Dita Lūriņa: “Varu smagi strādāt, bet jūtu, ka negribu būt funkcija – tam mans laika pulkstenis ir iztikšķējis.”
Dita Lūriņa: “Varu smagi strādāt, bet jūtu, ka negribu būt funkcija – tam mans laika pulkstenis ir iztikšķējis.”
Foto: Karīna Miezāja

Bliezt ar lielgabalu, nevis pašaudīties. Intervija ar režisori un Nacionālā teātra aktrisi Ditu Lūriņu 20

Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Rīt Nacionālā teātra jauno sezonu Lielajā zālē atklās Frīdriha Šillera jaunības traģēdija “Ferdinands un Luīze” (oriģinālā – “Viltus un mīla”), ko reizēm dēvē par vācu “Romeo un Džuljetas” versiju. Iestudējums ir arī nākamais solis aktrises DITAS LŪRIŅAS ceļā uz savu režisores rokrakstu.

“Ferdinands un Luīze” Nacionālā teātra spožajai aktrisei Ditai Lūriņai ir jau trešais viņas režisores karjerā, sekojot “Tango bez asinīm” Nacionālajā teātrī un “Ķiršu dārzam” Liepājas teātrī. Sarunā pirmizrādes priekšvakarā aktrise nenoliedz, ka šobrīd viņas radošais vektors arvien vairāk rāda nevis aktrises karjeras, bet režijas virzienā. Un tajā Dita nāk drosmīgi, kā pati teic – ar operas vērienu, jo mīlas stāstā, kurā mīlētāji stājas pretī sabiedrības likumiem, viņas vadībā satiekas visi iespējamie teātra izteiksmes līdzekļi – vārds, dziesma, skaņa, kustība, deja, telpa, gaisma un elpu aizraujošs lidojums skatuves šņorbēniņos.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Tev šobrīd ir sezonas sākuma – jaunas ieelpas – sajūta? Vasaras otrā puse tev, šķiet, bija ārkārtīgi darbīga – augusta beigās nospēlēji pēdējās izrādes “Man trīsdesmit gadu”, kurā tev krāšņa galvenā loma, dziedāji koncertos kopā ar “Dramu” – tostarp Raimonda Paula “Ceturtajā vilnī” Dzintaros…

D. Lūriņa: – Viss šis laikmets ir izsitis ierasto ritmu ārpus rāmjiem, nav vairs atskaites punkta. Ja visu dzīvi bija pierasts skaitīt laiku vai nu mācību gados, vai sezonās, tad nepiedzīvotā pusotra sezona man ir atņēmusi laika izjūtu. Bet vasara noteikti bija ļoti skaista tāpēc, ka mums beidzot ļāva strādāt. Tad bija tā sajūta, ka beidzot tev ļauj ieelpot! Šobrīd jau jūtos kārtīgas darba sezonas viducī, un tas, protams, ir forši.

“Ferdinandu un Luīzi” sākām jau pirms pandēmijas – šobrīd man ir sajūta, ka ir jāpabeidz iesāktais, citādi nekā netikšu uz priekšu – pati ar sevi, ar savu garīgo dzīvi, ar darba dzīvi. Citādi šajā pārtraukto iestudējumu procesā dzīve ir kā pakārta gaisā.

– Bet nevar teikt, ka tev šis laiks bijis tukšs. Tieši pirms gada fon Stricka villas dārzā pie skatītājiem nokļuva tava un Kaspara Rolšteina monoopera “#DiToo” – tajā ieraudzījām pavisam neredzētu Ditu brīžam nežēlīgā tuvplānā, pilnīgu pretstatu tai, kura gana pieklājīgi dzied un dejo kādā krāšņā mūziklā.

– Tas bija absolūti radošs Kaspara izrāviens, un es lidoju tam līdzi. Protams, visi noteikumi ieviesa savas korekcijas, jo sākumā absolūti nebijām domājuši, ka iesim fon Stricka villas dārzā. Es patiesībā vienmēr esmu vairījusies un baidījusies no šīs performances pieejas… Kaspars man toreiz tā arī teica – ja paritina tavu “Facebook” lentu, tajā ir pilnīgi viss, no šlāgera līdz klasikai.

Var jau būt, ka ir kāda publikas daļa, kas apvainojas, ja es neatbilstu kaut kādām ekspektācijām, bet mēs sapratām, ka tas viss, kas tur notiek, arī esmu es.

Protams, piemēram, Kandavā, ieraugot izrādes plakātu, jau laikus pajautāja – labi, Dita Lūriņa, bet kāpēc uz afišas šis narkomāns? (Smejas.) Reizēm bija sajūta, ka nenospēlēšu līdz galam, jo jutu, ka cilvēki nespēj to pieņemt. Vai, tieši pretēji, piemēram, Ropažos publikā sastapu siltākās, atvērtākās acis un sirmas kundzes jautājumu pēc izrādes – kur var izlasīt libretu, lai varu parādīt arī draudzenēm. Nosūtījām.

Līdz šim man vienmēr bija šķitis, ka teātris “saplīst”, ja to iznes citā teritorijā, ārpus melnās kastes vai kaut kādiem teātra noteikumiem. Tad sapratu, ka tas skaļais motocikls, kas pabrauc tur garām, piedalās, nevis mēs visi kopīgi pārciešam šo traucējošo apstākli – nē! Tajā piedalās klaigājoši bērni aiz loga, pilsētas trokšņi – tas viss kļūst par kaut kāda procesa sastāvdaļu, tāpēc esmu pateicīga Kasparam, ka viņš mani tajā dullībā aizveda.

Līdzi esmu paņēmusi apziņu, ka negribētos pazaudēt šo performances sajūtu, ejot atpakaļ telpās, kur viss ir prognozējamāks – kaut vai temperatūra.

– Performancē iederas arī pamatīga ūdens šalts un rudenīgs aukstums?

– Bija viena izrāde, kurā laikam varēja dzirdēt, kā zobi klab (smejas). Bet reizē – daudz priecīgu pārsteigumu. Visvairāk prieks par skatītājiem, kuri atnāk un ir gatavi pārslēgties un iet man līdzi. Nogaršot to, ko tu neēd katru dienu. Tā ir pamata nostādne, kas ļauj vispār saglabāt dzīvesprieku un jaunību.

Reklāma
Reklāma

– Tev pašai teātrī ir svarīgi saglabāt jaunību – izskatā un garā?

– Ļoti svarīgi. Novecot teātrī nav iespējams, bet tik ātri var saskābt un sarūgt! To es ļoti, ļoti negribētu. Pret to palīdz mešanās izaicinājumos – vai nu teikt tiem “jā”, vai meklēt tos pašai. Katrā ziņā visu laiku vest sevi ārpus komforta zonas. Protams, bailes ir fonā visu laiku, bet tu nevari ļaut tām sevi pārņemt.

– Režija tev arī ir tāda sevis iznešana ārpus komforta zonas vai tomēr jūti, ka pēc “Tango bez asinīm” un “Ķiršu dārza” esi jau režisores muskuļus uzaudzējusi?

– Šis ir kārtējais milzīgais izaicinājums. Īpaši sajūta pirms pirmizrādes, kad nezini, kas piedzims un būs jākrista. Kad tu nevari pateikt ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.

– Kā nokļuvi līdz Šilleram un attiecību stāstam par Ferdinandu un Luīzi?

– Piekrītu krievu psiholingvistikas zinātnieces Tatjanas Čerņigovskajas teiktajam – teksts ir gudrāks par autoru. Ir svarīgi atgriezties pie lielajiem tekstiem, jo tajos ir ļoti daudz iekodēts laika gaitā. Es vispār domāju, ka īsts, dzīvs teksts ir neatkarīgs no autora. Katrā laikmetā tas uzrakstās no jauna savādāk.

Otra lieta – gribu lielo, būtisko, dziļo. Es to saucu par operas estētiku – ja tev ir dvēseles dziedājums, tad tas tev nekautrīgi ir, liels un varens, neieslēpts kaut kur. Kad Jānis Vimba piedāvāja iestudēt izrādi uz lielās skatuves, sapratu, ka gribu iet tās valodas meklējumos, kas mums bija ar “Tango bez asinīm”, saliekot kopā šos dažādos, pat savstarpēji konkurējošos elementus – vārdu, kustību, dziesmu, aktiera “iekšas” un ķermeni kā līdzvērtīgus spēlmaņus, kas stāsta vienu stāstu.

Es esmu ārkārtīgi lepna par sava teātra drosmi, ka mēs visi kopā mēģināsim iet tur, kur nav iets. Varbūt tas nav stilīgi vai “trendā”, bet mēs iesim tur, jo mums liekas, ka tur kaut ko var izrakt.

– Kas šajā visā ir tevis kā režisores uzdevums?

– Mūsu atslēgas vārds ir polifonija. Katrs elements kā patstāvīga melodija, bet kopā veido saskaņu. Mūsu gadījumā sākām ar baroka mūziku – Vivaldi, Perselu, Ramo. Ja paklausāmies Vivaldi “Eja mater” – pavadījums ir pat ass, bet pāri ir ļoti skaista, ēteriska legato melodija. Mūsu izrādē šo legato melodiju spēlē aina. Vivaldi pavadījumam virsū ir Persela melodija, vai Ramo virsū – pašas drosmīgās Zanes Dombrovskas jaunrade. Es ar apbrīnu un lepnumu raugos uz to, cik meistarīgi Zane ir pārkomponējusi lielos komponistus un radījusi pati savu skaņdarbu.

– Un tomēr tas ir mīlas stāsts?

– Jā! Mēs mīlam katrā laikmetā. Cilvēks atklājas caur to, kā viņš mīl. Mūsu laikmets, ko piedzīvojam, man ir iesitis pa saules pinumu un ir licis atvērt acis un paskatīties uz to, kas notiek pasaulē. Uz to, cik cikliski mēs ejam caur pārbaudījumiem. Nianses mainās, bet tepat aiz robežas var būt tāda nežēlība un sadisms kā Baltkrievijā. No Afganistānas mēs saņemam tādas bildes, kādas esmu redzējusi filmās par holokaustu. Un tas notiek šodien! Par to ir izrāde. Mēs sākam Šillera laikmetā, bet pamazām ieslīdam mūsdienās. Vai varbūt – bezlaikā. Jo cilvēka daba nemainās.

21. gadsimta cilvēks, nonākot konkrētos apstākļos, rīkojas tāpat kā 18., 16., un 3. gadsimtā. Mēs nemācāmies no vēstures. Mūsu zemapziņa no aizlaikiem zina, ka karš kaut kur ir vienmēr.

Mēs nezinām, kurā brīdī tevi pasauks vai klauvēs pie tavām durvīm, bet trauksme ir visu laiku. Un mēs katrs izvēlamies to vienu salmiņu, pie kā turēties. Mūsu izrādes galvenajiem varoņiem tā ir mīlestība. Tā viņiem ir viss. Bez atlikuma. Galvenā varoņa tēva salmiņš ir vara – ja viņš to zaudē, tad nav vairs nekā. Katram ir kaut kas, pie kā viņš turas izmisīgi.

– Tev ir tāds salmiņš? Šajā laikā, iespējams, daudzi pārdomājuši to, kas ir dzīvē svarīgākais.

– Man vēl ir pārdomu periods, kas nav beidzies. Bet jau pirmajā pavasara vilnī klausījos kolēģus, kuri stāstīja, cik forši, izrādās, ir zāli pļaut, cik dzīve ārpus teātra esot krāsaina. Bet es sapratu, ka esmu pilnīgi citā punktā. Jā, arī man vasarās mazliet pietrūka laika lauku darbiem, bet tas nebija vairāk par pusnedēļu. Es vēl neesmu garīgi tik izaugusi, lai dzīvotu mežā. Kad vasaras sākumā beidzot atļāva strādāt, mums kopā ar Mārtiņu (aktrises vīru, aktieri Mārtiņu Eglienu. – A. K.) iekrita dziedāt četros izlaidumos pēc kārtas vienā dienā un vakarā vēl stundas programmu viesībās, un, braucot mājās, atskārtu, ka tas ir mans normālais stāvoklis, kurā zinu, kā funkcionēt. Šķiet, ka tas, pie kā turos, ir ļoti intensīvs radošs process.

Es šobrīd neesmu gatava nestrādāt, citādi garīgi netieku uz priekšu. Pieņemot jebkādus noteikumus, kādos šobrīd darbs ir iespējams.

– Kāda tev šī sezona būs kā aktrisei?

– Pārsteigumiem pilna. Šķita, ka būs tukša, bet nu jau zinu, ka jāielec Intara Rešetina iestudētajā “Auklē”, kamēr Lāsma Kugrēna dziedē plecu. Loma milzīga, bet zinu, ka pēc pirmizrādes metīšos tajā ar pilnu jaudu.

– Tomēr, šķiet, šobrīd tu arvien vairāk dodies režijas, ne aktierspēles virzienā.

– Man iekšējais vektors ir pagriezies uz to. Nav tā, ka man nepatiktu spēlēt vai es to vairs negribētu. Mani jo­projām sauc, vilina un interesē izaicinājumi šajā laukā. Bet kalpot – to vairs ne. Varu smagi strādāt, bet jūtu, ka negribu būt funkcija – tam mans laika pulkstenis ir iztikšķējis. Gribu bliezt ar lielgabalu, ja iespējams, bet tāpat pašaudīties – ne. Tas nenozīmē, ka es tagad lepnībā šķaidu piedāvājumus.

– Pret aktieriem esi tikpat prasīga kā pret sevi, kad pati spēlē?

– Baidos, ka jā. Un viņi nav laimīgi par to (smejas). Ceru, pēc šīs izrādes tomēr dažus draugus izdosies paturēt.

Jauniestudējumā loma tikusi arī vīram Mārtiņam. Kādas ir jūsu režisores un aktiera attiecības?

– Ar humoru. Reizēm atskan jautājums – režisores kundze, ko man teikt režisores bērniem, vai viņi varēs sagaidīt jūs pārnākam vakarā? Bet kolēģiem viņš ir spiests skaidrot – es nezinu vairāk par jums! Šajā periodā es paļaujos uz to, ka ģimene, draugi pakāpjas malā un pagaida. Viņi zina, ka manis nav. Nejautā ne par sporta tērpiem, ne mācībām – vienkārši tiek galā. Tā man ir liela greznība.