“Viņš gribēja dzīvot!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņās atvadu vārdi “Zeļļu” Aigaram 0
Viņš aizgāja 14.decembrī – Trešajā adventē. Kāds teica, ka debesu orķestrim Ziemassvētku koncertam pietrūka saksofonista… Un viņš bija labs saksofonists. Es daudz nezinu par viņa dzīves lomām, bet šajā atvadu laikā no viņa esmu sapratusi, ka šī bija viņa mīļākā loma, kas viņam arī padevās.
Aigaram esmu pagājusi garām dažas reizes kādā pasākumā, abi pat nesasveicinājāmies. Jo nepagājām viens otram garām gana tuvu, lai to vajadzētu. Toreiz viņš kopā ar saviem kolēģiem un draugiem grupā Zeļļi spēlēja ballītē. Zināju, ka viņš ir mana znota Jāņa tēvs un es viņu, protams, vēroju, lai atrastu līdzības ar dēlu un vismaz tā iepazītu.
Dzīvē daudzu iemeslu dēļ mums tas nebija izdevies. Bet viņa nāve mūs saveda kopā. Pareizāk – viņa saslimšana. Kopš tā brīža es katru dienu zināju, kas ar viņu notiek un gribēju būt blakus savam bērnam, kas pārdzīvoja. Lai būtu blakus, pat ja neko citu nevar.
Aigaram jau vasarā esot sācies klepus, bet stipri vīri nečīkst un turpina strādāt. Rudenī tomēr pats saprata, ka nav labi un nonāca slimnīcā. Tomēr savu mūziķa lomu Aigars mīlēja tik ļoti, ka ik pa laikam pameta slimnīcas palātu un devās spēlēt koncertus. Tā viņš nospēlēja arī savu pēdējo koncertu – 21.novembrī Slampē, “Apvedceļa” jubilejas koncertā gribēja būt klāt un viņš bija. Izturēja līdz galam, tikai – ejot no skatuves nokrita.
Grupa savu biedru ar savu mašīnu nogādāja slimnīcā un tikai nākamajā dienā visi, kam tas bija jāuzzina – zināja, ka Aigaram ir instults. 62 gadu vecumā.
Tajā dienā sākās lielā cīņa par un ap viņu. Kam vieta būtu citā stāstā, ne šeit. Slimnīca, rehabilitācija, atkal slimnīca. Otrs insults, ko varēja pamanīt ātrāk. Un dziļš miegs gandrīz nedēļu, kuras laikā katrs zvans varēja nozīmēt zvanu no slimnīcas. Tas atskanēja svētdienas vakarā. Pēc tam, kad kopā ar bērniem bijām noskatījušies Ziemassvētku koncertu, uz kuru neietu, ja zvans būtu atskanējis ātrāk.
Es ziņu saņēmu atceļā uz mājām. Muzikants atļāva savam dēlam izbaudīt mūziku līdz koncerta beigām, arī dziesmas, kuras abi kopā bija spēlējuši. Jo mans znots un viņa dēls, pateicoties savam talantīgajam tāvam, arī ir mūziķis, lielisks un talantīgs mūziķis. Viņam dzīvē priekšā vēl daudz lomu. Tēvs nospēlēja savu pēdējo.
Es daudz domāju par Aigaru. Maz esmu par viņu dzirdējusi, bet pēdējā mēneša laikā, mēģinot viņu saprast, klausījos Zeļļu koncertus, mašīnā braucot. Viņa saksofons spēja izpēlēt katru Čaka vārdu “miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts” tieši tā, kā es iedomājos tos skanam bez vārdiem.
Es daudz domāju par šo cilvēku – kā viņš jutās slimnīcā, vai saprata, kas notiek, vai viņam sāpēja, vai viņš girbēja dzīvot…. Jā, viņš esot gribējis dzīvot, teica vēlāk viņa mīļotā sieviete. Viņam paticis dzīvot un paticis baudīt mazos dzīves priekus savā lauku mājiņā.
Es tik daudz pētīju viņa bildes internetā, kas tur atrodamas kopā ar “Zeļļiem”, ka kādu nakti redzēju viņu sapnī. Viņš atnāca, ietinies gaismas virtenēs, priecīgs un smaidīgs. No rīta to sapni es atcerējos ļoti skaidri un sapratu, ka debesu orķestrī tiešām sākuši svinēt Ziemassvētkus un viņš tur uzņemts ar gaismiņām.
Tikmēr dzīves orķestrī – ne “Zeļļos”, ne mūzikas skolās, ne bigbendos – viņa vairs nebūs. Sestdien no viņa atvadīsies uz visiem laikiem.
Kad Aigara dēls sāka organizēt bēres, jau nākamajā dienā viņa telefons piebira ar ziņām un zvaniem no cilvēkiem, kas gribēja piedalīties – runāt, spēlēt, pieminēt, palīdzēt, atvadīties. Daudz, daudz cilvēku. Pilni sociālie tīkli un portāli ar piemiņas vārdiem un līdzjūtībām. Viņa nāve parādīja, ka viņš ir daudzu cilvēku mīlēts. Savā vislabākajā lomā – kā mūziķis. Arī kā skolotājs un draugs. Kā cilvēks.
AIGARS ČUDARS 17.05.1963 – 14.12.2025
