Latvijā
Izglītība

Velns slēpjas detaļās! Saruna ar Kārli Šadurski par izglītības reformām 16


Kārlis Šadurskis
Kārlis Šadurskis
Foto – Karīna Miezāja

Šodien Saeimā balsos par grozījumiem Vispārējās izglītības likumā. Tajos ietverts deleģējums valdībai pieņemt jaunu izglītības standartu, bet likumprojekts būtiski rediģēts Saeimas atbildīgajā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, atliekot izglītības satura reformu un atsakoties no idejas par agrākām skolas gaitām. Pirms Saeimas balsojuma sarunājos ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski.

 

Vai jūs spēlējat šahu?

K. Šadurskis: Bērnībā spēlēju, bet tagad ļoti reti un nenopietnā līmenī.

 

Es to vaicāju tāpēc, ka politiku var salīdzināt ar šahu. Piemēram, ja gribat ieviest reformas, jau laikus jāparedz pretinieku gājieni. Notikumi Saeimā liecina, ka tas laikam nav izdevies.

Šahā atšķirībā no politikas ir stingri spēles noteikumi un neviens nešmaucas. Politikā reizēm notiek citādi. Ja runājam par to, kur radās problēma reformu virzībā, jāteic, ka biju rēķinājies ar to, ka mums ir normāla, saderīga valdošā koalīcija. Tādā gadījumā, ja likumprojekts akceptēts valdībā, Saeimā vairs nevajadzētu būt būtiskai revidēšanai. Taču šajā gadījumā sanāca tā, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputāti faktiski nostājās pret savu premjeru. Tas man bija drusku negaidīti.

 

Vai Saeimas plenārsēdē cīnīsieties par to, lai deputātu vairākums balsotu pretēji atbildīgajai komisijai un tomēr neatliktu reformas?

Liela daļa deputātu neiedziļinās tajā, par ko viņi balso. Tāpēc ļoti baidos no haotiska balsojuma plenārsēdē, kas varētu radīt vēl lielākas neskaidrības nekā atbildīgās komisijas balsojumi. Tāpēc respektēšu deputātu izvēli atbildīgajā komisijā un nelūgšu balsot Saeimu pretēji komisijas lēmumam un ātrāk ieviest reformas vai atgriezties pie diskusijas par sešgadniekiem 1. klasē. Vienīgi lūgšu pārskatīt lēmumu par izglītības programmu virzieniem vidusskolās. Komisija lēmusi, ka tie jāsaglabā četri, bet tas ir pretrunā ar jauno konceptu, kurā 10. klasē skolēni apgūs 12 mācību priekšmetus standarta līmenī, bet 11. un 12. klasē padziļināti mācīsies sešus mācību priekšmetus.

 

Deputāti, kuri balsoja pret koncepta maiņu, tā īsti nespēja pamatot – kāpēc. Skaidrākas bažas ir paudis Pedagogu domes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks. Viņš uztraucas, ka 11. klasē skolēns ne vienmēr spēs izdarīt pārdomātu izvēli par to, kurus mācību priekšmetus izvēlēties. Bieži arī dzirdēts, ka deviņdesmitajos gados tika pieļauta kļūda, ļaujot vidusskolēniem samērā brīvi izraudzīties apgūstamos mācību priekšmetus.

Mēs nespersim tik radikālus soļus, kā, piemēram, tas ir Somijā, kur vidusskolā skolēns izdara ļoti brīvas un paša motivētas izvēles, kā arī vāc kredītpunktus līdzīgi, kā pie mums tas notiek augstskolās. Šādiem radikāliem soļiem neesam gatavi. Mūsu iecere ir, ka izvēļu grozus piedāvās skola. Līdz ar to tā nebūs pilnīgi brīva katra skolēna izvēle. Tā būs ierobežota atbilstoši skolas piedāvājumam. Taču tam jābūt krietni plašākam nekā pašreizējie četri virzieni, jo tie piedāvā specializēties tikai konkrētās jomās, nepiedāvā iespēju padziļināti apgūt, piemēram, ķīmiju un mūziku. Mēs runājam par to, ka jāstiprina starpriekšmetu saikne, bet esošais stingrais virzienu rāmis to neļaus, tas būs kā peldēt ar sasietām rokām.

Tādi svarīgi mācību priekšmeti kā matemātika un latviešu valoda, ja vien skolēns tos nebūs nolēmis apgūt padziļināti, 11. klasē papildus padziļināti apgūstamajiem priekšmetiem tāpat būs jāmācas tikai pamatlīmenī.

Nevar arī teikt, ka visas reformas tiek bremzētas. Šobrīd likumā ir ļoti labi nostiprinātas latviešu valodas aizsardzības normas. Turklāt tas attieksies arī uz privātām izglītības iestādēm. Šis darbs jāpabeidz tikai attiecībā uz augstskolām. Ja arī nāks cita valdība, to nebūs tik viegli mainīt.

 

Par latviešu valodas lomas palielināšanu izglītības procesā tomēr izskanējušas bažas, jo izglītības valodas reformu bija iecerēts ieviest kontekstā ar izglītības satura reformu. Ja jaunā satura ieviešana tiek atlikta uz gadu, kā lai ievieš izglītības valodas reformu?

Nenoliedzami, jaunā standarta ieviešanas grafiks bija saskaņots ar izglītības valodas regulējuma maiņu. Ja deputāti izdarīs izvēli atlikt uz gadu jaunā satura ieviešanu, tā būs reformu revīzija, tomēr citām revīzijām nevajadzētu sekot. Nedomāju, ka būtu jāmaina norma, kas paredz no 2019. gada 1. septembra ieviest izmaiņas latviešu valodas lietojumā. Protams, loģiskāk būtu ieviest abas reformas vienlaikus, taču palielināt latviešu valodas lomu mācību procesā ir iespējams, arī strādājot pēc vecā izglītības standarta. Tāpat jaunās pirmsskolas izglītības vadlīnijas paredz vairāk rotaļnodarbību latviešu valodā, bet arī to ieviešanu Saeimas atbildīgā komisija lēma atlikt uz gadu.

 

Vai veidu, kādā virzījāt reformas, uzskatāt par pareizu? Vispirms izstrādāja jaunu saturu, tas izstrādes gaitā daudz tika kritizēts un noliegts un tikai pēc tam prasījāt deputātiem, lai tā uztic valdībai jaunā, tik ļoti jau kritizētā satura ieviešanu. Kā lai deputāti tam piekrīt?

Jaunais saturs ir ne tikai kritizēts, bet arī slavēts. Protams, kritika vienmēr ir skaļāka, un visa Latvijas sabiedrība nevienā jautājumā nevar vienoties par vienīgo pareizo ceļu. Tomēr, ja prasītu dot Saeimai deleģējumu, kamēr vēl nav pilnīgi nekādas jaunā satura skices, deputātiem droši vien būtu pamatots jautājums, par ko tad mēs dodam deleģējumu valdībai.

 

Bet arī tagad izskan šis jautājums, kaut jau vairākus mēnešus tīmekļa vietnē “Skola2030” šis saturs ir pieejams. Vai nu nav redzējuši, vai nesaprot, vai arī informācija tiešām nepilnīga.

Minēšu veco klasisko piemēru: var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar piespiest padzerties. Arī deputātus nevar piespiest izpētīt pieejamo informāciju. Pieļauju, ka ir deputāti, kuri neko nav redzējuši un dzirdējuši, kaut atbildīgās komisijas sēdēs satura veidotāji ir iztaujāti krustu šķērsu. Taču komisijā ir arī deputāti, kam vienmēr viss ir slikti, lai arī ko valdība darītu. To, ka “Saskaņa” vienmēr ir pret valdību, var saprast, bet dīvaini ir tas, ka ZZS, būdama koalīcijas vadošā partija, dzied līdzi “Saskaņai”.

 

Vai atzīstat kādas kļūdas, kas pieļautas šajā reformu izstrādes procesā? Piemēram, daļa skolotāju jūtas aizvainoti, it kā tiktu noliegts viņu līdzšinējais darbs.

Nu, nē!

 

Gribat teikt, ka viss bijis kārtībā?

Vienmēr ir iespējams kaut ko darīt labāk. Runājot par skolotājiem, viena daļa tiešām strādā radoši, jau atbilstoši iecerētajam standartam. Šobrīd tas ir brīvprātīgi, bet ir ļoti svarīgi, lai katrs skolēns saņemtu šādu izglītību. Visās skolās ir vajadzīgs vienots standarts. Vienmēr ir arī tādi, kas negrib pārmaiņas. Šāda veida cilvēkiem vienmēr viss jaunais ir slikts.

 

Kāpēc jau pirms satura izstrādes netika uzklausīti izglītības procesā ieinteresētie par to, kas šajā jaunajā saturā būtu jāiekļauj?

Paša satura izstrādē tika iesaistīts ļoti daudz cilvēku – ap 300 ekspertu: gan pedagogi, gan augstskolu mācībspēki ar zināmiem vārdiem; ļoti prominentas personas. Apspriest saturu pirms tā uzrakstīšanas? Kā var apspriest to, kā vēl nav?

 

Var apspriest to, ko būtu svarīgi saturā ierakstīt!

Kompetenču pieeja tika izdiskutēta ļoti plašā lokā. Par vispārējo konceptu, ka jādod ne tikai zināšanas, bet jau no mazotnes jāveido arī vērtību un ieradumu sistēma, nekādu diskusiju nebija, bet, kā vienmēr, velns slēpjas detaļās. Tāpēc arī reālā apspriešana tika piedāvāta tad, kad jau varēja diskutēt par detaļām.

 

Labi, apspriešana notika. Bijuši 900 priekšlikumi, arī Saeimas deputāti tos iesniedza. Nekas neesot ņemts vērā.

Šobrīd publiskā telpā neparādās izglītības satura mainītā versija un deputātiem patiesībā nav informācijas par to, kas no viņu priekšlikumiem ir iestrādāts un kas nav. Pieejama ir vecā versija, jo jaunā galaversija vēl ir procesā. Ministru kabineta noteikumus neraksta tiešsaistē.

 

Cīņa par agrākām skolas gaitām šobrīd ir zaudēta. Agrākas skolas gaitas saistījās arī ar pārmaiņām skolu vidē: lai tā kļūtu sākumskolēniem draudzīgāka. Tagad nekā?

Tā gluži nav. Jaunajā standartā būs aprakstīta arī mācību vide un tā būs uzlabota jebkurā gadījumā. Emocionāli teicu, ka pēc gadiem pie šīs reformas būs jāatgriežas un tad viss jāsāk no nulles. Tā gluži nebūs, jo iestrādes tomēr paliks.

Pie sešgadnieku jautājuma tiešām būs jāatgriežas, jo divu gadu pirmsskolas sagatavošanās posms ir pārāk ilgs un tieši sešos gados bērniem ir vislielākās iespējas augt intelektuāli, emocionāli un sociāli. Ir bezatbildīgi to neizmantot. Turklāt tiktu saīsināts laiks, kurā iegūst vidējo izglītību: 19 un 20 gadus vecie vairs nesēdētu skolas solā.

Ja vecāki iebilduši, jāsecina, ka ir informācijas trūkums, arī konservatīvisms un bažas par to, vai noskatītajā skolā otrklasniekam būs vieta, ja 1. klases viela būs apgūta bērnudārzā.

 

Izskanējis arī iebildums, ka nemaz nav vajadzīgs agrāk pabeigt skolu. Astoņpadsmit gados jaunieši vēl esot nenobrieduši un nopietni strādāt tā kā tā nav gatavi.

Kad pabeigta vidusskola, loģiskais ceļš gan ir uz augstskolu nevis uz darba tirgu. Bet, ja runājam par nobriešanu, kāds varbūt nav nobriedis arī 40 gados. Es gan domāju, ka mūsdienu jaunieši nobriest daudz agrāk nekā iepriekšējās paaudzes. Arī tāpēc svarīgi viņos ielikt stabilu vērtību sistēmu.

 

Esat aktīvi strādājis arī pie skolu tīkla reorganizācijas un teicis, ka skolotāju algas jāceļ tajās pašvaldībās, kur tas kārtots. Iepriekš bija plānots, ka šīs nedēļas valdības darba kārtībā būs informatīvais ziņojums par to, kā paaugstināt skolotāju algas kontekstā ar skolu tīklu. Kur šis ziņojums pazuda, un kādas tad bija IZM ieceres?

Ziņojumu tomēr izskatīs 12. jūnijā. Mēs piedāvājam trīs risinājuma variantus. Katram ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Neformālās sarunas, kas notikušas ar koalīcijas partneriem, jau diezgan skaidri iezīmē, kuru variantu valdība varētu atbalstīt. Tas paredz, ka papildu finansējumu skolotāju algām saņems pašvaldības, kas jau šobrīd atbilst Ministru kabineta regulējumam par skolēnu/skolotāju proporciju vai kas ir veikušas nopietnus soļus šīs proporcijas sasniegšanai, saņems proporcionālu un paritāru summu tam ietaupījumam, ko radījušas pašas, kārtojot skolu tīklu. Mūsu iecerēm ir pozitīvs saskaņojums no Finanšu ministrijas, kas jau ir ļoti daudz.

Saskaņā ar skolotāju algu grafiku, minimālā likme būtu jāceļ līdz 710 eiro. Taču jau tagad vairāk nekā pusē skolu minimālā likme ir 710 eiro vai augstāka.

 

Kādi būs kritēriji, lai izvērtētu, vai pašvaldība ir spērusi nopietnus soļus vai nav?

Skatīsimies, kāds bijis ietaupītais finansējums pēdējos trīs gados. To rēķinās proporcionāli skolēnu skaitam un tam ietaupījuma apjomam, ko veikusi katra Latvijas pašvaldība. Domāju, ka tas būs ļoti labs stimuls pašvaldībām turpināt kārtot skolu tīklu.

 

Cik pašvaldības kvalificēsies papilfinansējuma saņemšanai?

Aptuveni 80. Būs pašvaldības, kur algas pieaugums katram skolotājam vidēji būs tikai astoņi eiro, bet būs pašvaldības, kur tas būs pat simts eiro.

 

Iepriekš solījāt, ka ministrija organizēs sarunas ar pašvaldībām, lai pārliecinātu tās virzīties uz IZM algoto pētnieku izstrādāto ideālo skolu tīklu. Taču nesenajā Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē izskanēja apgalvojumi, ka nekādas sarunas nav bijušas.

Sarunas ir bijušas, bet visās 119 pašvaldībās es tiešām neesmu bijis. Ir bijušas sarunas ar plānošanas reģioniem, bet ar individuālām pašvaldībām sarunas lielākoties notiek ministrijas speciālistiem gan klātienē, gan apmainoties vēstulēm.

 

Vai izdosies nonākt līdz pētnieku izstrādātajam ideālajam skolu tīklam, kas piedāvāja diezgan radikālus risinājumus?

Uz tā pilnīgu īstenošanu tomēr neiesim. Nav iespējams vienā divos gados pārkārtot visu skolu tīklu. Tas būtu jādara sešu gadu periodā. Kad pašvaldības redzēs perspektīvu, kādā veidā mainīsies valsts finansējums skolās atkarībā no skolēnu/skolotāju proporcijas tajās, tās daudz atbildīgāk sāks pieņemt lēmumus.

 

Ideālajā skolu tīklā daļai pašvaldību tika piedāvāts reorganizēt par pamatskolām vai sākumskolām pat novada vienīgās vidusskolas. Kā paredzat, vai būs pašvaldības, kas uz kaut ko tādu saņemsies?

Nelemšu viņu vietā, bet, ja šai vienīgajai vidusskolai nav skolēnu, tad ko gan citu darīt? Diemžēl novadi ir ļoti dažādi, jo administratīvi teritoriālā reforma nav sasniegusi savus mērķus. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka katrā no 21 attīstības centra būs vidusskola.

 

Vai Rīga ir starp tām pašvaldībām, ar kurām jums ir bijušas sarunas par skolu tīkla kārtošanu? Varbūt tagad to varat apspriest ar bijušo IZM Izglītības departamenta vadītāju Papules kundzi, kura tagad strādā Rīgas domē?

Ar Papules kundzi pēdējā laikā neesmu runājis, bet ar Rīgu sarunas ir bijušas. Tur ir ļoti interesanta situācija. Protams, politiskā līmenī mums nekad nebūs vienošanās un publiski paustas izpratnes, bet profesionāļu līmenī ar Izglītības pārvaldes vadību sadarbība notiek ļoti normāli: tur ir izpratne, ka arī Rīgā ir jākārto skolu tīkls.

 

Tomēr, kamēr citas pašvaldības, kur skolu nav uz katra stūra, to dara aktīvāk, Rīgā šogad slēdz tikai vienu pustukšu skolu.

Tajā pašā laikā skolēnu/skolotāju proporcija Rīgā atbilst Ministru kabineta noteikumiem. Līdz ar to arī Rīga kvalificējas bonusu saņemšanai, kaut piemaksa skolotājiem pie algas, salīdzinot ar citām pašvaldībām, nebūs tā lielākā.

 

IZM izstrādāti noteikumi, kas paredz diezgan stingras prasības minimālajam skolēnu skaitam vidusskolu klasēs. Vai cerat, ka priekšvēlēšanu laikā valdībā tos atbalstīs?

Kāpēc gan necerēt? Izglītības likums valdībai uzdod šādus noteikumus pieņemt. Mēs no savas puses savu darbu izdarīsim, iesniegsim tuvākajā laikā Valsts kancelejā noteikumu projektu. Par dokumenta tālāko gaitu nevaram atbildēt.

 

Vispārējā izglītībā esat gana aktīvs, taču augstākajā izglītībā jūs neieviešot reformas, kas vajadzīgas internacionalizācijai, piemēram, neļaujat grozīt likumu tā, lai akadēmiskos amatos varētu ievēlēt mācībspēkus no ārvalstīm, kuri nezina latviešu valodu.

Šādi pārmetumi rodas aiz nezināšanas. Jau tagad 2,5 procenti akadēmiskajos amatos ievēlētie ir ārvalstnieki. Valdības noteikumi gan nosaka, ka visiem augstskolu mācībspēkiem ir jāzina latviešu valoda augstajā C1 līmenī. Taču ir zemsvītras piebilde, ko laikam daudzi nav lasījuši. Tajā teikts, ka mācībspēkiem, kuri strādā noteiktās studiju programmās – tādās, kur pieļaujama svešvalodas izmantošana vismaz daļā kursu –, šādā līmenī latviešu valodas zināšanas netiek prasītas. Protams, ka programmā, kas tiek īstenota tikai valsts valodā, latviešu valodu nezinoši mācībspēki nevar strādāt! Taču katrā programmā pat piektdaļa studiju kursu var tikt īstenota kādā citā Eiropas Savienības valstu valodā.

Tātad normatīvas bremzes internacionalizācijai nav nekādas. Bremzes nāk tikai un vienīgi no pašu augstskolu puses, un iemesli var būt protekcionisms pret savējiem, nevēlēšanas konkurēt starptautiskā mērogā, finansiālie apsvērumi, jo par mūsu profesoru algu diez vai šurp nāks strādāt pasaules vadošie zinātnieki.

 

Bet augstskolu pārvaldes institūcijas – senātā, Satversmes sapulcē – šie latviešu valodu nezinošie ārvalstnieki nevar darboties?

Skaidri un gaiši likumā tas nav aizliegts, bet viņi nevar darboties tur pēc loģikas, jo nemāk valsts valodu un reāli viņi arī nedarbojas.

 

Jums pārmet arī to, ka neesat atrisinājis problēmu ar Rīgas Ekonomiskās un Juridiskās augstskolas rektoriem, kuri arī nezināja latviešu valodu. Juridiskās augstskolas ievēlētais rektors arī nezināja latviešu valodu, valdība viņu tāpēc neapstiprināja amatā, un tagad viņš esot devies prom.

Ja Juridiskās augstskolas iecerētais rektors Kenija kungs devās kaut kur prom, tad ne tāpēc, ka no viņa spieda valodas apliecību. Acīmredzot viņš ir saņēmis kādu labāku darba piedāvājumu. Taču abās jūsu minētajās augstskolās situācija ir nedaudz atšķirīga. Ekonomikas augstskolai ir speciāls likums, kurš jebkurā gadījumā drīzumā jāgroza, jo tās īpašnieks vairs nav Latvijas un Zviedrijas valdības, bet gan Augstskolas absolventu asociācija, kas jau pati gatavo likuma grozījumus. Ja tāda būs Saeimas deputātu vairākuma griba, šajā likumā varēs noteikt izņēmumu attiecībā uz valodas prasmes prasībām šīs augstskolas rektoram. Jau šobrīd esošais rektors sekmīgi strādā, tāpēc ministrija neprasa, lai būtu cits rektors. Savukārt par Rīgas Juridisko augstskolu attiecīga likuma nav, bet tur ir pietiekami kvalificēti cilvēki, lai paši par sevi šādu likumu uzrakstītu.

 

Tas gan būtu labi, ja katrs pats sev rakstītu likumus!

Likumdošanas iniciatīva pieder ierobežotam personu likumam, bet likumprojektus problēmas atrisināšanā ieinteresētie var gatavot. Arī Juridiskās augstskolas rektors var nezināt latviešu valodu, ja tā būs Saeimas vairākuma griba. Pēc būtības, ja augstskola var sekmīgi nodrošināt vadības un pārvaldes darbu, kā arī vajadzīgo komunikāciju iekšienē, nodrošināt dokumentu tulkojumus utt., šādas augstskolas rektors var nezināt valsts valodu.

 

Saeimas deputāts Jānis Dombrava bija uztraucies par ārvalstu studentiem, kuri te patiesībā braucot cept kebabus. Kā uzmanāt, lai augstskolas izvērtētu, ko uzņemt un vai peļņas dēļ netiek uzņemti cilvēki, kuru īstais mērķis nav studēt?

Protams, ka katram ārvalstniekam, kuram ir pietiekama iepriekšējā izglītība un valodas prasme studijām Latvijā, nevar ielīst dvēselē, lai noskaidrotu viņa patiesos mērķus. Ja nav juridiska pamata atteikt vīzu, viņš kļūst par studentu. Ja sekmīgi studē un no studijām brīvajā laikā cep kebabus, viss ir kārtībā. Savukārt, ja ir akadēmiskie parādi, nemācās, tad viņu atskaita.

 

Tiešām? Bet, ja viņš par studijām maksā, varbūt studiju parādus “noraksta”?

Tas nav iespējams. Studiju maksa ir tikai viens nosacījums, ir jāpilda arī akadēmiskās prasības.

 

Kāpēc lai augstskola, jo sevišķi privātā, to pieprasītu no peļņas avota?

Augstskolai tomēr arī jāpilda zināmas prasības, ko tām izvirzījusi valsts. Protams, ka daļai augstākās izglītības iestāžu vienmēr būs vēlme iegūt vieglu naudu. Tas bija iemesls, kāpēc slēdzām Latvijas Biznesa koledžu. Savas kompetences robežās sekojam arī citu augstskolu darbībai.

 

Jūs esat paziņojis, ka gribētu būt izglītības ministrs arī pēc Saeimas vēlēšanām. Kāpēc to vēlaties?

Šīs valdības laikā esam sakārtojuši ļoti lielu daļu reformām nepieciešamo likumu, bet ļoti svarīgs ir reformu ieviešanas process. Ļoti ticu, ka valodas jautājums likumā ir neatgriezeniski atrisināts attiecībā uz vidusskolu, taču ar laiku būtu jāiet tālāk un mācības gandrīz tikai latviešu valodā jāievieš arī pamatskolās. Būtu jārada sistēma, kurā visi mūsu bērni mācās kopā, kur nav dalījuma latviešu un krievu skolās, jo tās visas ir Latvijas skolas. Turklāt jāraugās arī, kā likuma izmaiņas īstenojas dzīvē, jo tās attiecas uz bērniem, dzīviem cilvēkiem un dēļ pārmaiņām nevienā brīdī nedrīkstam pazemināt izglītības kvalitāti.

 

Šajā politiskajā situācijā, kad “Vienotībai” ir samērā zems atbalsts sabiedrībā, jūsu izredzes atkārtoti kļūt par ministru nav spožas. Varbūt jāmaina partija, kā to jau izdarījis Pabrika kungs?

Tā tik vēl trūka! Staiguļu un pašlabuma meklētāju laikam politikā vajadzētu beigties. Vēlētājiem jākļūst mazliet izvēlīgākiem un jāatceras, ka tas vai cits politiķis ir mainījis savu politisko piederību. Ko gan par cilvēka pārliecību un vērtību sistēmu pasaka tas, ka viņš var strādāt Nacionālajā apvienībā, bet pēc tam “Saskaņā”? Tāpat ir dīvaini, ja politiķis bijis Zatlera reformu partijā, vēlāk “Vienotības” frakcijā, bet tagad ir “Saskaņas” premjera kandidāts.

 

Varbūt atšķirības starp partijām patiesībā nemaz nav tik lielas? Jūs, piemēram, kašķējāties ar saskaņieti Morozovu Izglītības komisijā, bet, tikko ārā pa durvīm, tā abi tik draudzīgi.

Tajā konkrētajā epizodē Morozovs gāja man līdzi un stāstīja, kāpēc balsojis tā vai šitā. Es viņam teicu, lai atstāj šo retoriku reizei, kad būs klāt mediji. Atzinu, ka šoreiz “Saskaņa” ir vinnējusi, un ierosināju paspiest viens otram roku, kā to dara sportisti, lai kāda arī būtu bijusi spēle.

 

Atgriežoties pie “Vienotības” nākotnes – kādu jūs to redzat? Šobrīd tās vājums varētu būt viens no iemesliem, kāpēc buksē izglītības reformas.

Domāju, ka esam augšanas stadijā. Jā, iepriekš bija dziļas bezcerības un paguruma brīdis, kad bija daudz iekšēju strīdu un šķelšanās, bet šobrīd no tās atkopjamies. Par to liecina kaut vai tas, ka lielākā daļa “Par” izveidotāju ir atpakaļ “Vienotības” frakcijā un vēlēšanās grib startēt no mūsu saraksta.

Arvila Ašerādena ievēlēšana par partijas vadītāju bija veiksmīga, jo viņš pats nebija zaudējis ticību. Ja komandas kapteinim ir ticība, tad tā rodas arī komandai.

Pēdējā laikā bijušas veiksmes, piemēram, jau pieminētā pāreja uz izglītību valsts valodā.

 

Kaut visus iepriekšējos gadus šo ideju virzīja Nacionālā apvienība, nevis “Vienotība”?

Piedodiet vienkāršrunu, bet mēs nemērāmies ar Nacionālo apvienību! Iepriekšējā valdībā šo reformu “Vienotība” nevirzīja, jo iepriekšējai ministrei bija cita nostāja. Savukārt, kad es kļuvu par ministru, sākumā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju vadīja Viņķeles kundze, kurai arī bija nostāja, ka tas nav vajadzīgs. Nebija jēgas virzīt reformu, kas Saeimā tiktu iebāzta atvilktnē un visādi novilcināta. Savukārt esošais komisijas vadītājs Aldis Adamovičš ļoti eleganti un sekmīgi novadīja šo procesu.

 

Izglītības valodas reformas dēļ Ždanokas vadītā Latvijas Krievu savienība ir atdzīvojusies…

Saistītie raksti

Esmu pārliecināts, ka režisors gan “Saskaņas”, gan Krievu savienības darbībām pirmsvēlēšanu periodā ir viens un šis režisors sēž Kremlī. Viņa mērķis ir salīdzinoši mazāka “Saskaņas” frakcija Saeimā, lai vieta būtu arī Krievu savienībai. Tad “Saskaņa” būs kā pretmets Krievu savienībai. “Saskaņa” būs labie, kamēr slikto loma nu paliks Krievu savienībai. Režisors cer, ka tādā gadījumā “Saskaņa” nonāks valdībā.

 

Un izveidos koalīciju ar ZZS?

Ļoti ceru, ka šis scenārijs neīstenosies, kaut senās “Rīdzenes” sarunas un arī balsojumi par izglītības reformām ne par ko labu neliecina. Tomēr ļoti ceru, ka zaļzemniekiem pietiks prāta neizretināt savu elektorātu, sperot tik nepopulāru soli kā koalīcijas veidošana ar “Saskaņu”.

LA.lv