Caur gaismu uz būtisko. Eduards Dorofejevs recenzē Imanta Vecozola izstādi „Gaismas laušana” LNMM 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas otrā stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” līdz 23. jūlijam apskatāma izstāde “Gaismas laušana”, kas veltīta gleznotāja un pedagoga Imanta Vecozola septiņdesmit gadus ilgajam radošajam darbam.
Daudzus gadus Imanta Vecozola māksla turpina klusā balsī uzrunāt katru skatītāju, kurš nav vienaldzīgs pret labu glezniecību. Apmeklējot mākslinieka deviņdesmit gadu jubilejai veltīto izstādi “Gaismas laušana”, var pārliecināties, cik pārsteidzoši labā profesionālā formā ir mākslinieks, kurš var pacienāt interesentus ne tikai ar retrospektīvu pārskatu par kādreizējiem radošajiem sasniegumiem, bet arī ar svaigiem, asiem un vizuāli ļoti spēcīgiem darbiem. Skatītāja ekspektācijas nokļūt gaisīgi mierīgā atmosfērā var būt nedaudz iedragātas, jo izstāde piesātināta ar kustību, garīgu dinamiku un neapsīkstošu Vecozola iekšējā dialoga spēku, kas joprojām mudina mākslinieku meklēt atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem par attiecībām starp gaismu un telpu, garīgumu un materialitāti, radītāju un viņa veidoto pasauli.
Imants Vecozols ir viens no māksliniekiem, kas noteica Latvijas glezniecības raksturu 20. gs. otrajā pusē un neapšaubāmi pieder pie izcilākajiem tonālās reālistiskās glezniecības meistariem. Viņa niansētā krāsu gamma, kuras pamatā ir melnais un baltais ar spektrālu krāsu piejaukumiem, ir tik rafinēta, ka spējīga fiksēt vismazākās gaismas kustības.
Gaisma pēc būtības ir viena no centrālajām tēmām Vecozola glezniecībā, kā arī galvenais noslēpums, kuru mākslinieks nepārtraukti cenšas izprast. Viņa darbos gaisma nav lokāls efekts un tai nav skaidra avota, bet tā ir vienmērīgi izplatīta telpā kā mūžīga, pārpasaulīga un bezgalīga substance. Kamēr mēs pārsvarā definējam gaismu, pretstatot tai ēnas, Vecozola glezniecībā gaisma tiek raksturota caur niansēto attiecību līdzībām. Attiecības starp krāsām mākslinieks dažreiz pat pielīdzina cilvēku attiecībām, kur tuvība paver daudz plašākas iespējas saprast vienam otru un pašam sevi.
Vienlaikus pārāk daudz gaismas var iznīcināt telpu, kas māksliniekam ir vēl viena svarīga tēma un bezgalīgas izpētes fenomens. Klasiskajā eiropeiskajā eļļas glezniecības tradīcijā telpa ir viena no pamatvērtībām, ar kuru mākslinieki nepārtraukti cīnās, katru reizi no jauna mēģinot atrisināt paradoksu, divu dimensiju plaknē attēlojot telpiskus priekšmetus.
Telpa ir arī nepieciešams nosacījums materialitātei un vieliskumam, ja mākslinieku interesē reālas pasaules tēlojums, kuru var panākt ne tikai ar eļļas krāsām. 20. gs. sākumā franču kubistu izgudrotā kolāžas tehnika pēc savas dabas tiecas uzsvērt tikai plakanas virsmas dekoratīvo izteiksmību.
Tomēr Vecozola izpildījumā kolāža kļūst par pilnvērtīgu glezniecību, kur žurnālu glancētās poligrāfijas fragmenti pārvēršas par dziļām lazējošām ēnām, bet utilizētas pakalpojumu rēķinu vēstules kļūst par saulē izgaismotām ķieģeļu sienām. Efekts, kā no abstraktiem papīra gabaliņu salikumiem rodas reāla pasaule, izskatās pēc īsta brīnuma, un, lai izbaudītu šo telpas radīšanas maģiju, ir vērts vērot Vecozola kolāžas no vairākām atšķirīgām distancēm. Tieši kolāžas tehnikā tapusi lielākā daļa jauno darbu, kam izstādē atvēlēta centrālā vieta.
Pagājušajā gadā tapušie darbi bieži skar arī kara tēmu. Tomēr Vecozols iztiek bez burtiskas ilustrēšanas vai didaktikas, piedāvājot runāt ekspresīvas formas līdzekļiem. Arī agrāk mākslinieks nekad nedeklarēja sociālu vai politisku saturu savos darbos. To labi ilustrē arī viens no slavenākajiem darbiem, kas apskatāms izstādē, – “Vidzemes darba zemnieki”. Tas nav vēsturnieka bezpersonisks skatījums uz cilvēkiem, tajos saskatot tikai funkciju, tas nav arī angažēts socreālisms, kas spiests slavēt kolektivizāciju.
Tas ir stāsts par attiecībām, par savu māti, kuru mākslinieks uzgleznojis piramidālās kompozīcijas virspusē, par ģimeni un plašākā nozīmē – par dzimtenes sajūtu, kas Vecozolam nesaraujami saistīta ar Vidzemi.
Nevienu neglorificējot un ne par vienu neironizējot, tas ir ar humānismu un cieņu pret cilvēku veidots darbs. Šo pašu humānistisko attieksmi mākslinieks saglabā, runājot par mūsdienu karu, traģēdiju un nāvi, nemeklējot vainīgo, bet paužot savu attieksmi, izmantojot sagruvušo konstrukciju ritmu, veidojot klaustrofobiskas telpas, lai ielaistu tajās glābšanas cerības gaismu.
Spēju ieskatīties sevī, citā un to uzgleznot Vecozols patiesi demonstrē gan vairākos pašportretos, gan tuvu cilvēku attēlojumos. Ar rembrantisku uzmanību un psiholoģisku saspringumu mākslinieks skatās spogulī vai sievas, vecāku, draugu vaibstos, lai atkal runātu par attiecībām, kur svarīga loma ir ne tikai portretējamajam, bet arī mākslinieka sajūtām.
Gleznojot jebkuru portretu, ikviens mākslinieks vienalga glezno daļiņu no sevis. Varbūt tāpēc visiem viņa modeļiem ir kāda kopīga meditatīvi filozofiska aura.
Neskatoties uz to, ka Vecozola daiļrade galvenokārt asociējas ar ēteriskajām klusajām dabām, kur katrs vienkāršais priekšmets, ēdiens vai dārzenis iemieso lauku virtuves cildenumu, viņa žanriskais diapazons tomēr ir daudz plašāks. Lai parādītu Imanta Vecozola mākslu visā pilnībā, būtu nepieciešama daudz lielāka izstāžu zāle, kuru viņš nešaubīgi spētu harmoniski piepildīt ar kvalitatīvu un mūsdienīgu mākslu. Jo neatkarīgi no tā, vai mākslinieks glezno ķirbi, rutku maisu, piena krūku, Rīgas pagalmu vai Vidzemes viensētu, noteicošais ir mākslinieka domāšana un attieksme pret uzdevumu. Vecozolam piemīt paradoksāla domāšana, kas piešķir viņa it kā skaidrajiem darbiem grūti notveramu dziļumu. Citējot gleznotāju: “Jebkuru izteiksmes līdzekli izmantojot, vienlaikus no tā ir jāatbrīvojas.” Gleznojot formu, tā jādematerializē gaisā, attēlojot sadzīviskus priekšmetus, tie jāatbrīvo no ikdienišķas nozīmes, pārvēršot simbolā. Tur arī rodas šī specifiskā garīgā dimensija un lieli filozofiski jautājumi, kas iekodēti gaismēnās, slīdošajās gaismās, optiskajās attiecībās, vieliskumā – tas viss, ko Imants Vecozols cenšas noskaidrot savā mākslā, rādot mums visiem savu izpratni par lietām un dzīvi kā tādu.
