Viestura entuziasms tik stiprs, ka savulaik sapulcināja uz treniņiem Mežaparkā pat 700 cilvēku 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītā ziema pandēmijas zīmē visus piespieda palūkoties uz treniņu iespējām āra apstākļos, un nu daudzviet var novērot fitnesa treneru grupiņas. Viesturs Saldavs (30) ir viens no šīs jomas pionieriem Latvijā, spēj uzrunāt un aizraut tik ļoti, ka savulaik uz treniņiem Mežaparkā sapulcināja pat 700 (!) cilvēku.
Balva no ministra rokām
Viesturs ir rīdzinieks, mācījās prestižajā Rīgas Komercģimnāzijā, vidusskolas laikā paticis iet uz trenažieru zāli, bet profesionāli sportam pievērsies, sākot studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. “12. klasē sapratu, ko gribu darīt, aizgāju studēt fizioterapiju, augstskolā iepazinos ar dažādiem cīkstoņiem un iesaistījos viņu treniņos. Trenējos pie Andreja Maslova, Latvijas mērogā aizvadīju piecas profesionālas MMA cīņas, trijās uzvarot.
Darbojos ļoti nopietni, Andrejs man ļāva vadīt treniņu pirmās 30 minūtes – iesildīšanās daļu. Iemācījos komunicēt ar cilvēkiem un sapratu, ka padodas. Apzinājos, ka es varu kā cīkstonis spiest no sevis maksimumu, bet vienmēr būšu vidējs, tāpēc izvēlējos citu ceļu – organizēt treniņus, pasākumus,” “Latvijas Avīzei” stāsta Viesturs Saldavs.
Viņš bija viens no pirmajiem, kurš āra fitnesa treniņus padarīja tiešām populārus. “Pirms tam bija treneri, kas vadīja āra treniņus, bet tā klusiņām, savā komūnā. Es pievērsos ļoti skaļi, bija mērķis sapulcināt un iepazīstināt ar to pēc iespējas vairāk cilvēku,” norāda Viesturs. Izdevās neticami labi, uz treniņiem Mežaparkā sāka nākt arvien vairāk cilvēku, un viņa piefiksētais rekords ir septiņi simti.
“Man bija ļoti liels entuziasms. Tā, kā toreiz maucu – kaut tagad tā varētu. Tikko esi pabeidzis skolu, 23–24 gadi un karstas asinis. Gribējās pierādīt, pirmkārt, pašam sev. Mežaparka treniņi bija pilnīgi nekomerciāls projekts, vēlējos redzēt, cik labi es varu. Tajā laikā biju gatavs novilkt pēdējo kreklu, lai būtu pēc iespējas labāk, efektīgāk, vairāk,” atzīst Viesturs Saldavs.
“Domāju, ka tas daudzus pavilka. Salīdzinoši daudz līdzekļu ieguldīju mārketingā, zinot, ka atpakaļ nedabūšu, taču par to neuztraucos. Bija uzņēmumi, kas piedāvāja sadarbību, reklāmu, bet no visiem atteicos – man ļoti gribējās, lai cilvēki var baudīt treniņu un viņiem nemēģina iepārdot apavus, uztura bagātinātājus, ka viss ir īsts.” 2015. gadā Viesturs Saldavs no veselības ministra Gunta Belēviča saņēma Veselības gada balvu.
Fitnesa Jāņi
Pēc treniņa, kurā piedalījās septiņsimt cilvēku, Viesturs stāvējis un sapratis – iecerētā latiņa sasniegta, fiziski vairs nav, kur izplesties. Sāka meklēt jaunus izaicinājumus, viņš māk atpūtu un svētku brīdi pārvērst par fizisku pārbaudījumu.
Pirms pieciem gadiem Pļaviņu pusē sarīkoja pasākumu “Fitnesa Jāņi” – kupls pulks entuziastu saulgriežu svētkus pavadīja, pārvarot šķēršļus, skrienot kalnā, orientējoties, kam sekoja ballīte ar dueta “OLAS” uzstāšanos – turklāt mūziķi ne tikai ieradās vakarpusē, bet arī piedalījās sacensībās. “Tas arī bija entuziasms, kopā ar četriem draugiem sarīkoju. Ja mēs apņemamies, tad svarīgi izdarīt maksimālo. Motivācija rīkot bija arī tā, ka pašam nekad nebija līgošanai plāna – alkoholu nelietoju, mana kompānija arī. Ko darīt? Iesim pārgājienā, taisīsim nometni,” norāda organizators.
Pēdējos gados Viesturs Saldavs rīko pārgājienus un ceļojumus. Aizvadītajā saulgriežu laikā vadīja grupu no Kolkas līdz Pāvilostai. “Pārgājiens bija ļoti īpašs ar apokaliptiskajiem laikapstākļiem. Lielāko sava laika daļu pavadu ārtelpās un dabā, bet šādu karstumu nebiju piedzīvojis.
Tas radīja jaunu izaicinājumu visiem un arī man. Doties ierastajos ritmos nebija iespējams, jo tas bija ne tikai nepaveicami, bet arī bīstami dzīvībai, virzījāmies tikai agros rītos un vēlos vakaros. Dienā mēdzām slēpties mežos un krūmos, bet tur arī nebija miera – tik daudz odu, dunduru un ērču piejūrā sajutu pirmo reizi. Sagrupējāmies, savācām spēkus, atradām diskomfortā komfortu, sāpēs humoru un nogurumā tikai papildu enerģiju.” Tas bija otrais no šogad kopumā paredzētajiem četriem posmiem, kuros tiek noiets viss Latvijas jūras krasts.
Bez robežām
Regulāri ir arī ekspedīcijas eksotiskās valstīs – Tanzānijā, Nepālā, Indijā un daudz kur citur. “Mani reiz uzaicināja piedalīties kā trenerim nometnē Marokā. Sāku braukāt un sapratu, ka ir labs izaicinājums, joma, kur radoši izpausties, jo tūrismā robežu nav – vienmēr var augstāk, tālāk, stiprāk. Braukt uz sarežģītākām valstīm, augstākiem kalniem, gūt ekskluzīvāku pieredzi,” viņš norāda, ka ar vienu cilvēka dzīvi nepietiek, lai izceļotu pasauli.
“Mani ceļojumi fiziski nav brutāli grūti, bet pieder pie fitnesa definīcijas, kas ir veselīgs, aktīvs dzīvesveids. Braucam ar vietējiem transportiem, jāiztur viss, kas apkārt notiek. Tas prasa gan morālu, gan fizisku spēku, pacietību.”
Pašam Viesturam lielākos iespaidus atstājusi Ziemeļkoreja – pilnīgi citāda kultūra un valsts iekārta. “Viņi cenšas parādīt to, ko grib, visu laiku pavadoņi līdzi, bet enerģiju nevar noslēpt. Daba ir ļoti skaista, neskarta. Kolhozi, praktiski nav automašīnu, cilvēki pārvietojas ar velosipēdiem.
Tāda sajūta kā laika mašīnā, filmā, visi vienādi ģērbušies – pionieri ar lakatiņiem. Ķīnieši gados tur braucot tāpēc, lai atcerētos jaunību,” uzzinājis Viesturs. Pērnajā rudenī, sākoties pandēmijas otrajam vilnim, viens uz diviem mēnešiem devies uz Tanzāniju, kur ar velosipēdu nobraucis 2300 kilometru, iepazīstot Āfrikas valsti cieši un personiski. Viņš ikvienā pasaules vietā izjutis viesmīlīgu un draudzīgu attieksmi, tādējādi arī pats ir atvērts pret Latvijā mītošajiem ārzemniekiem.
Katru vakaru Viesturs Saldavs vada treniņus Ziedoņdārzā, ik pa brīdim sastopams arī Vecāķu pludmalē. “Tā kā nestrādāju sporta klubā, tad mani pandēmija ietekmēja mazāk. Uz āra treniņiem varēja pulcēties visu laiku, doties mazos pārgājienos,” teic treneris. “Neesmu no tiem, kas sūdzas un ir dusmīgi, saprotu, ka tā ir pasaules katastrofa. Pazaudēt darbu un līdzekļus ir mazākais, kas ar tevi var notikt. Jāpriecājas, ka pats esi dzīvs un vesels, neviens radinieks nav cietis. Galva ir augšā jau no pirmās krīzes dienas!”
