Sociālo zinību skolotāju ir vairāk, nekā pieejamo vakanču 8
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības organizācija “Iespējamā misija” šovasar pabeidz savu līdzdalību projektā “Mācītspēks”, kura ietvaros jau trešo gadu darbu skolā uzsāks profesionāļi, kas līdz šim strādājuši citās jomās, bet nu gada laikā gatavi iegūt pedagoga kvalifikāciju, vienlaikus strādājot skolā. Par pieredzi “Mācītspēkā” un citos izglītības projektos, par pašas kā pedagoga piedzīvoto sarunājos ar “Iespējamās misijas” valdes priekšsēdētāju Ramonu Urtāni.
Pati arī esat bijusi “Iespējamās misijas” absolvente: būdama ergoterapeite, nolēmāt kļūt par skolotāju. Kāpēc tā?
Pēc studijām strādāju rehabilitācijas centrā un tur sapratu, cik ļoti mani aizrauj darbs ar studentiem, kuri tur nāca praksē vai pieredzes apmaiņā. Turklāt, tā kā strādāju ar bērniem, kuri bija piedzīvojuši smagas traumas, sāku domāt par to, ka būtu gribējusi darīt kaut ko, lai šie bērni nemaz nenonāktu līdz traumai un rehabilitācijai. Tad izdzirdēju par “Iespējamo misiju” un saskatīju, ka skolā varu mācīt bioloģiju tā, kā es to ieraugu savā ikdienā, lai palīdzētu maniem skolēniem nenokļūt tur, kur es bērnus biju redzējusi.
Kādas bija sajūtas, nonākot skolā skolotājas lomā?
Man bija brīnišķīga pirmā skola: Rīgas Juglas vidusskola. [..] Jā, darbs skolā ir intensīvs, bet man ar to nebija problēmu: biju jau izbaudījusi ļoti intensīvu studiju procesu Rīgas Stradiņa universitātē, pēc tam biju daudz strādājusi.
Protams, gadījās dažādas problēmsituācijas, bet ne reizi nenonācu situācijā, kad nebija risinājuma: vai nu man varēja palīdzēt “Iespējamā misija”, vai kolēģi skolā.
Ļoti novērtēju to, ka skolas vadība allaž bija atbalstoša un piedāvāja veidus, kā varu nonākt pie risinājuma. Skola bija izveidojusi jauno skolotāju klubu, kurā varējām tikties un izrunāt problēmsituācijas, ar kurām bijām saskārušies. Klāt bija arī direktore un vietnieki. Ja pamanīja, ka skolā kaut kas jāmaina, lai problēmas risinātu, piemēram, jāmaina pārbaudes darbu grafiks vai kabinetu izvietojums, momentā reaģēja. Tas deva pārliecību, ka neesmu viena pati ar savu problēmu. [..]
Nostrādāju šajā skolā četrus gadus, kamēr devos bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam mainīju dzīvesvietu uz Cēsīm, kur strādāju gan pašvaldībā, gan skolā. Plānoju darbā skolā atgriezties nākamajā mācību gadā, gan uz nelielu slodzi, saglabājot arī darbu “Iespējamajā misijā”.
“Iespējamās misijas” mājaslapā var lasīt, ka viens no jūsu mērķiem, strādājot skolā, bija nojaukt hierarhiju starp skolēnu un skolotāju. Vai tas izdevās?
Vienmēr esmu bijusi absolūti vienlīdzīga, veidojot attiecības ar skolēniem. Atteicos no skolotāja galda, man klasē nebija nekāda troņa. Biju turpat, kur bērni. Stundās lielākoties stāvēju un pārvietojos pa klasi, bet, ja gribēju apsēsties, sēdēju starp bērniem. Tāfeles bija abās klases pusēs, tā ka nebija tā, ka viss notiek klases priekšā. Prezentācijas vadīju no telefona, tāpēc varēju būt starp bērniem. Man patika būt daļai no viņiem, redzēju, ka tā ir viena no manām veiksmes atslēgām klasvadībā.
Dzirdēts – ja neesot šīs hierarhijas, bērni sākot kāpt pedagogam uz galvas.
Absolūti nekādā gadījumā ne ar ko tādu nesaskāros. Man bija svarīgi veidot klasē drošu vidi, tāpēc kopā ar skolēniem izstrādājām noteikumus, kā klasē uzvedamies. “Iespējamajā misijā” māca, ka tie nav jāveido kā “nedrīkst” noteikumi: nav jāraksta, ka nedrīkst skriet, nedrīkst lietot stundās telefonus. Jāformulē pozitīvā uzvedība, ko sagaidām. Mani jaunieši paši bija noformulējuši, ka viņi vēlas klasē klusumu un mieru tad, kad tas ir nepieciešams, ka izturamies cieņpilni cits pret citu. Protams, gadījās arī konflikti, taču tad momentā pārtraucu stundu un runājām par to, kas tad ir noticis, kurš noteikums ir pārkāpts un kā vajadzētu rīkoties. Pusgadu – ellīgs darbs, veidojot un konsekventi ievērojot noteikumus, bet pēc tam varēja palaist grožus vaļīgāk.
Esat darbojusies arī kā eksperte skolu akreditācijā. Kādas atziņas par Latvijas skolām šajā procesā radušās?
Vairāk uzmanības esmu pievērsusi tam, kā darbojas skolas vadības komanda: cik tā ir koordinēta, kā sadalīti darba uzdevumi starp direktora vietniekiem. Esmu redzējusi gadījumus, kad katrs vietnieks izvirza savus mērķus un, ja skolā ir daudzi vietnieki, katram skolotājam jāpilda daudz vadības uzdevumu. Dažkārt pietrūcis tā, ka direktors vadījis un koordinējis šo vietnieku darbību.
Kopumā esmu absolūts fans šā brīža akreditācijas procesam: tas sakārtots tā, ka mums ir iespējas uz skolu skatīties kā mācīšanās organizāciju, kā sistēmu no skolotāja perspektīvas, un tad ieraugām, ka skolotāji ir pārslogoti ne tik daudz mācību stundu dēļ, cik tādēļ, kā vietnieki organizējuši darbus. Taču šī problēma ir viegli atrisināma, ja to pamana. Nav jau tā, ka vietnieki prasa ko nepamatotu, viņi prasa brīnišķīgas lietas, bet, kad to visu saliek kopā, sanāk pārāk liela buķete.
Tad jau sanāk, ka skolotāju sūdzības par to, ka viņi ir pārāk noslogoti, dažkārt būtu vēršamas pret vadību, nevis pret izglītības politikas veidotājiem?
Absolūti tā. Kad vēl strādāju Cēsu pašvaldībā, izrevidējām, kādas atskaites no pedagogiem prasa kāda no skolām. Sapratām, ka daļa atskaišu tiek prasītas nevis tāpēc, ka tās tiešām būtu vajadzīgas, bet gan ir vēlēšanās ievākt atskaites drošības pēc: tāpēc, ka akreditācijas komisija vai ministrija ko tādu varbūt var paprasīt. Direktoru vietnieki, prasot atskaites no skolotājiem, grib parādīt, ka dara savu darbu. Taču šo darbu var darīt daudz jēgpilnāk. Pirms prasīt atskaiti, jāpadomā, vai to tiešām kāds lasīs vai atskaite tiek rakstīta atvilktnei.
Pietiktu, ja skolotāji rakstītu uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus izvērtējumus par darbu, piemēram, par diagnosticējošo darbu rezultātiem. Tādi izvērtējumi pirmkārt vajadzīgi pašam skolotājam, lai saprastu, kas ir izdevies, kas nav, ko darīšu tālāk.
Vai jums ir kāds ieteikums, kā risināt akūto pedagogu trūkumu?
Viena lieta, kas noteikti jāsaprot: vakances skolā nav tikai skolu direktoru, bet arī dibinātāju atbildība. Tagad gan ir novērota pozitīva tendence, ka daļa pašvaldību veido pedagogu piesaistes politiku. Tas nozīmē – motivējošu apstākļu veidošana pedagogiem. Motivējoši apstākļi ir ne tikai atalgojums, bet arī stipendijas jaunajiem pedagogiem, dzīvesvietas nodrošināšana, transporta kompensācijas, mentora nodrošināšana skolā.
Kad pavasarī izsūtījāt preses relīzi, ka “Iespējamā misija” vairs nebūs “Mācītspēka” partneris, īsti netapa skaidrs, kāpēc tā. Bija, piemēram, tāda mīklaina frāze, ka “mēs varam parādīt ceļu, kas ejams, tomēr citu izvēle iet šo ceļu nav mūsu organizācijas ietekme esošajā sadarbības modelī”. Ko tieši ar to gribējāt teikt?
Mēs nebijām tie, kas pieņēma lēmumu vairs nepiedalīties “Mācītspēka” īstenošanā. Tas bija apzināts Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Latvijas Universitātes lēmums. Man nebūtu korekti par motivāciju runāt viņu vārdā.
Taču “Mācītspēka” pilotprojekts tuvojas noslēgumam, un varu runāt par to, ko esam panākuši un cik lielā mērā tas saskan ar to, kādas bija mūsu ekspektācijas. Piemēram, mums izdevās sasniegt to, ka pirms kovida, kad bija pirmā “Mācītspēka” atlase, bija pat seši kandidāti uz vienu vietu. [..]
Tāpat izdevies sasniegt, ka skolā 1. septembrī pēc atlases darbu sāk vismaz 80 procenti kandidātu. Allaž atlasām vairāk kandidātu nekā 100, ko varam uzņemt, jo paredzam, ka katru gadu 20 procenti atlasīto dažādu personisku iemeslu dēļ līdz darba uzsākšanai skolā atbirst. Piemēram, maina dzīvesvietu vai izlemj, ka tomēr vēlas saglabāt savu iepriekšējo darbavietu.
Bijām apņēmušies sasniegt, ka 90 procenti programmas dalībnieku turpina dalību arī otrajā gadā.
Vai bijuši tādi gadījumi, kad programmas dalībnieks pēc pirmā gada pasaka: viss, paldies, esmu iemācījies pietiekami?
Šobrīd redzam tādus signālus, ka varētu būt dalībnieki, kas programmu pametīs pēc pirmā gada, jo viņi bija sagaidījuši, ka arī programmas otro gadu īstenos “Iespējamā misija”, bet tagad mēs sadarbības partneri vairs nebūsim.
Prieks, ka esam sasnieguši arī mērķi, ka 70 procenti programmas dalībnieku paliek skolā pēc programmas, jo tas parāda projekta ilgtspējīgumu. Tas arī parāda, ka atbalsts, ko esam snieguši, palīdz skolā būt arī pēc programmas beigām.
Tāpat sasniegts tas, ka 95 procentos skolu, kurās strādā “Mācītspēka” skolotāji, direktori ir apmierināti ar to, kā šis pedagogs strādā. Turklāt tikpat daudz direktoru ir gatavi uzņemt “Mācītspēka” skolotājus arī nākamajā mācību gadā. Varētu gan domāt, ka zem direktoru vēlīguma slēpjas viņu izmisums, jo viņiem vienkārši ļoti trūkst skolotāju. Taču direktori arī atzinuši, ka ļoti novērtē divas lietas jaunajos pedagogos: proaktivitāti, kas nozīmē, ka “Mācītspēka” skolotāji, ja ir kāda problēmsituācija, risina to laikus, kā arī pašiniciatīvu.
Zināms, ka “Mācītspēkā” pietrūka potenciālo STEM (eksakto zinātņu) jomas skolotāju. Vai izjūtat vēl kādu gaidu nepiepildīšanos? Proti, ka gaidāt tādus un tādus kandidātus, bet tie nepiesakās vai varbūt sabiedrībā vispār nav tādu cilvēku?
STEM skolotāju ir pietrūcis katru gadu, bet tas ir saprotams: ja attiecīgajai nozarei trūkst darbinieku, tur nebūs sevišķi daudz cilvēku, kas var pieteikties “Mācītspēkā”. Tāpēc, kaut ir 70 fizikas skolotāju vakanču, varam piedāvāt tikai četrus šī mācību priekšmeta skolotājus.
Tajā pašā laikā potenciālo sociālo zinību skolotāju ir vairāk nekā vakanču.
Sanāk, ka disproporcija, kas ir darba tirgū un tajā, kā jaunieši izvēlas studiju jomu, proti, ka sociālās zinātnes studē vairāk, nekā vajag, bet dabaszinātnes mazāk, nekā vajag, atspoguļojas arī “Mācītspēka” atlasē.
Precīzi. Redzot, cik daudz sociālo un humanitāro jomu speciālistu piesakās, varētu domāt, ka valstij bijusi kāda īpaša prioritāte sagatavot daudz tieši šādu speciālistu. Vai arī tā ir sanācis, jo nav izvirzītas prioritātes par to, kādi speciālisti augstākajai izglītībai jāsagatavo.
Nav bijis stingru prioritāšu, viss vairāk vai mazāk veidojies pašplūsmā. Bet, ja darba tirgū ir kādas jomas speciālistu pārprodukcija, vai nerodas risks, ka “Mācītspēkā” iesaistās cilvēki, kuri vienkārši meklē darbu, nevis gribētu būt tieši skolotāji?
Domāju, ka tādi cilvēki neizies cauri atlasei, jo motivācijai tajā ir ļoti fundamentāla nozīme.
Caur atlases anketām un intervijām ļoti labi redzams, kāpēc cilvēki pieteikušies. Lielākajā daļā gadījumu kandidāti “Mācītspēkā” piesakās, jo saskata, ka izglītība ir vērtība, vēlas būt klātesoši un atbalstoši jaunajai paaudzei, lai palīdzētu tapt par labākiem cilvēkiem. Trešā lieta, ko dzirdam no kandidātiem, – viņi grib darīt darbu ar jēgu. Tas nozīmē, ka viņi iepriekšējā darbā zaudējuši motivāciju turpināt šo darbu.
“Iespējamā misija” aicinājusi līdzšinējos sadarbības partnerus gādāt par to, lai izglītības kvalitāte nebūtu atkarīga no vietas, kurā bērns dzīvo. To, ka izglītības kvalitāte skolās ir ļoti dažāda, zinām. Taču kā gan tas ir saistīts ar “Mācītspēku”?
Skolu nevienlīdzība ir sistēmiska problēma, taču arī projektā saskārāmies ar to, ka kandidātiem ir ļoti konkrētas vēlmes, kurā pašvaldībā viņi vēlas strādāt par skolotāju. Un tas ir saprotams, jo šiem pieredzējušajiem profesionāļiem bieži ir ģimene, bērni iet skolā vai bērnudārzā, kandidāti ir uzņēmušies kādas saistības attiecībā uz savu dzīvesvietu. Tāpēc ir ļoti maza iespēja, ka šie kandidāti piekritīs doties uz skolām reģionos, kur viņi ir vitāli svarīgi.
Ja salīdzinām ar “Iespējamās misijas” iepriekšējo pieredzi, kad bieži piesaistījām pēdējo kursu studentus, kuriem nebija pieredzes savā nozarē, taču viņi daudz vairāk bija gatavi pārvietoties: rīdzinieki devās uz Liepāju, Ventspili, Balviem un arī pavisam mazām lauku skolām. “Mācītspēkā” tā īsti nenotiek.
Tagad pārsvarā tiek pieprasīta Rīga, turklāt pat konkrēti rajoni. Ja piedāvājumu vēlamajās vietās nav, kandidāts vienkārši atsakās no dalības programmā.
Šobrīd kā organizācija domājam par nākamās desmitgades mērķiem un stratēģiju to sasniegšanai, un viens no mērķiem būtu panākt, lai izglītības kvalitāte nebūtu atkarīga no vietas, kur bērns dzīvo. Veidu, kā to varētu risināt, ir dučiem. Piemēram, ja sagatavojam skolotājus, vajag mērķtiecīgi viņus izvietot skolās, kur tas nepieciešams visvairāk.
Dažkārt no skolās strādājošajiem jūtama tāda kā skeptiska vai skaudīga attieksme pret “Iespējamo misiju” un tās skolotājiem. Pārējie pedagogi, šķiet, jūtas nenovērtēti, jo “Iespējamās misijas” absolventi tiek īpaši izcelti, saņem stipendijas.
Zinām, ka mūsu skolotāji skolās ir saskārušies arī ar tādu attieksmi. Esam domājuši – vai to pārliecību par sevi, mērķu apzināšanos un tieksmi tos piepildīt, ko esam attīstījuši savu programmu absolventiem, citi skolotāji var uztvert kā kaut kādu aroganci vai kādu apdraudējumu sev. Taču mēs absolūti neuzskatām, ka tikai mūsu skolotāji ir tie labākie. Skolās ir daudzi brīnišķīgi pedagogi: arī starp tiem, kas mūsu programmās nav piedalījušies.
Mūsu skolotāju unikalitāte ir tikai tāda, ka programmas ietvaros viņi saņem mērķtiecīgu un plašu atbalstu, pie kā nav tikuši tie, kas absolvējuši bakalaura programmas pedagoģijā. Taču tādu atbalstu, kādu sniedzam saviem skolotājiem, faktiski vajadzētu saņemt jebkuram pedagogam.
Iespējams, tieši atbalsta trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc skolotāji izdeg un aiziet no darba skolā.
Tieši tā.
Gribu piebilst, ka, atlasot kandidātus skolotāju sagatavošanas programmām, nekad neesam glorificējuši skolotāja profesiju. Gluži otrādi: esam atklāti runājuši par to, cik sarežģīts un izaicinājumu pilns ir šis darbs, lai rudenī, nonākot darbā skolā, nebūtu kultūršoka. Taču vienlaikus cenšamies iedot šo pārliecību, ka nebūsi viens mācību gada laikā, ka tev būs atbalsts no kuratora un mentora, kuri darīs to, to un to, ka turpināsim mācības un ka būs iespējams arī saņemt atbalstu no programmas dalībnieku un skolotāju kopienas, kuru veidojam.
Nesen tviterī bija diskusija par pedagogu algām, un kāda no “Mācītspēka” skolotājām apgalvoja, ka algā saņemot tikai nedaudz vairāk par 500 eiro uz rokas. Likās ļoti maz, vēl jo vairāk tāpēc, ka runa bija par Rīgas skolu. Un radās jautājums: vai nav tā, ka direktori, zinot, ka “Mācītspēka” skolotāji saņem stipendijas, viņiem maksā mazāk nekā citiem pedagogiem par tādu pašu slodzi?
To neesam pētījuši, taču tā varētu būt. Ceram, ka tad, kad jaunais skolotājs skolā nostrādājis divus gadus un stipendiju vairs nesaņem, direktori atalgojumu paaugstina.
Taču, runājot par sistēmu kā tādu, nešķiet īsti godīgi, ka samaksa par likmi ir atšķirīga pat vienas skolas ietvaros. Esmu lasījusi pašvaldību saistošos noteikumus, un dažkārt tur pat skaidri definēts, ka jaunais skolotājs saņem mazāk nekā pedagogs ar stāžu.
No vienas puses, to varētu saprast: arī par pieredzi ir jāmaksā. No otras puses: tāda sistēma nemotivē jaunu pedagogu ienākšanu skolā.
Precīzi, turklāt diez vai atalgojumam vajadzētu kāpt tāpēc vien, ka ir nostrādāts kaut kāds gadu skaits. Tas varētu pieaugt, ja būtu, piemēram, kāda profesionāla pilnveide. Turklāt svarīgs arī atalgojuma apmērs. Ja tas tā jau ir mazs, bet jaunam skolotājam vēl mazāks un sanāk tikai 500 eiro uz rokas… Nu, tas ir daudz par īsu.
