Alvis Hermanis: “VDK zinātniskās izpētes komisija darbu veikusi pavirši.” 2
Jaunajā Rīgas teātrī otrdien, 2. aprīlī pirmizrādi piedzīvos Alvja Hermaņa iestudējums “Vēstures izpētes komisija”, ar ko teātris piedāvās savu redzējumu par tā saukto “čekas maisu” epopeju.
“Sāksim ar to, ka pati tēma ir tāda – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Tieši tas ir tas mūsu patoss, ka ir pilnīgi aplami uz padomju laikiem skatīties, sadalot visus tumšajos un gaišajos spēkos. Tā nav patiesība un tas nav godīgi. Tā nebija,” Latvijas Radio žurnālistei Baibai Kušķei saka režisors Alvis Hermanis, pamatojot, kādēļ vēlējies iesaistīties sarunā par mūsu tautai tik jūtīgo tēmu.
Izrādes mērķis ir ļaut izskanēt pēc iespējas dažādām versijām. Tā kā to nevar izdarīt virspusēji, izrāde būs gara – trīs cēlienos.
“Grūti ar to vienu patiesību. Nu kaut vai, piemēram, maisos atradās arī Andris Slapiņš. Viņš, atšķirībā no mums visiem, par brīvu Latviju atdeva dzīvību,” saka Alvis Hermanis.
Izrādes veidošanas laikā radošā grupa tikusies ar vairākiem desmitiem cilvēku – gan ar tiem, kuru vārdi bija čekas maisos, gan čekas upuriem. Var strīdēties par režisora pausto, ka ar aktieriem un režisoriem cilvēki bijuši daudz atklātāki, nekā būtu ar žurnālistiem vai vēsturniekiem, taču, vērojot procesus sabiedrībā, jāpiekrīt, ka valsts finansētā čekas maisu izpētes komisija savu darbu veikusi pavirši un neprofesionāli.
“Katrā ziņā mums ne tikai cilvēciskais faktors nācis klāt, bet mēs esam uzzinājuši arī skandalozas lietas, kuras sabiedrībai vajadzētu uzzināt nevis teātrī no aktieriem, bet gan no oficiālās vēstures izpētes komisijas publiskā ziņojuma,” skarbi saka Alvis Hermanis.
Režisors norāda – izrādes mērķis nav pastāstīt par kādu konkrētu cilvēku likteņiem, bet atmaskot mehānismu, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un arī ar vēsturi. Gan agrāk, gan tagad.
