Latvijā
Vēsture

VDK komisijas pētnieki “padarīti par bandiniekiem” politiskās spēlēs? Saruna ar Gintu Zelmeni un Aināru Bambalu 16

Foto-Karīna Miezāja

Ministru kabinetam 2014. gadā dodot rīkojumu izveidot Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisiju, ar šo institūciju saistījās lielas cerības, ka tā sakārtos čekas maisu, tas ir, VDK dokumentu, kopumu, formulēs, kā tie nododami atklātībā, sniegs priekšlikumus izmaiņām likumdošanā. Pēc sākotnējās ieceres tam visam vajadzēja būt formulētam lakoniskā gala ziņojumā līdz šā gada 31. maijam. Jāsaka, ka tas, kas saņemts un pieredzēts līdz šim, īsti nav atbildis gaidītajam un komisijas gadījumā drīzāk jālieto vārds “vilšanās”. Arī publiski attiecībā uz komisijas darbību ir izskanējis raksturojums “haoss”. Īpaši tās beigu daļa bijusi bagāta mulsinošiem, impulsīviem, sabiedrībai tā arī neizskaidrotiem lēmumiem un situācijām, kad gaidīts viens, bet saņemts pavisam kas cits. Nevienu reizi vien gadījies dzirdēt, ka komisijai bijušas un ir gūzma organizatorisku un komunikācijas problēmu – gan iekšējo, gan uz ārējo saskarsmi attiecināmu. To dēļ vairāki komisijas dalībnieki neoficiālās sarunās bilduši, ka nemaz nevēlas, lai viņu vārdi tiktu asociēti ar šo institūciju. Komisijas locekļi, Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts GINTS ZELMENIS un Latvijas Valsts arhīva eksperts AINĀRS BAMBALS gan tādiem nepieder. Abi piekrita atklātai sarunai.

Vai Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisija šobrīd uzskatāma par pastāvošu? Valdība taču pateica, ka finansējumu vairs nedos.

Gints Zelmenis: Kā saprotu, valdības mandāts komisijai jau no sākta gala bija līdz 2018. gada 31. maijam, līdz gala ziņojuma iesniegšanai. Juristi gan saka, ka nevienā dokumentā neesot sacīts, ka 31. maijā komisija beidz pastāvēt. Līdz ar to komisija it kā var turpināties, taču kā nejurists neņemos par to spriest.

Ainārs Bambals: Valdības lēmuma par komisijas likvidāciju vēl nav bijis. Kaut kādā formā svītra tam visam tomēr būs jāpavelk.

Skaidru gala ziņojumu un rekomendācijas, ko darīt ar VDK dokumentiem, sabiedrība tā arī nav sagaidījusi! Vismaz ne tādā formā, kā reiz tika solīts.

A. Bambals: Nu skumji. Man šķiet, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupas vadītājs likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” grozījumu sagatavošanā Ritvars Jansons Kangera kungam tos lūdza vairākkārt. Acīmredzot komisijas vadība ievēro subordināciju, ka tai jāatskaitās tikai Latvijas Universitātes (LU) priekšā. Un LU tālāk jāatskaitās Izglītības un zinātnes ministrijai, un tai tālāk Ministru kabinetam, kas šo ziņojumu virzīs tālāk. Varbūt mazliet izkropļotā veidā, tomēr mūsu ieteikumi ir transformējušies komisijas sagatavotajā “Atklātības un totalitārisma atkārtošanās novēršanas likumprojektā”, kā arī gala pārskata zinātniskajā daļā.

“LA” redakcija saņēma komisijas sekretāres sūtītu e-pasta vēstuli, kurā bija saite uz internetā publicēto 2828 lappušu “VDK komisijas pārskatu” un lūgumu turpmāk nelietot jēdzienu “gala ziņojums”. Tas tomēr visiem bija pārsteigums, kad dažas dienas pirms gala termiņa – 31. maija – komisijas vadība pēkšņi paziņoja, ka gadiem gaidītā ziņojuma nebūs, jo “pēc likuma” viņiem tāds nemaz neesot valdībai jāsniedz! Jāsaprot, ka 2828 lappuses arī ir tas gaidītais gala dokuments?

“Ziņojums” vai “pārskats”, par to var lauzt šķēpus, bet man šķiet, ka 2014. gada maijā VDK likuma grozījumos tomēr bija runa par rekomendāciju sniegšanu.

G. Zelmenis: Arī manā skatījumā nosaukums ir formāla lieta. Svarīgākais būtu bijis iesniegt gaidīto dokumentu laikā un labā kvalitātē. Šobrīd faktiski ir uztaisīts pēdējā pusotra gada pārskats, “Atklātības likumprojekts”, kurā pētnieku priekšlikumi vismaz man izskatās drusku “greizā spogulī”, daži Ministru kabineta rīkojuma projekti, vēl visādi paskaidrojumi. Tā kā šā pārskata beigās nez kāpēc “piekarināti” visi četri komisijas izdoto rakstu sējumi, sanāk 2828 lappuses. Un tas viss ir nosaukts par “pārskatu”!

A. Bambals: Janvārī komisijā iesniedzu un mēs apspriedām manu priekšlikumu gala ziņojuma struktūrai, ieturētai akadēmiskās tradīcijās. Tas bija plāns, kādam ziņojumam vajadzētu būt. Toreiz komisija sanāksmē šo plānu akceptēja. Nekas no tā, ko biju sarakstījis, neīstenojās. Bija paredzēts ievads, komisijas trīs gadu darba uzskaitījums, aprakstīti sākotnējie bremzējošie šķēršļi, minēts LPSR VDK dokumentu sastāvs, dokumentu veidi, aprakstīts, kas ar šiem dokumentiem pēc neatkarības atgūšanas notika. Jāpiebilst, ka tās parlamenta un valdības komisijas, kas 1991. un 1992. gadā tika veidotas VDK dokumentu pārņemšanai, bija diezgan paviršas, lai neteiktu – neprofesionālas. Ziņojuma plānā bija uzsvērts, ka jāparāda Latvijas Komunistiskās partijas vadošā loma VDK darba organizēšanā un saikne starp abām institūcijām. Vēl būtu apskatītas sadarbības fakta lietas, kādu Latvijas Valsts arhīvā ir ap 400. Ziņojuma 6. punkts būtu VDK zinātniskās izpētes darba rezultāti un visbeidzot rekomendācijas politiķiem, risku izvērtējums. Tāda bija iecere – gala ziņojums apmēram uz 150 lapām. Diemžēl mūsu viedokli par gala dokumenta struktūru vērā neņēma.

G. Zelmenis: Aprīļa sākumā Ainārs Bambals, es un vēl vairāki komisijas locekļi iesniedzām priekšlikumus gala ziņojumam – kas ko pētījis, kādus dokumentus skatījis un no tā izrietošie priekšlikumi. Iesniedzām to visu komisijas vadībai ar domu, ka tos sastrukturēs un iekļaus gala dokumentā. Vēl pie visa, ja nemaldos, maija sākumā sniedzām komisijas priekšniecībai atskaites par VDK lietām, ko bijām skatījuši Satversmes Aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (SAB TSDC), un kas no tā izriet. Tā gala dokumenta struktūra, kāda tā ir šobrīd, izveidojās maija beigās vai pat jūnijā. Pat nezinu, vai tur bija kāda saskaņošana ar citiem komisijas locekļiem.

Tomēr nesaprotu – 2828 un 150 lapas… Kur tad palika racionālā ziņojuma daļa, kas bija iecerēta, tās 150 lapas? No kurienes iznira “Atklātības likumprojekts”, ja visi gaidīja ieteikumus esošā VDK likuma labojumiem?

A. Bambals: Domāju, tās 150 lapas, ko varētu nosaukt par gala ziņojumu, arī ir iesniegtas LU rektoram. Maija beigās Gints Zelmenis vēl salika kopā to pētnieku atskaites un priekšlikumus, kas SAB TSDC pētīja VDK dokumentus. Kurā brīdī parādījās Atklātības likums, pat īsti nepamanīju.

G. Zelmenis: Tas parādījās kaut kad pašās maija beigās. Pirms tam neviens no komisijas locekļiem, vismaz tiem, ar kuriem esmu runājis, šādu likumprojektu acīs nebija redzējis.

Citēšu fragmentu no komisijas vārdā redakcijai piesūtītās vēstules: “Atklātības likuma projekta autors, protams, nav viens Mg. iur. Linards Muciņš, bet gan vairāk kā 15 komisijas locekļi kopā, kas katrs nāca ar saviem priekšlikumiem, kurus viens komisijas loceklis tehniski apkopoja likumprojektā.” Te melns uz balta rakstīts, ka draudzīgi esat piedalījušies šī jaunā likumprojekta radīšanā!

Priekšlikumus mēs devām, bet nevis Atklātības likumprojektam, bet komisijai. Kāpēc šie priekšlikumi tika noformēti kā likumprojekts, to nevaru pateikt, jo es tādu likumprojektu pirmo reizi ieraudzīju maija pēdējās dienās.

A. Bambals: 19. jūnija Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, ko vadīja deputāts Ritvars Jansons, bija pieaicināti eksperti no Kultūras ministrijas, Izglītības ministrijas, Tieslietu ministrijas, no SAB TSDC. Visi atbalstīja domu, ka nepieciešams veikt grozījumus esošajā likumā par VDK. Tā ir lieta, par ko vispār notiek debates! Atklātības likumprojekts nāca pilnīgi negaidīti! VDK likuma grozījumiem burtiski pirms Jāņiem, 21. jūnijā, Saeimā jau bija pirmais lasījums un deputāti grozījumus atbalstīja. Grozījumu būtība ir tāda, ka visu VDK dokumentu oriģinālu glabāšana pāriet Latvijas Nacionālajā arhīvā un pētnieki varēs ar tiem iepazīties. SAB TSDC saglabā agrākās funkcijas, bet viņi turpmāk strādās tikai ar šo dokumentu digitālajām kopijām. Un visas normas tiek iestrādātas VDK likumā. Ir pilnīgi reāli vajadzīgos labojumus Saeimā līdz oktobrim pieņemt! Un, ja arhīvs šogad laikus saņems vajadzīgos 140 tūkstošus eiro dokumentu glabāšanas nodrošināšanai un SAB TSDC glabāto dokumentu digitalizācijas uzsākšanai, tad jau nākamā gada maijā tie būtu pieejami pētniekiem. Jādigitalizē 1500 lietu uz 111 tūkstošiem lapu. Tāda ir iecere. Bet vai saprotat, ko tagad nozīmē uzsākt jaunu Atklātības likumprojektu?! Tas nozīmē likumprojektu laist atkal pa ministrijām, cauri Valsts sekretāru sanāksmei un atkal atpakaļ uz ministrijas padotības iestādēm sniegt priekšlikumus! Arhīva likuma pieņemšana šādā veidā prasīja gadus!

Bet te komisijas vadības vēstulē par Atklātības likumprojektu rakstīts: “Likums ir vienkāršs, neprasa papildu finansējumu 2018. gada budžetā, tādēļ to iespējams pieņemt kā steidzamu divos lasījumos līdz 2018. gada 30. jūnijam, lai uzsāktu tā īstenošanu – pakāpenisku digitalizēšanu un publicēšanu tīmekļa vietnē – nekavējoties.”

Tas ir deklaratīvs paziņojums, uzrakstīts, paskatoties griestos. Ritvara Jansona rosinātajiem likuma grozījumiem ir anotācija ar reāliem aprēķiniem. Šeit nekā tāda nav.

G. Zelmenis: Normāli likumprojektam, pirms to iesniedz, veic aprēķinus, kādu iespaidu tas atstās uz budžetu. Atklātības likumprojekts paredz digitalizēt milzīgu dokumentu masu, miljoniem dokumentu! Vai tad ir veikti aprēķini, cik izmaksās visa milzīgā dokumentu apjoma digitalizācija? Tas nozīmētu, ka nepieciešami papildu skeneri, serveri, kur to visu glabāt, cilvēki, kas to visu dara un apkalpo. Neesmu redzējis aprēķinus, cik tas viss maksātu. Arī Atklātības likumprojektā minētie digitalizācijas termiņi nav ne ar vienu saskaņoti. Arī ne ar LNA. Tie ir burtiski pagrābti no gaisa. Vai tad arhīvs tādu uzdevumu šobrīd vispār var paveikt?

Komisija diezgan bieži runājusi it kā Latvijas Nacionālā arhīva vārdā…

… lai gan neviens nav pilnvarojis to darīt.

A. Bambals: Redziet, digitalizācijas idejas jau nebija sliktas. Arī tā par palīgvietnes izveidošanu pie LNA tīmekļa vietnes līdzīgi kā Lietuvā ir “KGB veikla”, kur var likt iekšā skenētus dokumentus. Taču runāt par to aizmuguriski, nekonsultējoties ar LNA, ar Latvijas Valsts arhīva, kas ir lielākais dokumentu turētājs, vadību, kalt kaut kādus abstraktus plānus, minēt abstraktus datumus vai tas būtu 1. augusts vai 30. jūnijs… Nu, piedodiet!

Tad kam vispār vajadzīgs tāds Atklātības likumprojekts? Politiskām spēlēm?

G. Zelmenis: Iespējams. Man personīgi sen ir sajūta, ka mēs, komisijas pētnieki, paši nezinot, esam padarīti par bandiniekiem kaut kādās spēlēs. Politiskās vai vēl kādās, es nezinu. Katrā ziņā tas, ka mums aiz muguras rodas idejas, kuras nemaz neizriet no mūsu pētījumiem, tas gan ir fakts.

A. Bambals: Pastāv kaut kāda nesabalansēta darbība starp komisijas vadību, sekretariātu un pētniekiem. Ir daudzas lietas, kas tiek aizmuguriski izlemtas, bet pēc tam paustas komisijas vārdā. Izsūtot informatīvās e-pasta vēstules ar VDK izpētes komisijas adresi, nav redzams, kuri no komisijas locekļiem tās saņem. 2015. gada 15. septembrī LU Juridiskajā fakultātē notika visas komisijas sanāksme. Bija priekšlikumi, kā organizēt darbu. Toreiz piedāvāju kā Šveices demokrātijā – “galēji liberāli un tiešā demokrātijā”. Diemžēl šo vairāk nekā triju gadu garumā nekā tāda komisijā nav bijis. Skumji. Un arī par to, kādam bija jābūt pētnieciskajam vektoram, kādam būtu bijis jābūt gala produktam, – tas nekad nav ticis izdiskutēts.

G. Zelmenis: Ir bijuši reāli gadījumi, kad mēs par VDK komisijas vadības lēmumiem, kas noformēti visas komisijas vārdā, uzzinām tikai no masu medijiem. Vienkārši izlasi, kas tiek tavā vārdā paziņots!

Vai zināt, ka pie VDK izpētes komisijas jūnijā izveidots “Publiskās atmiņas centrs”? Varbūt esat tā locekļi?

Es vismaz neesmu. Maija sākumā tika runāts, ka tā būšot tāda kā biedrība, kā sabiedriska organizācija, kur katrs var brīvprātīgi iestāties.

A. Bambals: Daļai komisijas locekļu bija ideja, ka darba beigās VDK izpētes komisija varētu transformēties šādā centrā. Bet ne jau kaut kādā administratīvā kārtā! Esmu daudz apmeklējis Austrumeiropas valstis un zinu, ka tur šādi atmiņas centri ir milzīgas institūcijas ar štatu, pētnieciskajām struktūrām, arhīviem, izglītojošā darba programmām. Kaut vai Polijas Nacionālās piemiņas institūts vai Čehijas Totalitāro režīmu noziegumu institūts. Un te šāds Publiskās atmiņas centrs ar dažiem pētniekiem… Neapšaubāmi, Latvijā tādam institūtam ir jābūt, bet, kā to paveikt, tas ir diskusiju jautājums. Igaunijā ir Vēsturiskās piemiņas institūts.

Kāpēc nepārtraukti jaukt galvu? No komisijas gaida vienu, pēkšņi izrādās, ka nāks pavisam kas cits, parādās kaut kādi kategoriski un skaļi, bet tukši paziņojumi…

Tā ir vadības specifika. Lēmumus pieņem, tos neizrunājot un nesaskaņojot sēdēs.

Kad sakāt “komisijas vadība”, kas ar to tiek domāts? Priekšsēdētājs Kārlis Kangeris?

G. Zelmenis: Pēc maniem personīgiem novērojumiem, Kangera kungs reāli komisiju nemaz nevada. Vismaz man tāds iespaids ir radies. Brīžiem pat šķiet, ka viņš no komisijas vadības pašatstatījies. Sēdēs bieži vien bijis tā, ka visi runā, bet viņš sēž kā “neatkarīgais novērotājs”.

Bet kas runā?

Citi. Ir pāris cilvēku, kas runā ļoti daudz un bieži. Un, ja parādās viedoklis, kas atšķiras… Viedokļu dažādība ir normāla, taču lietas ir jāizdiskutē, nevis jāsāk kliegt vai jāuztiepj savs viedoklis. No tiem projektiem, kuros man līdz šim nācies piedalīties, VDK izpētes komisija administratīvi ir vissliktāk vadītais. Bet, uzsveru, tas nenozīmē, ka viss, ko komisija darījusi, bijis slikti.

Tad man jāprasa, vai iepriekš bija runa par priekšsēdētāja vietnieci Kristīni Jarinovsku un komisijas locekli Didzi Šēnbergu?

Nevēlos nosaukt konkrētus vārdus. Problēma ir tā, ka komisijas darbā labās lietas ir pārāk bieži mijušās ar neizskaidrojamām, brīžiem absurdām.

Jūsu kā komisijas locekļu sajūta: vai komisija savu pētniecisko darbu ir padarījusi?

A. Bambals: Trijos gados izpētīt visu VDK dokumentu apjomu nemaz nav iespējams! Turklāt reāli laiks bija vēl īsāks. “Zaļo gaismu” darbībai mēs saņēmām tikai 2015. gada rudenī. SAB TSDC pētnieki ar VDK dokumentiem nodarbojās vēl pirms komisijas. 90. gados bija pētījumi un raksti. Viņi visu padarīt nespēja un arī VDK izpētes komisija to nav spējusi. Es komisijā esmu no paša sākuma, no 2014. gada augusta. Bija toreiz iecerēts skaisti, ka būs komisijas vadītājs un divi vietnieki – Ritvars Jansons vēstures un Kristīne Jarinovska juridiskos jautājumos. Jansons aizgāja politikā, viņa vietā nevienu citu neievēlēja, jo šķita – Kangeris taču pats ir vēsturnieks, kamdēļ viņam vēl vietnieku vēsturnieku? Faktiski tas lielā mērā apgrūtināja pētnieciskā darba koordināciju. Tā faktiskā vadība, administrēšana pārgāja pie Jarinovskas. Arī tas, kā mūs sākumā mētāja – no Izglītības un zinātnes ministrijas pie Tieslietu ministrijas, tad pēc pusgada atkal atpakaļ, tad uz LU. Attiecības ar SAB veidojās ļoti sarežģīti. Sākot ar to, ka viņi mums vispār nedos nekā un ka mums jākļūst par SAB darbiniekiem, ja gribam tikt pie dokumentiem. Varēja arī saprast SAB vadību, kas toreiz tikai pildīja likumā rakstīto. Patiesībā, tikai pusgadu pirms komisijas darbības termiņa beigām, 2017. gada noslēgumā, nokārtojot pielaides, radās iespēja piekļūt tiem VDK dokumentiem, kas glabājās SAB TSDC centrā. Līdz ar to līdz galam tos izpētīt nebija iespējams. Atgādināšu sabiedrībai, ka VDK dokumenti jau nemaz neglabājas vienuviet, bet izkliedēti starp dažādām valsts institūcijām. Tie atrodas LNA, operatīvā rakstura lietas ir SAB TSDC, datubāze “Delta” ar daļēji anonimizētiem datiem šobrīd nodota Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Taču arī paveikts ir daudz. Četros komisijas rakstu sējumos ir arī kvalitatīvi pētījumi, ir bijušas starptautiskas konferences. Iestrādes ir pamatīgas, cik nu trīs gados varējām. Otra lieta, ka komisija sabiedrībā tomēr radījusi vidi, lai šie VDK dokumenti tiktu publiskoti, tas ir, nodoti LNA pētniekiem izmantošanai. Tas ir solis uz priekšu. Noniecināt šo darbu nekādā gadījumā nevajadzētu.

G. Zelmenis: Komisijas rakstu sējumi kaut kādā mērā noteikti aizpilda robus VDK pētniecībā. Cita lieta, ka, manā skatījumā, publicēto pētījumu kvalitāte bijusi ļoti nelīdzena – no tiešām ļoti labiem un korektiem līdz tādiem, kas, manuprāt, nebūtu pat par pētījumiem nosaucami. Protams, trijos gados nevar izpētīt to, ko Lietuvā vai Polijā institūti pēta gadu desmitiem. No otras puses, grūti izprotamu iemeslu dēļ komisijas priekšniecība daudzus pētījumus nepamatoti steidzināja. Maksimums, kas tika dots vienam pētījumam, bija kādi četri pieci mēneši. Jā, dažos mēnešos var radīt ļoti labu pētījumu, ja ir pamatīgas iestrādes un zināšanu pamats. Bet, ja sāc ko pilnīgi jaunu, plus vēl jāstrādā pienākumu apvienošanas kārtībā ar pamatdarbu, tad četros piecos mēnešos var vien kaut ko apgrābstīt, bet ne fundamentāli izpētīt. Šādi apstākļi mazina pētījuma kvalitāti.

A. Bambals: Kvantitāte ir, bet kvalitāte… Ir ļoti liela atšķirība starp to, ko dara zinātnieks, maģistrs vai bakalaurs. Komisijā iesaistīto pētnieku līmeņi ļoti atšķiras. Tajā skaitā spējā uztvert un apstrādāt informāciju.

Un 750 tūkstoši eiro budžeta finansējuma trijos gados ir iztērēti…

G. Zelmenis: Kas attiecas uz komisijas finanšu lietām, pētnieki par tām nezina nekā. Vismaz es neesmu redzējis nevienu komisijas finanšu papīru.

LA.lv