Atmiņas dara mūs spēcīgākus. Saruna ar igauņu rakstnieku Ilmaru Tasku 0
Igauņu rakstnieks Ilmars Taska dzimis 1953. gadā Krievijas pilsētā Vjatkā izsūtīto igauņu ģimenē. Studējis Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, vēlāk strādājis kinostudijā “Tallinnfilm”. Padomju gados apprecējies ar zviedrieti un emigrējis uz Rietumiem. Dzīvojis Zviedrijā un ASV, bet 1992. gadā atgriezies Igaunijā. Pasaules slavu iemantojis ar 2016. gadā izdoto romānu “Pobeda 1946”, kas šī gada sākumā piedzīvoja arī latviešu izdevumu. Tas stāsta par parastu igauņu ģimeni – tēvu, kurš slēpjas dzīvoklī no padomju varas, māti un viņu sešus gadus veco dēlu. Kādu dienu ģimenes mājas priekšā sagadīšanās pēc apstājas pavisam jauna automašīna “Pobeda”. Tajā sēž augsta ranga čekas virsnieks, kuram puika nejauši izpļāpājas par savu tēvu. Iesākās aizraujošs stāsts, traģisks un cerīgs reizē. Par grāmatu un arī par mūsdienu aktualitātēm Tallinā sarunājos ar Ilmaru Tasku.
Mūsu saruna notiek 17. jūnijā. Tieši šajā dienā pirms 79 gadiem Rīgā iebrauca sarkanarmijas tanki un sākās grāmatā aprakstīto cēloņsakarību virkne. Vispirms padomju, tad vācu un atkal padomju okupācijas. Vēstures dzirnavas, kurās tika ierautas Latvija, Igaunija un jūsu varoņi – puika, viņa tēvs, māte, tante un vīrietis ar “Pobedu”. Vai stāsts ir reāls, noklausīts vai izdomāts?
I. Taska: Es pats romāna sacerēšanas metodi dēvēju angļu vārdā – “creative licence”. Proti, rakstniekam, balstoties uz vēsturiskiem faktiem, uz pētījumiem arhīvos, muzejos un bibliotēkās, uz sarunām ar cilvēkiem, ir tiesības izdomāt stāstu, kas ar lielu ticamību varētu notikt. Grāmatā uzņemta arī manas ģimenes pieredze, tēva, mātes, vecvecāku, citu radinieku stāstītais par padomju okupāciju, deportācijām un dzīvi pirmajos pēckara gados. Patiesībā aprakstītie notikumi varēja risināties jebkurā Austrumeiropas vietā – Igaunijā, Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Polijā, pat Austrumvācijā. Pamatojoties uz grāmatas sižetu, ungāri jau paspējuši uzņemt mākslas filmu, tikai tajā darbība attīstās nevis 1946. gadā Tallinā, bet gan 1956. gadā Budapeštā, pēc ungāru sacelšanās apspiešanas.
Kāpēc galvenajiem varoņiem nav vārda? Ne puikam, ne viņam tēvam un mātei, ne onkulim ar “Pobedu”? Jūs esat devis vārdu tikai diviem cilvēkiem – zēna krustmātei, Tallinas operas dīvai Johannai un viņas jaunības mīlestībai Alanam, kurš dzīvo Londonā aiz “dzelzs priekškara” un strādā radiostacijā BBC.
Es apzināti vēlējos radīt arhetipu – anonīms, vientuļš un neaizsargāts cilvēks totalitārās varas mašīnas priekšā. Toreiz bija svarīgi neizcelties, kļūt par “skrūvīti”, saplūst ar “pelēko masu”, palikt nepamanītam. Tas attiecās pat uz augsta ranga čekistiem un kompartijas darbiniekiem, kuri paši jebkurā mirklī varēja iekļūt represiju mašīnā. Vēlējos uzsvērt, ka notikušais varēja atgadīties ikvienā ģimenē. Katrs no mums varētu būt puikas, viņa tēva vai mātes vietā. Un gandrīz katrā ģimenē vai rados, katrā darba vietā bija arī savs vīrietis ar “Pobedu”. Ārēji pavisam parasts igauņu cilvēks, kurš apzināti sadarbojās ar sistēmu, varbūt pat ar čeku.
Pie mums Latvijā tas visai uzskatāmi atklājās pirms pusgada, kad tika publicēti čekas informatoru vārdi.
Jūs esat drosmīga tauta, ja kaut ko tādu varat atļauties! Lai gan Igaunija cenšas radīt modernas, iecietīgas un atvērtas sabiedrības iespaidu, patiesībā par daudzām neērtām lietām mēs vairāmies runāt publiski, cenšamies tās “paslaucīt zem paklāja”. Neraugoties uz to, ka mana grāmata tulkota jau divpadsmit valodās, ka to lasa un apspriež, mani bieži aicina uz starptautiskām konferencēm, pašā Igaunijā dzirdamas balsis – nu kāpēc tik daudz rakstīt par pagātni, kāpēc atcerēties tik nepatīkamas lietas, mēs esam moderna valsts, jāraugās uz priekšu, uz nākotni! Bet tas ir nepareizi, jo atmiņas dara mūs spēcīgākus, tās mūs sargā. Jo biežāk mēs atceramies pagātni – Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Krievijā – jo lielāka ir garantija, ka notikušais nekad vairs neatkārtosies. Pasaulei nemitīgi tiek atgādināts par ebreju iznīcināšanu, par koncentrācijas nometņu gāzes kamerām, par armēņu genocīdu Turcijā. Šīs atmiņas šodien sargā gan Izraēlas, gan Armēnijas valsts. Tāpēc atcerēšanās ir mūsu pienākums. Un otrādi – ja kāds aicina aizmirst pagātni, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Pirmais jautājums, ko šādā situācijā vajadzētu uzdot: kam tas ir izdevīgi?
Cik var noprast no grāmatas, zēna vecāki iet bojā – māte mirst cietumā, tēvs nozūd gulaga nometnēs. Puika ar trīs rubļiem kabatā viens pats sēstas vilcienā un dodas uz Krieviju – lai meklētu tēvu. Bet Johanna pamet krustdēlu un dzimteni. Cik ētiska ir šāda izvēle?
Grūti viņai ko pārmest. Johanna nezināja, kā māsa gājusi bojā, čekisti slēpa viņas nāvi. Varbūt Johanna cerēja, ka varēs palīdzēt zēnam ar Sarkanā Krusta organizācijas palīdzību. Iespēju gan nebija daudz. Mana māte piedzima Parīzē, ieguva arī Francijas pilsonību. No nometnes viņa rakstīja izmisīgas vēstules Sarkanajam Krustam un Francijas vēstniecībai Maskavā ar lūgumu palīdzēt, bet atbildes tā arī nesaņēma.
Vai tiešām 1946. gadā varēja iesēsties lidmašīnā un no Maskavas aizlidot uz Londonu, kā to izdarīja Johanna?
Pa tiešo ne, bet pastāvēja “Aeroflot” reiss no Maskavas uz Vīni, no kurienes tālāk varēja lidot uz Londonu. Man bieži jautā, kāpēc grāmatā čekisti ļāva Johannai aizbraukt no Igaunijas. Atbilde – tāpēc, ka arī viņi baidījās. Jo Alans strādāja BBC radiostacijā, un padomju režīmam nebija vienalga, ko viņš runā savos komentāros. Pat Staļins esot personīgi interesējies par to, ko stāsta “naidīgās Rietumu balsis”. Uz ārpusi PSRS centās izlikties par visjaukāko, vismiermīlīgāko valsti uz pasaules.
Vispār jau dīvainas lietas notika tajos laikos. Reiz lasīju memuārus par varai pietuvinātu mākslinieku dzīvi pirmajos pēckara gados Rīgā. Armēņu konjaks, šampanietis un kaviārs bijusi ikdiena…
Un tajā pašā laikā sociālisma paradīzē daudziem cilvēkiem nebija ko ēst. Ukrainas golodomora laikā kuģi no Odesas ostas veda kviešus uz Rietumiem – jo kārotā valūta padomju režīmam likās svarīgāka par cilvēku dzīvību. Tajā pašā laikā atšķirībā no šodienas mazu bērnu varēja atstāt uz ielas vienu – zinot, ka viņam nekas ļauns nenotiks. Bija trūkums, bet bija arī privileģētu, turīgu cilvēku slānis. Un tomēr pat šī turība, salīdzinot ar Rietumiem, bija visai pieticīga. Studiju laikā Maskavā es draudzējos ar meiteni, kuras vecāki piederēja pie padomju nomenklatūras. Viņiem it kā bija viss – milzīgs dzīvoklis Maskavas centrā, specveikali, ledusskapī ikri un svaigas zemenes pat ziemas laikā. Sagadījās tā, ka meitenes māte tika iekļauta kādā delegācijā braucienam uz ASV. Pēc atgriešanās PSRS viņa iekrita depresijā un ilgu laiku neizgāja no dzīvokļa. “Negribu redzēt to nabadzību un pelēcību,” tieši tā viņa man toreiz teica.
Kopš PSRS sabrukuma pagājuši trīsdesmit gadi. Kā jūs izskaidrotu parādību, ka daļā sabiedrības vērojams kaut kas līdzīgs padomju laiku idealizācijai? Piemēram, ka debesis toreiz bija zilākas, zāle zaļāka, plombīrs garšīgāks, cilvēki sirsnīgāki, puiši brašāki un meitenes skaistākas.
Daļai cilvēku tas saistās ar atmiņām par jaunību. Bet jaunība vienmēr ir brīnišķīga – vienalga, kādā laikmetā un kādā valstī. Mēs bijām jauni, skaisti, veseli un enerģiski. Turklāt atmiņas nav statiskas, tās atrodas nemitīgā procesā. Kaut kas tiek atsijāts, kaut kas aizmirsts, kaut kas cits atkal uzpeld no aizmirstības. Pārtikas produkti varbūt tiešām bija garšīgāki un veselīgāki, bet mēs jau esam aizmirsuši, kā stāvējām garās rindās. Vairs nedomājam par tolaik slēgtajām robežām. Nu, bet tie, kuri šodien ir jaunāki par četrdesmit gadiem – viņi patiesībā nespēj iztēloties dzīvi padomju laikā.
Kādā intervijā jūs sakāt: “Es nolēmu atgriezties Igaunijā, jo uzskatu to par savu lielo iespēju zemi”. Bet var taču izrādīties, ka dzimtene, lai cik mīļa tā arī būtu, nemaz nav iespēju zeme.
Jebkuram cilvēkam ir svarīgi atrasties dzimtenē, starp savējiem, ikdienā runāt dzimtajā valodā. Bet deviņdesmito gadu sākumā vismaz man Igaunija bija arī lielo iespēju zeme – es nodibināju televīzijas kanālu. Nekur citur pasaulē es to nebūtu varējis izdarīt.
Pie mums Latvijā bieži dzird apgalvojumus, ka Igaunijā viss esot labāks nekā Latvijā.
Kaimiņa mājā zāle ir zaļāka, mauriņš gludāks, mašīna lielāka un tā tālāk. Bet tā ir nevajadzīga salīdzināšana. Domāt, ka viena vai otra no mūsu valstīm kaut kādā ziņā ir labāka, ir bezjēdzīgi, un tā tas arī nav. Tad jau drīzāk varētu teikt – mēs esam atšķirīgi, katrs savā ziņā interesanti.
Jaunais Tallinas mērs Mihails Kilvarts esot viens no aktīvākajiem krievvalodīgo skolu aizstāvjiem Igaunijā. Vai arī Igaunijas galvaspilsētā sāk valdīt mūsu “Saskaņai” līdzīgi spēki?
Pastāv uzskats, ka pie vainas ir pilsētas krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri ievēlējuši šādu mēru. Taču patiesībā problēma ir daudz plašāka, mēs saskaramies ar pasaules tendenci. Liberālā Londona bija pret breksitu, savukārt Lielbritānija kopumā to atbalstīja. Ne jau Ņujorka vai Losandželosa balsoja par Trampu, bet gan klusā, provinciālā “divstāvu Amerika”. Arī Tallina un Rīga ir kļuvušas par starptautiskām, liberāli noskaņotām pilsētām, un politiķiem nākotnē ar to nāksies rēķināties.
Ar ko igauņiem asociējas Lietuva?
Patiesībā mums nav ikdienas pieredzes saskarsmē ar lietuviešiem. Igauņiem Lietuva ir viena no Baltijas valstīm, skaista zeme, sirsnīga, patriotiska tauta – un viss. Ir viegli vērtēt zemes un tautas, ar kurām nav kopējas robežas. Ar latviešiem ir citādi – mēs esam kaimiņi jau tūkstoš gadus, pat ilgāk. Bet kaimiņu būšana – tā vienmēr ir visai delikāta lieta. Vai atceraties jokus, kādus padomju laikos viens par otru stāstīja armēņi un gruzīni? Draudzīgas kaimiņu tautas, bet kā mīlēja pazoboties viena par otru! Man šķiet, šodien Igaunija dažkārt pārāk iluzori raugās uz Rietumiem un Ziemeļiem, uz Skandināviju. Bet pietiek atcerēties vēsturi, Molotova–Ribentropa paktu, kas vienlaikus iznīcināja visas trīs Baltijas valstis. Tas nozīmē, ka šodien mūsu tautām vairāk jādomā par sadarbību, par savstarpējo atbalstu un solidaritāti. Kāpēc Tallinas tirgos un veikalos ir tik daudz pārtikas produktu no Polijas, nevis no klimata ziņā līdzīgās Lietuvas? Vai no Latvijas? Žēl!
Rakstnieki nereti redz tālāk un dziļāk nekā politiķi. Viens citāts no jūsu grāmatas, cilvēks ar “Pobedu” sapņo par nākotni: “Viņu mazbērni beidzot varēs dzīvot ideālā sabiedrībā, kur visiem uz ādas būs personīgais kods, reģistrā personas numurs, kur būs norādīti visi telefoni un adreses. Kur mikrofoni un kameras sekos katrai viņu kustībai… Un viņš pats varēs sēdēt savā kantorī un visu vērot.”
Šis laiks jau ir pienācis. Paraugieties apkārt (mēs sēžam kafejnīcā tirgus “Baltika” hallē. – J. L.), no visām pusēm mūs novēro kameras. Informācija tiek uzkrāta un glabāta. Mūsu aktivitātes fiksē bankas, veikali, internets, mobilo telefonu operatori. Detektīvam vairs nevajag izsekot cilvēkus fiziski, pietiek izpētīt jūsu, ģimenes locekļu un draugu feisbuka profilus. Jautājums – kas notiek ar šo informāciju. Ja tā nonāk totalitāra režīma rokās, tas ir ļoti bīstami.
Kā jūs domājat – vai tehnoloģijas jau ir mainījušas cilvēka domāšanu, mentalitāti?
Par to varētu runāt daudz un ilgi, pieminēšu tikai vienu piemēru. Nesen biju Parīzē, kur pastaigājos pa pazīstamiem, bet sen neredzētiem kvartāliem. Dažas vietas, kurās pirms gadiem trīsdesmit vakaros pulcējās jaunatne, dzēra kafiju, klausījās mūziku, dejoja, iepazinās un iemīlējās, tagad pārbūvētas par interneta kafejnīcām. Vietējie stāstīja, ka visas vietas pie monitoriem esot aizņemtas līdz pat diviem naktī. Tātad videospēles jau kļuvušas svarīgākas par kontaktu ar dzīvu cilvēku. Informācijas sabiedrība rada vientulību, izolāciju, noslēgšanos. Nav brīnums, ka tirdzniecībā parādās seksa lelles, patiesībā roboti, kurus var ieslēgt un izslēgt, par kuriem nav jārūpējas un jāsarunājas. Agrāk, lai pateiktu cilvēkam – man pie tevis patīk tas un tas – varēja un vajadzēja izmantot neskaitāmas vārdu un emociju nokrāsas. Tagad, kad cilvēki “laiko” jeb atzīmē ar zīmi “patīk” sociālajos tīklos, atzinības izteikšana pārvērtusies par atzīmju izlikšanu. Nav brīnums, ka pamazām zūd spēja uztvert nianses, zemtekstus, simbolus, alegorijas. Dzīve kļūst melnbalta. Modernais cilvēks patiesībā ir vienkāršāks nekā iepriekšējās paaudzes. Protams, tehnoloģijas ir devušas arī milzīgas iespējas. Izmantojot interneta meklētājus, mēs gandrīz momentāni varam sameklēt vajadzīgo informāciju. Bet kas ir interesanti – lidmašīnu un automašīnu kustības ātrums pēdējos septiņdesmit gados nav būtiski mainījies.
Vai jūsu grāmatā aprakstītie notikumi var atkārtoties?
Diemžēl jā. Totalitārisms nekur nav pazudis, tas var slēpties aiz daudzu ideoloģiju maskas, ne tikai aiz komunisma. No brīvības līdz totalitārismam ir tikai viens solis. Mans vectēvs bija vēstnieks Zviedrijā, vēlāk arī Dānijā. Vasarās ģimene parasti brauca atpūsties uz Igauniju. Bērnībā māte bieži stāstīja – 1940. gada jūnija sākumā vēl nekas neesot liecinājis, ka pēc dažām nedēļām dzīve pilnībā izmainīsies. Ka jau pēc gada ģimene sēdēs lopu vagonā un tiks vesta uz Sibīriju. Cilvēki raudzījās uz pasauli caur rožainām brillēm.
Pirmais, kas šodien daudziem nāk prātā – iespējamais Krievijas drauds. Tam ir savi iemesli, kaut vai Krimas okupācija.
Es nevēlos dēmonizēt šodienas Krieviju. Tā var likties autoritāra un nedemokrātiska, tomēr šī valsts ne tuvu nav Padomju Savienība. To gan laikam var saprast vien cilvēki, kuri paši dzīvojuši padomju laikos. Turklāt ne jau tikai Padomju Savienība, bet arī nacistiskā Vācija bija vainīga Baltijas valstu iznīcināšanā. Diemžēl domāšana ietekmes sfēru kategorijās nav pazudusi. Negribētos, ka mēs atkal tiekam iztirgoti kādās lielvalstu šeftēs. Lūk, kāpēc vēstures atcerēšanās ir tik svarīga.
