Aktieris Andris Bulis.
Aktieris Andris Bulis.
Foto: Karīna Miezāja

Aktieris Andris Bulis: “Mēs jau esam egoisti, mums vajag šo atzīšanu. Mums vajag visu!” 0

Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Izrādās, gurķus ar tomātiem nedrīkst ēst kopā! 8 produktu kombinācijas, no kurām labāk izvairīties 37
“Gustavo ir bīstams narciss, bet Rutulis un Patrisha tērētas marionetes!” Ainārs Mielavs velta skarbus vārdus radošajiem kolēģiem 2
Pasaule visdrīzāk tomēr ir plakana – astrofiziķis izpētījis zemi visaugstākajā precizitātes līmenī
Lasīt citas ziņas

Kanālā “Go3” skatāms jauns, aizraujošs oriģinālseriāls “Tunelis”, kura sižetu iespaidojusi 1994. gadā notikusī cietumnieku bēgšana Jelgavā. Vienā no galvenajām lomām – daudzu teātra un televīzijas skatītāju iemīļotais Dailes teātra aktieris Andris Bulis. Sarunā ar Andri – par teātri aiz slēgtām durvīm, par to, kāpēc seriālos viņu izvēlas likumpārkāpēju lomām, kā arī pat to, kādas negaidītas radošas dzīles atvēris pandēmijas laiks – nesen klajā nācis Andra Buļa erotiskās dzejas krājums “Erotērika”.

Lai gan teātra izrādes klātienē šobrīd nenotiek, runājam pēc tikko notikuša mēģinājuma. Kas top Dailes teātrī?

CITI ŠOBRĪD LASA

Šodien bija pirmais mēģinājums komēdijai “Totāla izgāšanās” Intara Rešetina režijā. Mēs spēlējam amatierteātra aktierus, kuri gatavojas pirmizrādei, un, protams, tajā procesā noiet greizi viss, kas var noiet. Bet viņi ir nolēmuši iet līdz galam. Lai arī šī ir angļu luga, man tā atgādina labu franču komēdiju, kurā varētu spēlēt Luijs de Finess vai Žerārs Depardjē.

Es spēlēju aktieri, kura uzdevums ir spēlēt mirušo. Lai arī komēdija, jau tagad saprotu, ka viegli nebūs. Ir jāspēlē cilvēki, kuri fanātiski mīl teātri. Mums ir ļoti foršs un ņiprs sastāvs – Gints Grāvelis, Ērika Eglija, Ieva Segliņa, Imants Strads, Toms Veļičko un Niklāvs Kurpnieks. Pirmais lasījums bija jautrs, ceru, tāds pats būs process un rezultāts, un izrāde piedzīvos pirmizrādi janvārī.

Teātris bez skatītājiem – kā to pārdzīvo?

Katrā ziņā ir prieks, ka tad, kad izrādes netiek spēlētas un esam neziņā par to, kad tās vispār tiks spēlētas, mēs tomēr strādājam, tā ir labāka sajūta nekā pavasarī, kad viss apstājās un nedarījām pilnīgi neko. Galvenais ir strādāt, īpaši šādā laikā nav optimisma. Tā ir ilūzija, ka es kā aktieris varētu mierīgi sēdēt mājās un lasīt grāmatu. Šobrīd skats, no vienas puses, ir skumjš – teātris ir aizliegts, izrāžu nav, tāpat arī pasākumu decembrī, un, visdrīzāk, arī janvārī nebūs. Ja skatās no pragmatiskā viedokļa, šobrīd nav arī iespējams nopelnīt finansējumu iztikai no malas, un, skatoties uz to, kas notiek, dažkārt liekas, ka valstij kultūra nav primārā. Iespējams, arī daudzi cilvēki nodomā – kādēļ dot līdzekļus teātrim, jo bez tā taču krīzē var iztikt! Tomēr gribu uzsvērt, ka mūsu valsts vērtības ir tieši kultūrā – filmās, grāmatās, koncertos, teātrī vai dzejas lasījumos. Ja tas viss apstājas, ieilgst, cilvēki, iespējams, apradīs ar dzīvi pie televīzijas pults, dzīvais kontakts vai cilvēciskā mijiedarbība no skatuves var kļūt sekundāra, un tas jau ir diezgan bīstami. Bet es ļoti ceru uz otru variantu, ka cilvēki sailgosies pēc teātra, izrādēm, satikšanās.

Reklāma
Reklāma

Tomēr ekrāns – seriāli, kino – ir aktiera iespēja netieši satikties ar skatītāju. Pastāsti, kas ir “Tunelis”?

Tas ir “Go3” oriģinālseriāls, ko sarakstījuši lietuvieši. Arī mūsu kolektīvā ir lietuviešu aktieri, darbība risinās gan Latvijā, gan Lietuvā. Šis ir pavisam nopietns projekts, kurā tapušas divpadsmit 50 minūšu sērijas.

Stāsta autori par pamatu ņēma notikumus 1994. gadā, kad no Jelgavas cietuma izbēga 80 cietumnieku – vienīgais lielais cietumnieku bēgšanas stāsts, kas Latvijā ir bijis.

Lai cilvēki nenobīstas, ka šī būs tikai tāda kriminālās pasaules glorificēšana – visa filma nav par cietumu. Tomēr cietums te ir vieta, kur dažādu iemeslu pēc satiekas filmas varoņi, kuriem ir viens kopīgs mērķis – izbēgt. Un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir šis tunelis.

Domāju, būs diezgan interesanti. Pirmkārt, tāpēc, ka šis ir oriģinālscenārijs. Otrkārt, tāpēc, ka šobrīd mēs paši jūtamies kā tādā nosacītā cietumā. It kā nosacīta brīvība mums ir, tomēr ir ierobežojumi. Pārvietoties drīkstam, bet, ja pārbraucam pār robežu, atkal – ierobežojumi. Kaut kāds pasaules modelis filmā iezīmēts. Protams, filmas centrā ir cilvēku attiecības.

Filmējāt reālā vidē, Brasas cietumā…

Šoreiz viss ir iekārtots maksimāli tuvu tam, kā bija dzīvē. Tas dod papildu emocijas un sajūtas, kuras, iespējams, nebūtu tik viegli iztēloties, ja mēs filmētu, piemēram, kādā paviljonā. Īstā cietumā ir pilnīgi cita atmosfēra. Nāk konsultanti, kas stāsta, kas te bijis konkrētās vietās. Man kā aktierim – ļoti jaudīga sajūta. Nu jau ir pierasts, bet redzu, kāda reakcija ir jaunajiem aktieriem vai tiem, kuri nāk uz vienu filmēšanas dienu. Cietums tomēr ir noslēgta vide, kur mēs netiekam, un, Dievs nedod, tur tikt. Tomēr mēs varam to filmēt un parādīt, ka tas nav kaut kas liels, melns un slikts. Tur ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai viņu likteņi ir izvērtušies citādi. Autentiskā vidē esam filmējuši arī “Sapņu komandu”, kur viss bija uzbūvēts tā, kā tajā laikā izskatījās; tāpat arī filmā “Segvārds Vientulis” filmējām autentiskā vidē – gan mežā, gan baznīcā, kur slēpās partizāni. Tomēr šoreiz tā vide bija tik jaudīga, ka ceru, vismaz desmitā daļa emociju no tā, ko jutām tur, tiks nodota arī skatītājiem. Pirmajā dienā sēdēju neapsildītā karcerī septiņas stundas, sākumā bija šoks, pēc tam – vienkārši auksti.

Tavam varonim ir reāls prototips?

Manam nav, bet maniem kameras biedriem gan. Mārtiņa Vilsona varonis un vēl citu kolēģu varoņi ir bijuši īsti cilvēki, saglabāti pat viņu vārdi. Tas, ko mēs darām, rādām un filmējam, varētu būt ļoti tuvu realitātei.

Ar lietuviešiem esi sastrādājies jau ilgāku laiku, “Viņas melo labāk” bez Māra nav iedomājams. Kādēļ viņu seriālu idejas, producenti ir tik veiksmīgi, ka iekustina arī latviešu skatītāju?

Grūti spriest. Kaut kas jau rodas arī mums – Alvis Hermanis, piemēram, tikko ir nofilmējis seriālu kopā ar saviem aktieriem. Domāju, lietuviešu veiksme šeit skaidrojama ar “Viņas melo labāk” popularitāti, tas ir avanss šai producentu komandai darīt vēl kaut ko. Seko “Nemīlētie”, un nu viņi šauj lielākos ūdeņos ar “Tuneli”. Šis noteikti ir jaudīgāks projekts nekā iepriekšējie. Reāla vide, scenārijs – tas viss prasa maksimālu iedziļināšanos, to var just arī visā komandas darbā. Jāsaka godīgi, latviešu skatītājs ir prasīgs, jo mēs šajos laikos varam skatīties jebkuru seriālu pasaulē.

Tu esi teju seriālu veterāns. Kas tevi saista seriālos – kameru gaismas, atalgojums, varbūt – popularitāte?

Godīgi sakot, ja pie mums nemitīgi filmētu lielās pilnmetrāžas filmas, es domāju, visi būtu laimīgi filmēties tādās. Tomēr, ja paskaita, cik tādu filmu piedzīvo pirmizrādes vienā gadā, tad tas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms skaits. Ceru, ka Māris Martinsons sāks februārī filmēt filmu “Zeme, kas dzied”. Tas ir liels projekts par laiku, kad radās ideja par Dziesmu svētkiem. Par to, cik sarežģīts bija šis sākums starp divām lielvarām – Vāciju un Krieviju –, tomēr latvieši uztaisīja pirmos Dziesmu svētkus. 2023. gadā, kad Dziesmu svētkiem būs 150 gadu jubileja, ceru, filma iznāks. Man tā ir īsta laika mašīna – jālec 150 gadu senā pagātnē. Esmu viens no uzņēmējiem latviešiem, kurš piedalījās kā Dziesmu svētku iniciators, viens no pieciem atslēgas cilvēkiem, lai svētki notiktu. Ļoti interesants personāžs ar interesantu dzīvesstāstu.

Tikmēr seriāls man dod trīs svarīgas lietas – praksi ar kamerām, producentiem, tas man ļoti patīk; otrkārt, nevar noliegt, tas veido manus pamata ienākumus, bet trešais, pats svarīgākais, tas nes cilvēku mīlestību un atpazīstamību.

Vēstules, ko raksta draugi un fani visos vecumos no pieciem līdz septiņdesmit pieciem gadiem, ir tas, ko šajā kovida laikā mēs, aktieri, nevaram no skatuves dabūt.

Šādi ik pa laikam tu saņem to “laiku” vai komentāru, un arī tā ir saikne ar cilvēkiem. Mums, aktieriem, svarīgākais ir skatītājs. Nedomāju, ka atrastos kāds aktieris, kurš gribētu kāpt uz skatuves vai iet kameras priekšā, ja viņam par to maksātu, bet zinātu, ka to neviens neredzēs. Mums vajag zināt to, ka būs pirmizrāde un būs skatītāji. Mēs jau esam egoisti, mums vajag šo atzīšanu. Mums vajag visu.

“Viņas melo labāk” turpinās?

Tiek filmēta jaunā sezona. Man veiksmīgi sanāca, ka mans varonis 20 sērijas nav Latvijā, jo oriģinālā lietuviešu aktieris, kura lomu spēlēju es, savulaik bija aizņemts, gatavojās pirmizrādei, līdz ar to arī man ir mazs atvaļinājums. Pēc jaunā gada – tad gan Māris atgriežas filmēšanas laukumā.

Māris nereti ir uz “jūs” ar likumu, tagad atkal cietumnieka loma. Producenti saskata tevī likumpārkāpēja tipāžu un tu esi mierā ar to?

Atzīšos, ka izvēle jau nav liela, ir jāpriecājas par visu, kas ir, – šis nav tas laiks, kad var atteikties no darba, īpaši laikā, kad teātris ir slēgts. Un šoreiz loma tiešām man iet pie sirds – emocionāli skaistas, kaut smagas lietas. Vide, darbība – nav tā, ka tikai sēžam un runājam.

Dzīvē tev ir pavisam cita šķautne, ko tu laikam ieraksti savā dzejā. Bet nu pārsteigums – erotiskā dzeja un jauna grāmata. Dīkstāve iekustināja šo ideju?

Patiesībā pāris dzejoļi ar erotisku ievirzi bija radušies jau agrāk. Latvijā vienubrīd bija pat tāda kā erotiskās prozas atdzimšana – Karīna Račko, Inga Grencberga, bet tas mani kaut kā atturēja. Bet tad vienu reizi Džilindžers, kad viņš vēl bija Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, ieradās ar ideju, ka varētu taisīt izrādi, kurā būtu tikai es un pretī tikai kāda no aktrisēm, un to visu balstīt dzejā. Viņš ieminējās, ka tā varētu būt mana dzeja. Džilis atsūtīja dziļus, skaistus indiešu dzejnieces Rupi Kauras dzejoļus – labākā dzejniece, ko jebkad esmu lasījis. Īpaši krājums “Piens un medus” – izcila grāmata. Mani fascinē tas, kā vārdos, četrrindēs var satilpināt veselu bagātību. Turklāt es ieteiktu to izlasīt katram vīrietim.

Tad nu man bija jāķeras klāt tam, ko es gribētu teikt pretī. Tā pirms aptuveni pusotra gada sākās tāds mazs dzejas maratons. Diemžēl, kad Džilindžera ceļš Dailes teātrī tika apstādināts, šī ideja palika gaisā. Bet es nolēmu, ka grāmatiņa ir jāizdod pirms 40 gadu vecuma, citādi vēlāk man pārmetīs pusmūža krīzi. Grāmatas ceļš nebija tik viegls, jo martā, kad man ir dzimšanas diena un kad biju to iecerējis kā dāvanu draugiem, izdošanu apturēju pirmais kovida vilnis, es atmetu šai idejai ar roku. Tomēr vasarā, kad atgriezās pasākumi, mani sāka aicināt lasīt dzejoļus. Paeksperimentēju, vai cilvēkus varētu interesēt kaut kas tāds kā erotiskā dzeja. Tādā testa režīmā “aizgāja” ļoti labi. Cilvēki sāka prasīt, kur var dabūt grāmatu, un man bija kauns teikt, ka tās nav. Solīju, ka drīz būs, un nebija kur atkāpties. Nu tas ir izdarīts un ir miers.

Neesmu pārliecināta, vai autors var cerēt uz mieru, publicējot erotisku dzeju.

Nākamos izdošu bērnu dzejoļus, tāpēc vispirms bija jāiziet šis etaps.

Jaudīgākā iedvesma erotiskai dzejai laikam ir paša pieredze. Te vajadzīga uzdrīkstēšanās, jo viena lieta ir spēlēt lomas, cita – atklāt sevi pašu.

Šī nav vīrieša grēksūdze vai vīrieša dzejas kamasutra. Nevaru teikt, ka simtprocentīgi esmu rakstījis par manu dzīvi vai manu intīmo pieredzi. Tie drīzāk ir vērojumi. Saklausītais, noklausītais, dzirdētais. Protams, ar manu attieksmi. Godīgi sakot, tur ir daudz vīrieša pārdomu par to, kad attiecības ir beigušās vai izirušas, jo tieši tad nereti nāk atklāsme, ka attiecībās bija daudz vērtīga, ko tajā brīdī, kad bija attiecības, cilvēks nepamanīja. Uzdrīkstēšanās šajā gadījumā drīzāk ir kaisles aprakstīšana no vīrieša puses.

Vīrieši nemēdzot runāt par emocijām, kaislībām.

Lasīju dzeju vienam dāmu kolektīvam, un viņas teica, ka gribētu paklausīties šos dzejoļus kopā ar savām otrajām pusītēm. Sievietes Latvijā patiesībā ir ļoti atvērtas, emocionālas, ne velti Karīnas Račko un Ingas (Grencbergas) romāni ir ļoti pieprasīti. Vīrieši patiešām biežāk cenšas par sajūtām nerunāt. Latviešu erotisko dzeju, ko rakstījis vīrietis, pat īsti nevaru iedomāties, kaut kas ir darīts prozā. Prozu rakstīt es nevarētu, man nav tādu zināšanu un talanta, tāpēc aizvien ķēpājos ar dzejolīšiem.

Tajos esmu mēģinājis runāt par sajūtām no vīrieša viedokļa – kā es to redzu, kur es izjūtu punktus, kas varētu būt erotiski, un kas varbūt pat varētu uzrunāt vīriešus.

Piemēram, rindas – “Tavs nakts orgasms ir manas jaunās dienas modinātājs” – kas tad tur tāds? Vienkārši četrrinde, ko vīrietis varbūt gribētu pateikt sievietei kā komplimentu, bet to nekad nav pateicis.

Izrādes ideja taču nav atmesta?

Tā vēl arvien ir gaisā. Šobrīd esmu nodevis grāmatu Džilindžeram “saplosīšanai”. Ja viņu tas uzrunās, kāpēc kā neatkarīgu projektu to kādreiz nevarētu īstenot?

Jāpavaicā, kas ir tavas dzejas pirmais lasītājs? Sieva novērtē?

Visus “Erotērikas” dzejoļus sieva izlasīja tikai tad, kad iznāca grāmata, lai gan vienu daļu viņa jau bija redzējusi melnrakstos vai sociālajos tīklos – kad šaubījos par kādu dzejoli, laiku pa laikam iemetu kādas rindas feisbukā vai “Instagram”, lai saprastu, vai tas cilvēkiem kaut kā rezonē. Katrā ziņā sieva no mājas izmetusi par to visu nav. D

omāju, ka viņa ļoti priecājas, ka šī grāmata beidzot iznāca, jo ik pa brīdim dīdos mājās, ka gribu izdarīt kaut ko sev.

Darbs ir darbs, arī tas ir radošs process ikdienā, bet gribu kaut ko savu. Idejas ik pēc dažiem gadiem sakrājas – pirmā grāmata iznāca 2008., tad 2012., tad 2015. gadā, un nu – 2020. gadā jau ceturtā grāmata.

Kas šobrīd bez teātra, filmēšanās un dzejas ir tavā ikdienā? Tagad beidzot esot laiks ģimenei…

Skatoties plānotājā, droši varu pateikt, ka šogad pirmoreiz būs patiešām mierīgi Ziemassvētki un Jaunais gads. Varbūt tā arī vajag. Ziemassvētkus atzīmējam klasiski, citus gadus 23. un 24. decembrī parasti izvēlos nestrādāt, esam kopā ar ģimeni, aizbraucu pie opja uz laukiem. Mums svarīgāki ir īstie ziemas saulgrieži – man patīk latviešu tradīcijas. Tomēr vissvarīgākais mūsu ģimenē ir Jaunais gads un 1. janvāris, jo tad ir dzimusi mana meita.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Es varu visu.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?

Bez novēlējuma “labrīt un lai tev šodien veicas”!

Būtiskākais sasniegums darbā?

Par to esmu domājis. Lielākais gandarījums – skatītāji, lasītāji, kuri man uzticas un novērtē.

Labākā izklaide?

Atrast pozitīvo visur. Ne vienmēr izdodas, bet cenšos.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.