Monika Zīle: Jaunā sērga parādīja, cik patiesībā slimi un tāpēc jo vieglāk ievainojami ir Latvijas cilvēki 62
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es domāju, nav lielāka naida pasaulē par tumsonības naidu pret zināšanām.” Galileo Galilejs
Sociālajos tīklos joprojām turpinās domu apmaiņa par kādu ierakstu pirms nedēļas – tas bija tikai melnā humora cienītāja sacerējums vai īstas sasirguša mazuļa mātes teksts? – un vairākums debatētāju atbalsta pirmo variantu. Jo nevar taču pieaugusi mūsdienu sieviete rakstīt: “Dēlam temperatūra 40, negribam, lai bērns slimnīcā saslimst. Vai ir kādas metodes izārstēt mājās? Ārstiem neuzticamies.”
Lai cik kritiski cilvēks vērtētu veselības aprūpes speciālistus, vēstījums nudien nešķiet ticams, ar situāciju samērojot. Trollis uzdarbojas – lielākā daļa ieraksta komentētāju secināja. Tomēr pārsteidzoši daudzi arī deva padomus, kā mātei (virtuālai vai reālai) iztikt bez dakteriem, jo “tie taču gatavi visus nošpricēt”.
Kaut gan vairāku pērnā gada socioloģisko aptauju cipari liecina, ka medicīna ir to jomu skaitā, kurām sabiedrība uzticas, liekas, ieilgusī sērga šajā attieksmē būs izdarījusi nepatīkamas korekcijas. Negribētos piekrist galēji pesimistiskiem apgalvojumiem, ka strauji atgriežamies viduslaiku tumsonības posmā, kad ārstus vajāja.
Taču, Veselības ministrijai pārtopot “potēšanas ministrijā”, zinātnē balstītās medicīnas autoritātes pamati Latvijā nemaz tik droši vairs neizskatās.
To apstiprina fakts, ka šogad ir visu laiku zemākais krūts vēža skrīninga aktivitātes rādītājs – tikai 30 procenti sieviešu atsaukušies aicinājumam pārbaudīties. Mudinājumam nav kalpojusi arī ziņa par nāves gadījumiem, kuru varēja nebūt, ja nelaiķi būtu savlaicīgi apmeklējuši onkologu.
Starp šā gada oktobrī mirušajiem Covid-19 izkapts pļauto divreiz mazāk nekā asinsrites slimību pieveikto, un pandēmijas slimnieku ārstēšanā iesaistītie mediķi saka: koronavīrusa nikno spēku vairo citas ielaistās sasirgušo kaites.
Jaunā sērga parādīja, cik patiesībā slimi un tāpēc jo vieglāk ievainojami ir Latvijas cilvēki.
Nu jau tas satrauc arī Saeimas deputātus, un skan ierosinājumi pētīt iemeslus, kāpēc mūsu valstī tik satriecoši daudz novēršamas mirstības cēloņu un kāpēc lielai sabiedrības daļai sveša ir līdzestība. Tā vienā vārdā dēvē sadarbošanos ar mediķiem, un jēdziens nav šodien dzimis.
Turpretī gluži svaigs ir vārds “veselībpratība”, kas nozīmē spēju iegūt attiecīgu informāciju un izvērtēt tās uzticamību. Ka šīs prasmes trūkst, liecina tīmekļa “akadēmiķu” plašā atbalsta draudzes, kur daži jau gatavi cirst malciņu ārstu un medicīnas zinātnieku dedzināšanas sārtiem…
Ja nu par “veselībpratību” kā terminu, tad jaunvārds ir pārāk smags, lai veikli iekļautos apritē. Bet nav arī viegli īsi definēt šos informācijas džungļus, kur bez pieredzējuša ceļveža apmaldās pat augstskolu diplomētie.
Taču neviena definīcija, kaut nezcik veiksmīga, cilvēkus neatveseļos.
Tiesa, daži optimisti cer, ka, īstenojoties programmai “Skola 2030”, sagaidīsim veselīgā dzīvesveidā nopietnāk orientētu paaudzi, un tad viss sakārtosies. Pesimisti gan šaubās, vai daudzos priekšmetos integrētā veselības mācība jauniešus sagatavos nākotnei, pie kuras apvāršņa daži zinātnieki jau redz snaikstāmies vēl briesmīgākus vīrusus nekā tagadējais.
Tikmēr reālisti apsver, kādus zvanus šķindināt, lai Veselības ministrija vienreiz sadzirdētu un saprastu, ka ģimenes ārstu resursa palielināšana ir vienīgais ceļš gan veselībpratības apgūšanā, gan šobrīd krietni padeldētās mediķu autoritātes atjaunošanā.
