Nevar pabarot visus… Aizvien vairāk zviedru iebilst pret imigrāciju 172
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Zviedrija jau gadu desmitiem ir lepojusies ar savu politiku bēgļu uzņemšanas jautājumā, sniedzot patvērumu cilvēkiem no daudziem karadarbības plosītiem reģioniem. Taču pēdējos gados arī Zviedrijā arvien biežāk dzirdama kurnēšana, ka labklājības valsts modelis netiek galā ar lielo pieplūdumu un daudziem imigrantiem neizdodas iekļauties Zviedrijas sabiedrībā.
Migrantiem, kas pēdējā laikā caur Baltkrieviju mēģina iekļūt Latvijā un Lietuvā, mūsu zeme ir nevis galamērķis, bet gan tikai pagaidu pieturvieta ceļā uz daudz bagātākām Eiropas Savienības valstīm: Vāciju, Zviedriju, Dāniju u. c.
Visvairāk patvēruma meklētāju ir uzņēmusi Vācija, bet, ja rēķina proporcionāli iedzīvotāju skaitam, tad vēl lielāku atbalstu ieceļotājiem ir sniegusi Zviedrija.
Zviedru sabiedrība gadsimtiem ilgi bijusi ļoti viendabīga; vēl pirms Otrā pasaules kara tikai aptuveni 1% iedzīvotāju bija ārzemnieku izcelsmes.
Otrā pasaules kara laikā neitrālā Zviedrija deva patvērumu tūkstošiem Dānijas ebreju, kas bēga no nacistiem, bet kara beigu posmā Zviedrijā patvērumu atrada arī tūkstošiem Baltijas valstu iedzīvotāju, kas bēga no atkārtotas padomju okupācijas.
Zviedrijas seja mainās
Zviedru ideālisms turpināja izpausties arī nākamajās desmitgadēs, kad Zviedrija uzņēma kurdus, somāliešus, irāņus, čīliešus un citas tautas, kas bēga no kara un vardarbības.
90. gados Zviedrijā patvērumu atrada tūkstošiem Bosnijas musulmaņu, bet pēdējos gados lielākā bēgļu straume bijusi no Irākas, Afganistānas un Sīrijas.
2015. gadā vien Zviedrija uzņēma vairāk nekā 160 000 patvēruma meklētāju, viņu izmitināšanai, pabarošanai un veselības aprūpei tika iztērēti seši miljardi eiro.
Līdz ar imigrantu pieplūdumu ir mainījusies arī Zviedrijas sabiedrības seja. Pašlaik jau vairāk nekā 20% no 10,4 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs. Musulmaņu skaits tiek lēsts uz vismaz 800 000.
Zviedrijā vērojamas arvien asākas diskusijas, vai zviedru viesmīlība ilgtermiņā ir savienojama ar labklājības valsts modeli, jo Zviedrijā ir ļoti augsti nodokļi, bet daudziem zviedriem nepatīk, ka viņu nodokļu nauda tiek tērēta, lai maksātu pabalstus imigrantiem.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka arvien vairāk zviedru vēlas ierobežot imigrāciju un tikai neliela daļa iestājas par tās palielināšanu. Zviedrijas politikas komentētāji arīdzan raizējas, vai ieceļotājiem no konservatīvām musulmaņu zemēm izdosies iekļauties zviedru sabiedrībā, kas ir salīdzinoši liberāla un brīvdomīga.
Protams, ir arī integrācijas veiksmes stāsti, piemēram, šobrīd viens no pasaulē slavenākajiem zviedriem ir Malmē dzimušais futbolists Zlatans Ibrahimovičs, kura vecāki ieceļoja Zviedrijā no bijušās Dienvidslāvijas.
Taču daudzi imigranti stāsta, ka viņiem ir nācies saskarties ar diskrimināciju un rasismu.
Pat tiem imigrantiem un viņu pēctečiem, kas ieguvuši labu izglītību un strādā labi apmaksātās profesijās, ir grūti izvairīties no sajūtas, ka etniskie zviedri uz viņiem skatās no augšas un uzskata par “otrās šķiras” pilsoņiem.
Pieprasa “īstu” zviedru ārstu
Zviedrijas laikraksts “Dagens Nyheter” nesen veica eksperimentu: žurnālisti zvanīja uz ārstu un zobārstu praksēm, uzdevās par pacientiem un pieprasīja, lai viņiem būtu iespēja ierasties vizītē pie “īsta” zviedru ārsta, nevis mediķa ar imigrantu izcelsmi.
Aptuveni pusē gadījumu medicīnas iestādes bija gatavas izpildīt šo prasību. 51 iestāde piekrita, 40 atteicās un tikai dažas izteica nosodījumu zvanītājam par ārstu šķirošanu pēc etniskās izcelsmes.
Tas bija tikai eksperiments, taču daudzi imigrantu izcelsmes mediķi stāsta, ka viņiem ikdienā nākas saskarties ar šādu attieksmi no pacientiem, kas pieprasa, lai viņus ārstē “īsti” zviedru ārsti.
“Es esmu šeit dzimis, gadiem ilgi mācījies, lai kļūtu par ārstu. Bet dažiem pacientiem ar to nepietiek, viņi pat neuzdrošinās ieskatīties man acīs,” laikrakstam stāsta mediķis Džalals el Alī.
Līdzīgu attieksmi atklāja arī pirms dažiem gadiem veikts Zviedrijas televīzijas pētījums par diskrimināciju, ar ko nākas saskarties Zviedrijas aptieku darbiniekiem.
Imigrantu izcelsmes aptiekāri stāstīja, ka ir daļa klientu, kas nevēlas, lai viņus apkalpo tumšādaini vai musulmaņu drānās tērpti aptiekāri.
Bieži vien nākoties uzklausīt rasistiskus komentārus par “musulmaņiem” un “nēģeriem”.
Kā sarunā ar Zviedrijas televīziju atzina aptiekāre Mariama, šādas attieksmes dēļ viņa grasās pamest darbu aptiekā un pieņemt darba piedāvājumu farmācijas kompānijā, kur nav jāsaskaras ar klientiem.
“Esmu dzimusi Zviedrijā kurdu ģimenē. Esmu strādājusi vairākās aptiekās, kur klienti nāk un prasa, lai viņus apkalpo “zviedru” darbinieks. Man būtu ļoti žēl šādu gadījumu dēļ aiziet no darba, kas man ļoti patīk. Nav labākas sajūtas par to, kad atnāk klients un izsaka pateicību, ka manis ieteiktās zāles ir viņam palīdzējušas. Taču negatīvā pieredze saskarsmē ar klientiem atņem darba prieku.”
Bažas par noziedzības pieaugumu
Taču arī zviedriem netrūkst stāstu par negatīvu pieredzi saskarsmē ar imigrantiem. Daudzi baidās par savu drošību un vaino imigrantus noziedzības pieaugumā.
Zviedrijas cietumos liela daļa ieslodzīto ir imigrantu izcelsmes, un pētījumi rāda, ka vairāk nekā puse no tiem, kas notiesāti par izvarošanu, ir ieceļotāji.
Zviedrijas valdība gan nevēlas atzīt saikni starp imigrāciju un noziedzības pieaugumu.
Pēc ekspertu domām, noziedzības cēloņi esot sociālekonomiski, nevis saistīti ar imigrantu kultūru un uzvedību.
Imigrantiem ir zemāks izglītības līmenis, bieži vien trūkst zviedru valodas zināšanu, tādēļ ir grūtāk atrast darbu. Statistika rāda, ka darba tirgū ir nodarbināti vairāk nekā 80% zviedru un tikai ap 50% imigrantu.
Pētnieki norāda, ka Zviedrijas darba tirgus, tāpat kā citviet pasaulē, pakāpeniski virzās uz arvien lielāku automatizāciju, tādēļ samazinās pieprasījums pēc vienkāršo darbu veicējiem.
Viena no jomām, kur aug pieprasījums pēc darbaspēka, ir sirmgalvju aprūpe, bet gados vecie zviedri ir diezgan konservatīvi un daudziem būtu iebildumi, ja viņus aprūpētu imigrantu izcelsmes personāls.
Konfliktu izpausmes ir vērojamas arī Zviedrijas peldbaseinos un pirtīs, kur zviedri pieraduši nešķirot cilvēkus pēc dzimuma, bet konservatīvie musulmaņi pieprasa, lai tiktu ieviestas “vīriešu” un “sieviešu” stundas.
Zviedrijas saunās izcēlušās pat niknas vārdu kaujas starp zviedru un musulmaņu sievietēm, jo zviedrietes ir pieradušas pirtī sēdēt pa pliko, bet musulmaņu sievietes ignorē šo zviedru kultūras normu.
Būs stingrāki noteikumi
Šādus konfliktus savā labā izmanto zviedru nacionālistu partija “Zviedrijas demokrāti”, kas jau ieguvusi trešo lielāko pārstāvniecību Zviedrijas parlamentā, savā kampaņā liekot uzsvaru uz imigrācijas ierobežošanu.
Piemēram, vienā no viņu reklāmām musulmaņu sievietes ar bērnu ratiņiem rindā pēc pabalstiem aizsteidzas priekšā zviedru pensionārei.
“Zviedrijas demokrāti” uzskata, ka pat bagātā Zviedrija nevar atļauties uzturēt tik daudz imigrantu, tādēļ nepieciešams ierobežot viņu pieplūdumu un samazināt pieejamo pabalstu klāstu.
Viens no partijas aktīvistiem dusmojas, ka viņa 93 gadus vecais tēvs par zobu protēzēm bijis spiests samaksāt vairāk nekā 3600 eiro, bet bēgļiem šis pakalpojums izmaksātu tikai nepilnus piecus eiro.
Imigrantiem veltītu kritiku arvien biežāk atļaujas izteikt ne tikai “Zviedrijas demokrāti”, bet arī citu partiju politiķi. Piemēram, parlamenta deputāts Larss Bekmans no Moderātu partijas nesen izraisīja asas diskusijas, kad tviterī ierakstīja, ka “Zviedrijas labklājību ir uzcēluši baltie zviedru vīrieši ar asinīm, sviedriem un smagu darbu”.
Zviedrijas valdība, reaģējot uz sabiedrības noskaņojumu, pēdējā laikā ir pieņēmusi stingrākus noteikumus, kuru mērķis ir samazināt imigrantu pieplūdumu un izvirzīt augstākas prasības patvēruma iegūšanai.
Pastāvīgas uzturēšanās atļauju būs iespējams iegūt tikai tad, ja Zviedrijā nodzīvoti vismaz trīs gadi. Tāpat būs jāapliecina spēja uzturēt sevi, kā arī izvirzīta prasība par zviedru valodas apgūšanu.
“Zviedru pakalpiņš”
Zviedrijas pilsētās pašlaik daudzviet jau vērojama “de facto” segregācija, kad imigranti apmetas uz dzīvi rajonos, no kuriem etniskie zviedri ir aizbēguši.
“Daudzi ārzemju izcelsmes zviedri dzīvo segregētās priekšpilsētās, kur līdz pat 80% iedzīvotāju ir imigrantu izcelsme,” izdevumam “Foreign Policy” stāsta somālietis Ahmeds Abdirahmans.
Tās ir divas paralēlas sabiedrības, kas ikdienā gandrīz nemaz nesaskaras viena ar otru.
Zviedrijas policistam Nadīmam Gazale ir ko teikt par abām šīm pasaulēm. 38 gadus vecā Nadīma vecāki ir ieceļotāji no Libānas. Savā darbā viņš saskāries gan ar naidīgu attieksmi no imigrantiem, kas viņu uzskata par “zviedru pakalpiņu”, gan ar diskrimināciju no zviedru kolēģiem, jo daži domā, ka Nadīms uzņemts policijā tikai tādēļ, lai “aizpildītu kvotu”.
“Tagad es dzīvoju rajonā, kur ir skaistas mājas un dārgas mašīnas, daudziem ir pat mājkalpotāji. Taču tikai vienas pieturas attālumā ir pavisam cita pasaule, kur valda bezdarbs, noziedzība, garīgās un fiziskās slimības.
Vidējais mūža ilgums tur ir par vairākiem gadiem zemāks nekā ielas otrā pusē.
Rodas iespaids, it kā kāds ar motorzāģi būtu pārzāģējis ainavu uz pusēm un pa vidu atstājis milzu aizu,” Zviedrijas radio stāsta Nadīms.
“Kad es dodos uz šo rajonu, es nēsāju policista formu. Es runāju viņu valodā, es zinu, kā viņi jūtas. Bet tieši tādēļ, ka es izskatos kā viņi, bet nedzīvoju kā viņi, mani uzskata par nodevēju. Par to, kurš vairs nav spējīgs saprast.”
