Armands Puče: Smiļģa zārka nagla gaidīja Hermaņa āmuru 256
Armands Puče


Jaunais Rīgas teātris pārbūves procesā.
Jaunais Rīgas teātris pārbūves procesā.
FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Eduards Smiļģis bija parasts komunistu līdzskrējējs, tāpēc atšķirībā no daudziem citiem, viņš pārdzīvoja gan četrdesmitā gada okupāciju, gan vēlākās represijas. Kā Dailes teātra izveidotājs, režisors un idejiskais iedvesmotājs viņš prata izdabāt režīmiem, liekot arī teātra mākslai un tā galmam, kopumā izskatīties pārspīlēti nozīmīgiem, svarīgiem un traģikomiski noderīgiem. Tas, ka pēc daudziem desmitiem gadu kāds cits latviešu teātra režisors liek Smiļģim zārkā nodarboties ar amatiera jogu – tas parāda, ka ar šiem mūsdienu spēlmaņiem nav nemaz tik slikti kā izskatās.

Reklāma
Reklāma
TESTS. Noskaidro, kuras klases līmenī šobrīd ir tavas zināšanas! 12 jautājumi atbilstoši 12 klasēm – līdz kuram tiksi?
“Svētdienas” braucēji uz ceļiem veic neprognozējamas darbības – šoferis ar 26 gadu pieredzi dalās kaitinošākajās situācijās, ko novērojis satiksmē 83
“Rindas nebija ne pirms, ne pēc manis, tomēr steidzināšanu jutu visas 8 minūtes,” paciente sūdzas par ārstes nevērību
Lasīt citas ziņas

Jaunā Rīgas teātra garīgais līderis Alvis Hermanis ir nolēmis, ka slavenais Eduarda Smiļģa lielformāta foto portrets, kas gadiem bija izlikts pie bijušās Dailes teātra – tagadējā JRT – brandmūra Lāčplēša ielā, turpmāk tur vairs neatradīsies. Protams, kāds varētu pavaicāt, kas ir Hermanis, ka viņš te kaut ko regulēs un noteiks, un pieprasīs vai demonstrēs, taču – šo atstāsim pārdomām. Tas ir tas pats seriāls par izklaides un vaļasprieka industriju, kur viens otram laiku kavē, dala komplimentus un atzinības, un – nemitīgi slavē… Ļoti šaurā lokā.

Tā ir tā pati vieta un vide, no kurienes šķiļas gan māksla, gan murgi, gan primitīva līdzskriešana un iedomība, ja runājam par nozari, ko valsts gadiem baro ar krūti. Tāpēc Hermaņa iznāciens pret Smiļģi, laikā, kad Alvis ir izsitis no Latvijas sev jaunu baznīcu (lasi – JRT rekonstrukcija), nav nekāda viņa vai viņa trupas iekšējā lieta. Hermanis uzdrošinās likt jaunus pamatus attieksmei, kas visam, tā sauktajam teatrāļu establišmentam, rauj nost jumtu un gāž ārā durvis. Un, tas nedrīkst apstāties…

CITI ŠOBRĪD LASA

Tak’ padomājiet, cik cilvēku desmitgadēs ir aizlūgušies par Smiļģa radošo mantojumu, ko, mums, bauriem servēja kā kaut ko pārdabisku, episku un neaizskaramu. Ko tik vēl kritikās rakstīja, kādus pjedestālus būvēja. Jūsmoja, līdz slapjumiem padusēs un citās vietās, kur locītavas… Tas ir normāli. Nav normāli, ka šis mākslīgi dievinātais kultūras uztveres virziens izslēdza tādu elementāru kategoriju kā – cilvēks. Jo Smiļģis kā cilvēks nav nekāda leģenda. Iedomīgs, egocentrisks alkoholiķis, kas uz paģirām dailītes kordidoros rāva nost sarkanos karogus, bet, salāpījies – tos pazemīgi kāra atpakaļ…

Faktiski, Hermanis ir pieķēries tiem teātra skatuves dēļiem, kas ir meli, krāpšana un liekulība. Tā ir godīga atļaušanās, tā ir cerīga uzdrīkstēšanās un,

man ir sajūta, ka Smiļģi rauj nost no sienas šobrīd tāpēc, ka tas ir pareizi, nevis tāpēc, lai tur pēc dažiem gadiem pieliktu paša Hermaņa fotogrāfiju… Ja būšu kļūdījies, pārdzīvošu.

Smiļģa muzeja darbinieki tagad stāsta, ka neesot dokumentālu pierādījumi, ka režisors būtu sadarbojies ar padomju varu (TV3 ziņas). Pareizi, jo muzeju taču atklāja un iekārtoja padomju vara… Smiļģis ne ar ko neesot atšķīries no citiem tā laika sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, kuri bija spiesti dzīvot okupācijas laikā. Apgalvo muzejnieki… Tiešām? Parastais Staļina prēmijas laureāts, PSRS Tautas skatuves mākslinieks – tik parasts, ka pie šīs siles tiek jau 1948. gadā… Ļeņina ordenis ierīts lūpā vēl agrāk – 1947. Par teātra mākslu?

Varbūt muzeja entuziastiem tomēr vajag painteresēties, kāda bija Smiļģa loma pirms Latvijas okupācijas. Nevajag izlikties, ka viņš ar lomām negāja tālāk par teātri. Saprotu, ka ir grūti to pieņemt, bet – tā bija. Tāpat kā tajā vienā Smiļģa muzejā nekad nav ieviesuši skaidrību, kāpēc Smiļģis no Krievijas atgriezās Latvijā tikai 1920. gadā, kā smejies – viens no pēdējiem tautu dēliem, kam bija brīv’ braukt mājās arī ātrāk. Jā, te ir zemteksts par īstā laika rēķināšanu.

Reklāma
Reklāma

Tas ir Smiļģis, kas kopā ar vēl vienu komunistiskās pagrīdes kolaborantu Jāni Pliekšānu (viņš arī Arturs Nagliņš un dzejnieces Aspazijas dzīvesbiedrs) 1929. gadā dibināja biedrību, kas sāka draudzēties ar PSRS tautām. Tolaik gan rakstīja nevis PSRS, bet SPRS, bet – lietu tas nemaina. Šī biedrība ir nekas vairāk kā maigās varas rafinēts instruments, ko stutē un baro sarkano lupatlašu režīms, boļševiku zābakos. Smiļģis no 1933. līdz 1940. gadam ir šīs biedrības vadītājs un ar prieku atvēl Dailes teātra telpas šīs organizācijas sapulcēm, tai skaitā PSRS vēstniecības tematiskajiem pasākumiem.

Ja Smiļģa muzeja darbinieki nezina, tad 1940. gada jūnijā tieši minētā biedrība un tās vadošie biedri, veidoja nožēlojamā Kirhenšteina valdības kodolu. Lūk, tas ir latviešu radošās inteliģences skaudrais pienesums mūsu valsts okupācijai, kas tiešā veidā un nepārprotami izrietēja no Smiļģa vadītās “kultūras” biedrības. Un, ja Smiļģa muzeja darbinieki nav par slinkiem, viņi Latvijas periodikas arhīvos atradīs desmitiem runu un uzsaukumu, kuros režisors Eduards Smiļģis – tobrīd jau ar visām četrām kā sociālisma padauza – daudzinās ne tikai visu tautu tēvu Staļinu, bet sociālistisko iekārtu kā tādu.

“Melnus mākoņus tiecas radīt ap mums buržuāzisko iekārtu melu valstība…”, 1948. gadā Smiļģis rakstīja “Literatūrā un Mākslā”. (..) “… ceļš, ko padomju tautai rādījis lielā Staļina līdzgaitnieks Ždanovs, ir mūsu ceļš – mēs iesim pa šo ceļu, un nav pasaulē tāda spēka, kas varētu mūs no tā novirzīt”. Muzejā gan dzīvo ar pārliecību, ka Staļina prēmija nav nemaz tik slikta, jo tā piešķirta arī par tādiem Smiļģa darbiem, kas tagad ierakstīti mūsu kultūras kanonā. Vai ar to šie ļaudis grib pateikt, ka laiki var atkal mainīties un, ja nu tas notiek, tad šāda argumentācija noderēs visiem dzīves gadījumiem. Lai varētu kā četrdesmitajā… Kungi, varbūt pamainiet tomēr dekorācijas!

Radošās inteliģences pretīgā loma 1940. gada okupācijā būs agrāk vai vēlāk jāizpērk, jo tā bija rupja spēle pret Latvijas valsti. Tā bija nodevība. Vismazāk te vajadzētu runāt par kultūras kanoniem, jo tieši ar tūdaliņiem un tāgadiņiem padomju vara nostiprināja savu ārprātu mūsu zemē. Tieši caur teātrīšiem un muzejiņiem tas tika veidots, ar dzejas dienu rainīšiem, ar teātru skatuves smiļģīšiem, ar režīma vēsturniekiem un zinātniskiem institūtiem, ko uzturēja okupācijas vara. Uzturēja un baroja! Deva partijas pirmorganizācijas ākstiem naudu, ordeņus un volgas, lai imitētu nācijas pašapziņu, kam nebija nekāda sakara ar mūsu īsto valstiskumu. Un, lai kā latviešiem nepatiktu, arī dziesmu un deju svētku šī brīža tehnisko versiju, formātu noteica padomju iekārtas ideoloģija un stratēģiskā izplatība, jo, tas bija vieglākais ceļš pretī sociālisma uzvarām, pretī skaistajai nākotnei, kas būs komunismā. Jo, māksla taču esot pāri visam, vai ne?

Ja Hermanis tagad nebūtu nostājies pret Smiļģi tik kategoriski, bez grima un dūmiem, daudz ilūziju nelolotu, ka četrdesmitais var atkārtoties kā farss, ar radošo profesiju gļēvumu un iztapību – jo viņiem, tāpat kā toreiz Smiļģim, utainie atnācēji un atbrīvotāji visvēlīgi ļautu nodarboties ar teātri, mākslu… Tā režīmi dara.

Mūsu neatkarībai nav nekas bīstamāks, kā dotēti, mākslīgi uzturētu pasākumi, projekti, ar izlutinātām šaurām aprindām, kas uz rokām nēsā kaut kādus marginālus, pašizdomātus un uzpūstus dievus – ar liekulīgu apmierinājumu, vispārākajā pakāpē. Bīstami viņi tāpēc, ka parakstās vai piesakās “palikt savās vietās” paši pirmie. Centībā viņi ir nepārspējami.

Starp citu, Hermani jau arī nēsā uz rokām. Viņu arī uztur valsts… Iespējams, Alvim iepriekšējie desmit gadi ir bijuši izcili tādā nozīmē, ka viņš nepalika tikai uz skatuves. Bija spiests no kaut kā atteikties, dabūja pašķirstīt vērtību katalogus austrumos, izsita sev dažus priekšzobus rietumos… Un, tad vēl viņam bāza un bāzīs acīs tēva līniju, kas nekādi nav izmaināma pie tā paša kolaboracionisma galda. Bet, Hermaņa akts pret Smiļģi nav simbolisks, tā nav arī varonība un to nekādā gadījumā nedrīkst saukt par pēkšņo apgaismību. Tā ir parasta vajadzība, ko diktē saprāts. Tā ir jādara, tā ir jārunā, tā ir jādzīvo.

Kāds varbūt teiks, ka Hermanis sit naglu pats savā zārkā un vispār – sadomājies ģēnijs… Lai saka. Kādam bija ar šo jānāk un tas ir taisnīgi. Protams, varēja ātrāk, bet – varbūt tieši šobrīd tam ir vislielākais svars.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
TV24
Rīgas domes deputāts: Neviens vairs netic, ka Krievijā vara varētu mainīties vēlēšanu rezultātā
TESTS. Kādu pirmo iespaidu tu par sevi radi?
TV24
Kamēr deputāti jau gadiem sola stiprināt Latgales informatīvo telpu, pierobežā joprojām populāri Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanāli
TV24
Silenieks par Rietumu nespēju ātri piegādāt ieročus Ukrainai: “Muļļas, vienkārši muļļas!”