1909. gada 3. februārī. Cepelīnu militarizācija 0
Pirms 110 gadiem ķeizariskās Vācijas Kara ministrija ieskaitīja armijas rindās grāfa Ferdinanda fon Cepelīna konstruēto gaisa kuģi “LZ3”, kas militāristu sarakstos tika iegrāmatots kā “Z1”. Līdz ar to Vācija bija spērusi soli priekšā daudzu citu valstu armijām, kas nevarēja ar ko tādu lepoties.
Salīdzinot ar tā laika primitīvajām, nedrošajām lidmašīnām, cepelīni šķita daudz uzticamāki un perspektīvāki. 126 metrus garš, nepilnus 12 metrus diametrā “LZ3” spēja turēties gaisā stundām ilgi, arī sliktos gaisa apstākļos. Tā divi dzinēji ļāva attīstīt ātrumu līdz 60 km/h. Gaisa kuģa gondolā satilpa 12 cilvēki
Fon Cepelīns bija pārliecināts, ka viņa konstruētais lidaparāts ir pilnībā piemērots kara resora vajadzībām, reāli pielietojams karadarbībā gan izlūkošanai, gan bombardēšanai un ka nākotnē Vācijas rīcībā jābūt veselai flotei šādu “cepelīnu”, tādēļ to apkalpes apmācāmas jau laikus.
Par visu to grāfs stāstīja ķeizaram Vilhelmam II un viņa ģenerāļiem. Kā zināms, runas nebija veltas. “LZ3” gan karot nepaspēja un tika norakstīts 1913. gadā, taču, Pirmajam pasaules karam sākoties, vācieši savas karaflotes un sauszemes spēku vajadzībām jau izmantoja 14 gaisa kuģus. Karš turklāt deva pamatīgu stimulu cepelīnu tālākajai tehniskajai attīstībai.
