Atis Klimovičs: Likumdevējiem Covid-19 laikā pietiek rūpju, taču ignorance pret valstij un nācijai tik būtisku lietu sakārtošanu ir nožēlojama 13
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skumji, bēdīgi un nožēlojami, tā varētu raksturot galvenās sajūtas pēc Latvijas prezidenta Egila Levita rīkotās tiešsaistes konferences “Cīņa par Latviju. Nacionālās pretestības kustības izpēte un atcere”.
Var jau būt, ka vajadzētu priecāties par valsts galvenās amatpersonas labajiem vārdiem, kas bija veltīti tiem, kuru lielākā daļa nav vairs starp mums, tomēr šoreiz ar to noteikti bijis par maz. Skumji tādēļ, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet prezidents joprojām aicina Saeimu 17. martu noteikt kā visas Latvijas Nacionālās pretošanās kustības atceres dienu.
Kā šīs konferences noslēgumā teica tās vadītājs – nākamgad atkal tiksimies. Un atkal izskanēs tas pats aicinājums? Protams, likumdevējiem Covid-19 laikā pietiek rūpju, taču ignorance pret valstij un nācijai tik būtisku lietu sakārtošanu ir nožēlojama.
Pietiktu ar neilgu laiku, lai atsauktos Levitam un šo datumu pasludinātu par brīva gara un spēka dienu, godinot visus par Latviju cīņā piedalījušos. Vienkārši kādas dienas no darba kārtības deputātiem tiktu izņemta kārtējā villošanās, ko aizliegt un ko atļaut pandēmijas laikā.
Jāpiekrīt vienam no nedaudzajiem profesionālajiem nacionālo partizānu cīņas pētniekiem, vēsturniekam Zigmāram Turčinskim, ka Latvijas sabiedrība nav atbrīvojusies no padomju laikā Maskavas sarūpētā ideoloģiskā mantojuma. Tas ir pavisam vienkāršs – latviešu nacionālie partizāni, kas cīnījušies pret padomju okupantiem, bijis nelegāls – pretlikumīgs un noziedzīgs – spēks. Kas netic – noskatieties portālā “Filmas.lv” pieejamo Aloiza Brenča 1967. gadā uzņemto aktierfilmu “Kad lietus un vēji sitas logā”.
Vienā no filmas ainām arī par mežabrāļiem dēvētie partizāni brutāli ieiet kādās lauku mājās un kā soda ekspedīcija pakar sirmo saimnieku. Protams, filmu noskatīties ir daudz vienkāršāk nekā izlasīt nopietnu vēsturnieka monogrāfiju, turklāt tādu ir katastrofāli maz. Un tad, neorientējoties tematā, pavisam vienkārši iespējams piekrist kādam Latvijas publicistam, arī pērn LTV demonstrētās dokumentālās filmas autorei, kuru skatījumā tie bijuši vienkārši noziedznieki.
Pētījumi apliecina kaut ko pilnīgi citu – noziedzīgās darbībās varētu būt iesaistīti vien kādi 3–5% bruņotās pretošanās dalībnieku. Katram, kas kaut nedaudz dzirdējis par kariem, vajadzētu būt apveltītam ar iztēli par šiem ārkārtas apstākļiem. Arī būtu derīgi uzzināt, kā sarkanā armija “atbrīvoja” vācu zemes, kad šī karaspēka pavēlniecība faktiski ļāvusi saviem karotājiem atmaksāt par nodarījumiem PSRS teritorijā. Īpaši tas attiecās uz konkrētu mērķi – vācu sievietēm.
Droši vien, uzskata Turčinskis, bruņotas pretošanās pozitīvs vērtējums daļā latviešu sabiedrības izraisa zināmu neirozi, vecu traumu uzplēšanu, ja runājam par paaudzi, kas pieredzējusi pazemojumus padomju laikā un tādā vai citādā mērā piekritusi sadarboties ar komunistu varu.
Lai sabiedrība sakārtotu savu izpratni par pretošanos kustību un partizānu karu pret padomju varu, nepieciešami finanšu līdzekļi un tāda sistēma, kas jau pēc salīdzinoši neilga laika nestu augļus.
Lai nebūtu tā, ka ar šo tematu nodarbojas tikai pāris vēsturnieku, ka beidzamajos 10 gados iznāk “veselas” divas monogrāfijas! Un arī ne tā, ka uz Latgali ekspedīcijā ar mērķi izrakt čekistu nogalinātos partizānus par saviem līdzekļiem dodas profesionāli vēsturnieki – entuziasti!
