz vienu, nedz otru sajūtu galapunktu. Tomēr, apzinoties bezjēdzību un nespēju runāt par autoru viņa paša valodā, grāmata ir atsevišķas uzmanības vērta. Turklāt tas ir gadījums, kad teksta vērtību divkāršo tā pārcēlums latviešu valodā – diskutabls, bet nepieciešams.
A. Ļevkins ir žurnālists, redaktors un autors ar pieredzi – ja ticēt bibliogrāfijai internetā, viņš ir sarakstījis 15 grāmatas, kuru vidū īsproza, kā arī pāris romānu. Ar šo ievērojamo literāro bagāžu latviešu lasītājs visdrīzāk nebūs pazīstams tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, jo visi darbi, izņemot 1986. gadā “Liesmā” izdoto debijas stāstu krājumu “Senā aritmētika” (“Старинная арифметика”), nākuši klajā Krievijā. Publicējis darbus Krievijas literāros žurnālos un tīmeklī, latviešu valodā arī “Karogā”. A. Ļevkins ir viens no literāri filozofiskā projekta http://postnonfiction.org dalībniekiem, prestižās Andreja Belija literārās prēmijas laureāts, vairāku prēmiju eksperts utt. Tas, šķiet, ir svarīgākais, ko izdevies uzzināt par rakstnieku. Kas vēl? Tik vien kā virspusējs secinājums: A. Ļevkina “Dūmi miglā” nav gluži eksperiments, bet gan labu ceļa gabalu nogājuša rakstnieka pieturas punkts, ko nu ir gods baudīt arī latviešu lasītājam, turklāt pašmāju izdevniecības “Orbīta” izdotu divās grāmatās – oriģinālā (krievu val.) un tulkojumā. A. Ļevkinu uzskata par vienu no Sašas Sokolova (“Muļķu skola”) stila sekotājiem mūsdienu krievu literatūrā – postmodernists. Savukārt recenzents Rimants Ziedonis 1990. gadā “Padomju Jaunatnē” bija atzīmējis A. Ļevkina pirmo tekstu radniecību ar Gunta Bereļa debijas krājumu “Mitomānija” (1989). Šķiet, ka vēlāk A. Ļevkina vārds latviešu literārajā kartē pazūd, kamēr G. Berelis neiztulko viņa 2016. gadā tapušo tekstu krājumu “Dūmi miglā” (“Дым внутри погоды”). Jocīgi, bet grāmatas pārcelšana latviešu valodā gan A. Ļevkinam kā autoram, gan G. Berelim kā tulkotājam ir debija.
Atšķirībā no G. Bereļa Ļevkins ir attīstījis savu postmodernista karjeru, nonākot līdz stadijai, kad arī postmodernismam jāsabrūk un jāsapinas paša lamatās, topot par postpostmodernismu (ar parodiju par postmodernisma parodiju). Un ar burtisku nostalģiju – it kā sižetisku atskatu uz pagātni, ko veido pavisam neseni zibšņi vai kultūrzīmes Rīgā, Sanktpēterburgā, Mančestrā, Kauņā, to ģeogrāfijā, materiālā un māņos. It kā paceļoties ar literāru kameru pāri laikiem un telpām, prāta labirintiem, autors ievieš grāmatā terminu – visaptverošu un reizē izgaistošu galveno varoni, kas nozīmē netveramu apvienošanu, saplūšanu, iespējams, iedomāšanos kā tādu un vēl miljons variantus. G. Berelis šo terminu sauc par “štruntuku”, bet burtisks tulkojums būtu “lieta” vai “gabals” (vienības nozīmē). G. Bereļa ”štruntuks” ne vienmēr attaisno tulkotā teksta lasītāja cerības, uzrāda nekonsekvences jau pirmajā stāstā “Tramvajs nr. 11” un liek saprast, ka notikusi iejaukšanās A. Ļevkina teksta skaidrajā, pieticīgajā un konservatīvajā kārtībā ar termina skanisku un semantisku paspilgtinājumu. Un to varētu piedot, taču grūtāk izskaidrot, kādēļ G. Berelis tā jau it kā nejaušu sarunvalodas formu, neretu burtu un skaitļu šifru pilnā tekstā ar mikrofilozofijas un apziņas plūsmas pazīmēm ir ieviesis dažus pilnīgi nevajadzīgus elementus (piem., “citiem vārdiem”, “nuja” rindkopu sākumā). Vai tiem jāpadara teksts tuvāks lasītājam? Un kādēļ tulkotājam sanāk, ka 70. gados Lielos kapus “sakopa un iecēla parka kārtā”, ja oriģinālā ir reālistiskais [“izmēza un pārvērta parkā”]? Kādēļ šī cēlā migla?
A. Ļevkina teksts var neradīt sajūsmu nedz oriģinālā, nedz tulkojumā, tomēr tas ir darbs, pie kura ir iespējams arī patīkami atgriezties, jo īpaši tāpēc, ka “Dūmiem miglā” nav nedz noteiktas lasīšanas secības, nedz tradīcijas. Tradicionāls var būt lasītājs, subjektīvs – tulkotājs, bet tekstam atļausim būt arī štruntuku pilnam.
