– Jūsu filmas “Ausma” darbība notiek jau pēc Staļina nāves… 7
– Izvairījāmies no laika precīza formulējuma. Jā, tas varētu būt laiks no 1952. līdz 1957. gadam. Atstāju filmā epizodi, kur vīrietis skaļi lasa avīzi ar rakstu par kukurūzu. Pieņemsim, tie varētu būt Hruščova laiki. Atklājot uz ekrāna to posmu, varējām mūsu filmā stilistiski tīrāk izpausties. Lentē nav daudz mūsdienu reāliju, operators izgriezis vienu otru satelītšķīvi… Kaut principā tā ir drāma, stilistiski – pasaka. Jo, runājot par stilu, centāmies nevis restaurēt to laiku, bet drīzāk veidot filmu tādu, kā padomju propagandisti vēlējās redzēt piecdesmitos gadus, šo viņu tvērumā “laimīgo laiku” – bērneļi baltās blūzītēs un zeķītēs, ar sarkaniem kaklautiņiem ap kaklu, strādnieki kombinezonos, viļņojošas kuplas, zeltainas kviešu druvas, kādas, starp citu, tagad nemaz tik viegli nebija mūsu laukos ieraudzīt. Taču realitāte, protams, tolaik bija citāda. Īstenība vienmēr izskatās citādāk nekā propagandas materiālos.
– Smīnat par tā laika propagandistu samākslotajām vīzijām?
– Savā ziņā jā. Esam uzbūvējuši filmā to, ko viņi būtu gribējuši redzēt dzīvē. Apzināti izmantojām to laiku propagandistu paņēmienus, “darbarīkus”, lai ar filmu panāktu savus mērķus.
– Bet vai jums nevar pārmest, ka filma “Ausma” ar tās varoni pionieri Jāni ir tāds copy paste stāstam par Pavļiku Morozovu?
– Tā gluži nav. Ar stāstiem jānodarbojas grāmatām. Man filmai pamatā bija vajadzīgs vienkāršs stāsts, kurš lielai daļai skatītāju jau zināms kā versija par Pavļiku Morozovu. Salīdzinājumam – filmā “Kurpe” izmantoju “Pelnrušķītes” shēmu jeb arhetipu. Un tad man ir brīvas rokas būvēt filmā atmosfēru un ielikt tajā manis iecerēto jēgu. Jo filmā stāsts jau nav par Pavļiku vai Jāni. Sižets ir tikai virsslānis, lai runātu par tumsonību, kas pārņēmusi cilvēku prātus un dvēseles. Un nodevība ir universāla tēma un jautājums.
