Paciente ar sūdzībām par galvassāpēm vēršas vairākās slimnīcās, taču pretī saņem vien nievājošu attieksmi – kā vēlāk izrādās, viņai diagnosticēta nopietna slimība 0
Jaunā sieviete, kas cīnījās ar neizturamām galvassāpēm, vemšanu un reiboni, vairākas dienas meklēja palīdzību dažādās Kauņas slimnīcās, tomēr tā arī nesagaidīja ne cilvēcīgu attieksmi, ne ārstēšanu, vēsta lietuviešu medijs “Lrytas”. Vien nokļūstot Jonavas slimnīcā, viņa beidzot saskārusies ar atbilstošu aprūpi un noskaidrojusi, ka visus simptomus izraisījusi Laima slimība.
“Specialistu slodze un algas ir līdzīgas, taču izpratne par cilvēcību atšķiras. Ārsti, medmāsas un citi darbinieki, iespējams, ir apātiski ikdienas stāstos, bet vai tas ir pamatoti? Slims cilvēks ir kā kails, bezpalīdzīgs un daudz jūtīgāks. Tie, kuri izvēlas strādāt medicīnā, nedrīkst aizmirst, kas šajā darbā ir vissvarīgākais,” par vairāku slimnīcu attieksmi stāsta Jurgita.
Pirms došanās uz slimnīcu Jurgita bija vērsusies pie ģimenes ārsta. Viņa jau iepriekš bija pārslimojusi Laima slimību, tāpēc tika nozīmēts asins analīzes, lai noskaidrotu, vai arī šoreiz simptomu cēlonis ir tā pati slimība. Covid-19 un gripas testi bija negatīvi, taču galvassāpes nepārgāja.
“Ārste ieteica atnākt pirmdien – varbūt būs Laima slimības testa rezultāti, un, ja nepieciešams, viņa izrakstīs nosūtījumu pie neirologa. Tomēr sestdien pamodos ar ļoti spēcīgu reiboni un vemšanu pat no vismazākās kustības. Ap pulksten 12.00 ar vīru devāmies uz Kauņas klīnikas neatliekamās palīdzības nodaļu,” atklāj sieviete.
Tur viņa ārstus informēja, ka iepriekš jau slimojusi ar Laima slimību, taču ārste uz to reaģējusi nievājoši, nosaucot to par muļķībām.
Lai gan Jurgitai tika ievadītas sistēmas un izsaukts neirologs, viņš ieradies tikai pēc vairākām stundām, nosūtījis uz datortomogrāfiju, kur neko neuzrādīja. Par rezultātiem viņai personīgi netika paziņots, tikai caur neirologa kolēģi izteikts miglains pieņēmums, ka, iespējams, Jurgitai ir traucēts vestibulārais aparāts.
“Lai gan pēc intravenozām infūzijām man kļuva labāk, reibonis un slikta dūša saglabājās līdz pat svētdienai,” atceras sieviete.
Pirmdien viņas stāvoklis ievērojami pasliktinājās – galva griezās kā karuselī, viņai bija slikta dūša, viņa vēma, redze kļuva miglaina. Vīrs izsauca mediķus. Lai gan sieviete mediķiem paskaidroja, ka redze ir pasliktinājusies tik ļoti, ka viņa vairs burtiski nespēja neko redzēt, ārsti norādīja, ka tas ir normāli un nav pamata viņu nogādāt slimnīcā, taču vīrs uzstāja uz to, ka Jurgitai ir jādodas uz slimnīcu, pēc kā ārsti tomēr nolēma viņu vest uz slimnīcu.
Ierodoties slimnīcā, Jurgitu izmeklēja ārsti. Viņai iedeva zāles pret reiboni un sliktu dūšu, un viņas stāvoklis īslaicīgi uzlabojās. Tobrīd viņa jau bija saņēmusi pozitīvu Laima slimības testa rezultātu, taču ārsti ieteica viņai sazināties ar otolaringologu un aizsūtīja mājās.
Nākamajā dienā, otrdienā, Jurgita devās pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma, taču viņas stāvoklis atkal pasliktinājās – viņa vēma, nevarēja vairs viena pati pārvietoties, tāpēc līdzi viņai devās radinieki. Poliklīnikā, redzot acīmredzamo stāvokļa pasliktināšanos, ģimenes ārste viņu steidzami nosūtīja un Kauņas 2. slimnīcu.
Tur izrādījās, ka neirologs strādā tikai līdz pulksten 16.00, un tajā laikā darba laiks jau bija beidzies. Jurgitai tika norādīts doties uz Kauņas 3. slimnīcu. Šeit medmāsas viņu sagaidīja sirsnīgi un gādīgi, bet neiroloģe, kas konsultēja Jurgitu, pēc pacientes teiktā, runāja vēsi. Pirmais jautājums nebija par veselības stāvokli, bet gan “vai jūs esat no Noreikiškes?”. Uzzinot, ka paciente ir no Šilinkas, ārste jautāja, kāpēc viņa nav sazinājusies ar 2. slimnīcu. Jurgita paskaidroja, ka tieši tur strādājošie ārsti viņu nosūtīja uz 3. slimnīcu, jo viņiem pašiem neesot neirologa.
“Es biju 3. slimnīcā pulksten 17.32. Neiroloģe teica, ka nav brīvu gultu. Es jautāju: “Tātad jūs mani pat neapskatīsiet?” Viņa atbildēja, ka mani apskatīs, bet pēc apskates teica, ka viss ir kārtībā. Es mēģināju paskaidrot, ka jūtos labāk tikai tāpēc, ka divas stundas iepriekš man bija iedoti medikamenti pret sliktu dūšu un reiboni. Viņas atbilde bija: “Tas nav mans darbs”, un viņa mani izrakstīja. Plkst. 20.30 es jau biju mājās,” stāsta Jurgita.
Vēlāk Jurgita devusies uz Jonavas slimnīcu, kur uzreiz saņēmusi atbilstošu izmeklēšanu un ārstēšanu: “Ja nebūtu manas ģimenes ārstes un Jonavas slimnīcas neiroloģe, es nezinu, kā tas viss būtu beidzies.”
Pēc notikušā vairākas slimnīcas nāca klajā ar skaidrojumiem, cenšoties attaisnot vai vismaz izskaidrot situāciju. Kauņas klīniku pārstāvji atzina, ka paciente viņu iestādē vērusies divas reizes, sūdzoties par ļoti spēcīgu galvas reiboni un nelabumu. Tika veikti gan asins analīžu testi, gan piesaistīti neirologi un ausu-kakla-deguna speciālisti, kas parasti izvērtē līdzīgus simptomus. Tika arī uzsvērts, ka neesot konstatēti akūti, dzīvībai bīstami veselības traucējumi, tāpēc pēc simptomu mazināšanas paciente nosūtīta mājās ar norādi turpmāk vērsties pie ģimenes ārsta vai infektologa.
Savukārt Kauņas slimnīcaspārstāve atzina, ka konkrētais gadījums iestādē ir izvērtēts. Tika apstiprināts, ka ārste pieņēmusi lēmumu par nestacionēšanu, balstoties uz brīdī novēroto klīnisko ainu. Tomēr slimnīca atzīst, ka komunikācija ar pacienti nav bijusi pietiekami izsmeļoša vai iejūtīga, un tieši tas arī, iespējams, radījis sajūtu, ka viņas sūdzības netiek uztvertas nopietni. Iestāde paudusi nožēlu par negatīvo pieredzi un norādījusi, ka šis gadījums izmantots kā mācību piemērs, lai nākotnē līdzīgas situācijas novērstu.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis, komentējot epizodi, kurā paciente sākotnēji netika nogādāta slimnīcā, paskaidroja, ka ikdienā vairāk nekā puse izsaukumu nav saistīti ar dzīvībai bīstamām situācijām. Šī iemesla dēļ mediķiem nākas īpaši rūpīgi vērtēt, vai pacienta sūdzības tiešām atbilst steidzamības kritērijiem.
