“Tāpēc, ka man tā negribas.” Ingmārs Līdaka nāk klajā ar skaidrojumu par savu spārnoto izteikumu saistībā ar Stambulas konvenciju 0
Pirms pāris dienām Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (AS) nonāca sociālo tīklu un mediju uzmanības centrā ar īpaši lakonisku komentāru par Stambulas konvenciju.
Komentējot šo jautājumu LTV raidījumam “de facto”, Līdaka uz žurnālista jautājumu par to, kāpēc Latvijai būtu jāizstājas no Stambulas konvencijas, atbildēja pavisam lakoniski: “Tāpēc, ka man tā gribas.”
Ingmārs Līdaka par izstāšanos no Stambulas konvencijas. pic.twitter.com/0S26faCqRD
— Nepareizais Emuārs (@n_karklinz) November 3, 2025
Savukārt LTV raidījumā “Šodienas jautājums”, kur viesojās Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (AS), viņš visnotaļ amizantā veidā mēģināja aizstāvēt partijas biedra sacīto, pamatojoties uz to, ka žurnālista “kameriņa bijusi ļoti maziņa”.
Smiltēns raidījuma vadītājai teica: “Līdakas kungs, protams, pārdzīvo to izteikumu, jo tā bija maziņa kameriņa. Viņš domāja, ka viņu nefilmē. (..) Tā tiešām bija ļoti maza kameriņa, kas tika turēta, es redzēju pats. Līdakas kungs, protams, kamerā to nebūtu teicis. Viņš domāja, ka runā ar žurnālistiem, kas netiek filmēts.”
Smiltēns vairākas reizes demonstrēja ar roku žestiem, cik tad ļoti maziņa kamera bijusi.
Taču šodien, “Apvienotais saraksts” savos sociālajos tīklos izplatījis Ingmāra Līdakas komentāru par šo teicienu un situāciju kopumā. Turpinājumā lasāma ieraksta pilnā versija.
Tāpēc, ka man tā negribas
“”Tu esi lupata! Kāpēc Janka var nopirkt jaunu Škodu, bet tu mūsu vecajam Opelim pat normālas riepas nevari nopirkt?!” Vai tā nav psiholoģiska vardarbība ģimenē? Droši vien, ka ir.
“Tu te paud Krievijas naratīvus, ved mūsu valsti uz Austrumiem, atsakoties no Rietumu vērtībām. Tu esi Putina pakaļskrējējs un drauds mūsu valstij. Kremlins, Kremlins, Kremlins!”
Protams, ka man nevajadzēja tik strupi atcirst žurnālistam, kurš vēlējās vienā teikumā dzirdēt, kāpēc jādenonsē tā saucamā Stambulas konvencija. Taču tīri cilvēcīgi. Esmu pieradis pie televīzijas kamerām, bet šeit kameras vietā bija mazs verķītis, kuru turošā roka aizsedza.. Kārtējais sociālo tīklu aktīvists. Un pēc sešām stundām, apliets ar samazgām tā saucamajās debatēs, kad jūties kā PSRS, kur bija tikai viena absolūta patiesība, ir teju neiespējami vienā teikumā pateikt, ka aiz katra “tāpēc, ka man tā gribas” ir “tāpēc, ka man negribas”.
Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu idejiski man ir pilnībā pieņemama. Taču, ieklausoties, cik dažādi tiek tulkoti daži termini un domas, piezogas pārliecība, ka apjomīgajā tekstā starp rindām slēpjas interpretācijas draudi. Un man ļoti negribas, lai Latvijā cienītie Eiropas konsultanti, uzraugi un padomdevēji kādudien rekomendētu ieviest to, kas man nav pieņemams, atsaucoties uz šo dokumentu, kuru viņi tulko citādāk.
Piemēram, man ļoti negribas, lai daudz apspriestais termins “sociālais dzimums” gala beigās izrādītos ļoti plašs un paģērētu vienmēr akceptēt to lomu, ko cilvēks izdomājis sabiedrībā spēlēt. Vienkārši, kas cilvēks jūtās, tas viņš ir.
Man ļoti negribas, lai normas par dzimumaudzināšanu noved pie tā, ka vēl nenobriedušiem skolnieciņiem ar izsmeļošu atšķirību skaidrojumu tiek kā uz paplātes pasniegts viss tā dēvēto dzimumu klāsts. Izvēlies, kuru gribi, tev ir visas tiesības.
Man ļoti negribas, lai kādreiz, caur stereotipu dzimumu lomu jautājumos izskaušanas prizmu, kāds sāktu ar nicinājumu raudzīties uz manu ģimeni, kurā šīs lomas ir. Mums ģimenē tā pieņemts. Kamēr skaldu malku vai ķīlēju pļaujmašīnu, sieva mazgā traukus. Un mazliet bail sievai piedāvāt modernāku darba dalīšanas variantu. Protams, traukus jau reizēm nomazgāju.
Un kaut kā bail atmest stereotipus un nepagaidīt, ja tuvojas cienījamā deputāte Irma Kalniņas kundze. Lai atvērtu smagās Saeimas durvis un uzsmaidot palaistu viņu pa priekšu. Ne jau tāpēc, ka viņai nebūtu spēka durvis atvērt.
Šķiet, ka Rīgas kastītēs dzīvojošie Stambulas konvencijā saskata risinājumu tam, kurš kurā dienā veiks smagāko uzdevumu ģimenē: ieslēgs trauku mazgājamo mašīnu, apkarojot dzimumu lomu stereotipus.
Jā, un kā tad tur var sanākt. Varbūt no visas šīs stereotipu izskaušanas izrietēs, ka sievietei ziedus dāvāt būs grēks. Šo perspektīvu akceptēju. Protams, joks.
Un vēl, Saeimas debatēs kā šausmīgs tika aprakstīts gadījums, kad kaimiņiene priecīgi iesaucās: “Kāda jums jauka meitiņa!” ieraugot zīdaini rozā ratiņos un rozā biksītēs. “Bet man taču ir puika!” Patiesi šausmīgi.
Redziet, kad veidojās mani uzskati par labo un slikto, par Stambulas konvenciju neviens nezināja. Taču izglītības sistēmā un sabiedrībā vardarbība pret sievieti, māti, vājāko nekad netika akceptēta. Vismaz tur, kur dzīvoju es. Un netiek akceptēta arī šodien. Bet bija.
Vardarbība pret sievieti un jo īpaši pret bērnu nav stereotipu izraisīta problēma, bet uzvedības patoloģija. Pret to jāattiecas neiecietīgi. Gan kaimiņiem un tuviniekiem, gan policijai un tiesai. Cilvēks saprātīgais izsenis ir saudzējis vājāko. Pat akmens laikmeta mednieki vairījās medīt dzīvnieku māti ar mazuli bez konvencijām un likumiem. Ir pagājuši gadu tūkstoši. Kāpēc mums meklēt jaunus likumus un konvencijas, lai runātu par pašsaprotamām lietām? Varbūt tāpēc, lai mūs uzraudzītu mums sveši, zinoši eksperti. Ne jau par velti.
Protams, ja konvencijas būtība tiešām ir rūpes par sievietes un bērna drošību. Un man ļoti negribas domāt, ka tā ir kārtējā naudas kāšana bezjēdzīgu semināru, konferenču un vebināru rīkošanai sievietēm. Ne jau varmākām vīriešiem, kuri savas konferences joprojām rīkos pulksten 9.55 pie šņabja bodes, ja policija nestrādās bargi.
Ja man saka, ka Stambulas konvencijā gandrīz viss esot labi, tikai pāris teikumi par sociālo dzimti un izglītību mulsina, tad redziet, ja saujā putraimu iebirušas dažas peļu spiriņas, man šī putra nešķiet garda.
Šajās dienās saņemu daudz zvanu, vēstuļu un īsziņu. Pašam neticas, bet pārsvarā ar pārmetumiem, kāpēc esmu atbalstījis prezidenta ierosmi lemšanu uzticēt nākamajai Saeimai. Jūtos kā starp dzirnakmeņiem. Bet es ļoti negribu, lai sabiedrība šodien sašķeļas par jautājumu, kas ir neskaidrs, diskutabls un atrisināms mierīgā ceļā. Šis nav īstais brīdis. Un jāsaprot, ka drīz Doma laukums var piepildīties ar citādi domājošiem ļaudīm. Arī viņu ir daudz. Un saprotiet, ka dažāds viedoklis ģimenē par Stambulas konvenciju nedrīkst kļūt par pamatu strīdiem, un kur nu vēl vardarbībai. Viss, nomierināmies, paspiežam roku. Viens viedoklis un viena taisnība ir Krievijā un pie Baķkas. Ar to pietiek.
Mums visiem jāpaliek draugiem. Tāpēc, ka es tā gribu. Ļoti, ļoti.
Noslēgumā. Kas man bija jāsaka žurnālistam. Jāpastāsta, ka daudzajos priekšvēlēšanu braucienos pa Latviju es un mani kolēģi pārliecinājāmies, ka cilvēkiem Stambulas konvencijas jautājums ir būtisks, un mūsu atbalstītāji vēlas, lai šis dokuments Latvijā netiktu ratificēts. Mēs apsolījām. Pretēji mūsu balsojumam ratifikācija notika. Kad piedāvāja pievienoties lēmumam par tās denonsēšanu, mēs piekritām, jo nevis tāpēc, ka es tā gribu, bet tāpēc, ka viņi tā grib. Solījumus pildīt nekad nav viegli,” APVIENOTAIS SARAKSTS Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka.”
