Dans Bērtulis: Ko Šmits zināja, bet nepateica Hermanim 0
Kad māksla un politika savijas kopā rodas revolucionāras lietas – kaut vai Če Gevaras leģendārais portrets (Alberto Korda. 1960). Ne mums ČeGevaras ne sava Džima Fitzpatrika, kurš šo pārzīmēja melni sarkanās krāsās, bet sava veida revolūcija te briest. Velēšanu sistēmas. Un te nu laba režisora un profesionāla politiķa kondominancē ir radusies ideja par vienreiz lietojamo partiju, kuras mērķis ir pārņemt Saeimas vairākumu un mainīt mūsu vēlēšanu sistēmu no reti kam detaļās saprotamās “tiešas un prooprcionālās” (nez kas tur kuram kurā vietā tieši un kas tur kad kam proporcionāli) uz vēl mazāk saprotamo “Single Transferable Vote (STV)”, kas vairāk asociējas ar kādas ne pārāk godājamas slimības saīsinājumu.
Bet nu par visu pēc kārtas. Politiskās sistēmas krīzi laikam ka neviens nenoliegs. Knapi ceturtdaļa balsstiesīgo vērtē parlamentu par labu esam. Tudiš-Pīp ( atvainojiet, valdību) – tik pat ja ne zemāk. Un te nu ir laba augsne divām pretējām motivācijām – kaut ko mainīt, ka tik mainīt (jau pieminētais Ernesto Alvares de Gevara de la Senna) un “iespert pakritušajam pa pakaļu” (tas Nīče). Ļoti latviskas gribas izpausmes. Mēs esam profesionāļi kāpšanā uz sporta grābekļa.
Laikam jau ir īstais brīdis salīdzinājumam, kādas tad īsti ir vēlēšanu sistēmas un kādu labumu tās kam es. Kas īstenībā tā arī netika izdarīts attiecībā par tās turku galvaspilsētas konvenciju. Kas atgādina leģendāro JFK un Ņikitas Sergejeviča sarunu par Hemingveja “Cilvēks un Jūra” – “grāmatu neesmu lasījis, bet viedokli izteikšu”. Kā rezultātā grāmatu CCCP aizliedza. Kā tās NATO musulmaņvalsts galvaspilsētas konvenciju nesen.
Vēlēšanām vispār ir sena vēsture. Arī mūsu platuma grādos. Vikingu laiku sākumā plecīgākais džeks ar smagāko cirvi tika “ievēlēts” kopā ar saviem drauģeļiem. Piemēram leģendārie Ēriks Rudais, Iljofs Smirdošais un Ragnārs Spalvainās Bikses, kuri atklāja Grenlandi. Un kad viņus nākamajos slaktiņos nenosita, viņi paguva atstāt vairoties spēcīgus pēcnācējus, kuri balstoties uz tā paša dzelža svaru noteica ka tikai un viņu dēli … un tā radās aristokrātija. Principā tā pat visur Eiropā. Un pasaulē. Un tad 1789. gadā franči visu samaitāja. Un izrādījās ka “plebs”, tauta”, “zemākā šķira” kas no senās Romas laikiem nozīmēja nepriviliģētie pilsoņi, tagad visu skaldīs un valdīs. Un pūļa, kurš kaut kur dodas, priekšā nostājās nevis plecīgs džeks ar kara vāli bet gan “zeltamute”, vai kā precīzi izteicās leģendārā latviešu režisore Žaklīna Cinovska – “Daiļdirsējs”.
Un tā mēs no senlaikiem mūsdienās esam dabūjuši sekojošas vēlēšanu sistēmas:
Kā redziet, ideālas sistēmas nav. Arī senajiem grieķiem demokrātijas (δημοκρατία (dēmokratía) nebija. ( 1/3 iedzīvotāju vispār bija vergi bez jebkādam tiesībām). Kur ir garantija ka jaunā, cita sistēma būs labāka? Nav precīza skaitļa, cik % no visiem vēlētājiem «saņem algu no valsts budžeta», bet tuvākie rādītāji liecina, ka ~21 % no nodarbinātajiem strādā publiskajā sektorā. Ieskaitot skolotājas, robežsargus, ierēdņus, protams u.tt. Kuri ir vis aktīvākie balsotāji. Jo nu gribiet vai ne, bet valsts kantoru vadību, kas maksā vai nemaksā , “hire and fire” vadība ir politiski ielikta. Un tā par saviem vēlētājiem rūpējas ne tikai priekšvēlēšanu periodā. Un tas ir tas, ko Šmits zina, viņš ir politikas pro, bet Hermanim nesaka. Jo režisoriem ne politoloģiju ne matemātiku skoliņā nemāca.
Un tagad – kā jau tas ir moderni – izveidojam notikuma “digital tween”:
Rīga bija rudenīga kā vienmēr — ielas noskalotas ar dīzeļdegvielu un lietu, un cilvēki, kas gāja uz darbu, izskatījās tā, it kā viņus darbā jau būtu atlaiduši. Kaut kur Dzirnavu ielas otrā galā sēdēja divi vīri – viens režisors, otrs politiķis. Viņi dzēra melnu kafiju bez cukura un runāja par revolūciju. Ne par asiņainu, bet tehnisku — vēlēšanu sistēmu revolūciju.
Hermanis, protams, bija tas, kurš runāja vairāk. Viņš žestikulēja, pieskārās gaisam, kā piegriežot neredzamu prožektoru, un teica:
— Tev jāsaprot, Šmit, māksla un politika ir viena un tā pati lieta. Abi runā ar skatītājiem, tikai tavējie drīkst melot vairāk.
Šmits pasmaidīja. Viņš bija no tiem, kas smaida tad, kad vajadzētu smieties, un klusē, kad vajadzētu atbildēt. Viņš bija profesionāls — golfā ar handikapu +16, politikā ar nedaudz mazāku. Viņš zināja, ka, ja cilvēki sāk runāt par pārmaiņām, tas nozīmē, ka viņi drīz balsos par tiem, kas apsola tās ieviest.
— Tu saproti, — viņš beidzot teica, — STV nav revolūcija. Tā ir tikai cita veida krāsa uz tās pašas sienas.
— Bet cilvēkiem apnikusi siena! — Hermanis aizdedzināja cigareti un uzsita pelnus uz šķīvīša. — Viņi grib logu!
— Nē, viņi grib, lai tu viņiem pasaki, ka logs būs, — Šmits atteica. — Bet lai paliek silti.
Viņu starpā karājās dūmu migla, kafijas rūgtums un neliela cerība, ka varbūt šī saruna varētu mainīt kaut ko. Bet Šmits zināja, ka nevar. Viņš zināja vairāk, nekā teica, jo tāda bija viņa profesija — zināt un neteikt.
Rīgā tobrīd briest “vienreiz lietojamās partijas” ideja. Tā bija partija kā prezervatīvs — droša, plāna, paredzēta tikai vienam lietojumam un solīja aizsardzību no sistēmas slimībām. Viņu karogs bija vēlēšanu reforma: pāreja no “tiešās un proporcionālās” uz “Single Transferable Vote”.
Cilvēki to izrunāja ar tādu apņēmību, it kā runātu par jaunu ticību. “STV,” viņi teica, “tas mainīs visu.”
Bet Šmits klusēja. Viņš skatījās, kā lietus lāses ripo pa kafejnīcas logu, un domāja, ka “STV” izklausās pēc labākajā gadījumā antibiotikas, nevis politikas.
Viņš atcerējās franču revolūciju. Kā “plebs”, kas nozīmēja vienkāršo cilvēku, vienu dienu kļuva par “tautu”, un “tauta” — par pūli. Kā pūlis nocirta karaļa galvu, bet pēc gada atveda Napoleonu tronī. Tā ir cilvēces dabiskā kustība: no plebsa līdz impērijai, no brīvības līdz instruktāžai.
Hermanis tajā laikā zīmēja uz papīra vēlēšanu karti – 17 apgabali, katrā pa pieciem deputātiem. Rīga sadalīta gabalos kā medus kūka. “Tā būs īsta demokrātija,” viņš teica. “Katrs balsos par cilvēku, ne par partiju.”
“Un kurš nebalsos par šiem cilvēkiem?” — Šmits pajautāja.
“Nodevēji” … tā Hermanis.
“Nē,” Šmitiņš pasmaidīja, “Valsts kalpotāji. Divdesmit viens procents no nodarbinātajiem. Skolotājas, robežsargi, mediķi, pašvaldību darbinieki. Citkovskis&CO. Tie, kas saņem algu no valsts budžeta. Tie arī balsos. Un tie balsos par tiem, kas maksā viņiem algu. Sistēma ir pašbarojoša, Hermanīt.”
Režisors uz brīdi apklusa. Tas bija viņa vājais punkts – loģika. Viņš prata režisēt emocijas, ne algoritmus. Viņš redzēja cilvēkus kā varoņus, bet Šmits – kā nodokļu maksātājus, elektorātu.
Vēlāk, vakarā, Šmits devās uz OZO. Golfu viņš spēlēja nevis prieka pēc, bet domāšanai. Viņam patika klusums, tukšais trieciena troksnis un lidojuma trajektorija – tā pati politika, tikai ar bumbiņu.
Katrs laukums bija kā vēlēšanu apgabals – ar bedrēm, šķēršļiem un out of range. Un katrā reizē viņš zināja, ka neviens jauns “sistēmas dizains” negarantē labāku rezultātu, ja roka, stāja tā pati.
“Vēlēšanas ir kā golfs,” viņš domāja. “Tu vari nomainīt nūju, bet ne sevī ieprogrammēto tizlumu.”
Tajā pašā laikā Hermanis rakstīja preses relīzi. “Mēs radīsim jaunu politiku!” viņš kliedza klaviatūrai. “Mēs būsim kā franči 1789. gadā!”
Franči 1799. gadā beidza ar giljotīnu, bet to viņš nepieminēja.
Viņš rakstīja par brīvību, vienlīdzību, taisnīgumu un to, ka “katram cilvēkam būs balss”. Tas izklausījās skaisti. Māksla vienmēr izklausās skaisti, kamēr tā nenonāk pie Kultūras ministrijas apstiprināta budžeta.
Nākamajā dienā abi atkal satikās. Hermanis bija iedvesmots, Šmits – nosvērts.
— Tu zini, ko es vakar sapratu? — režisors iesaucās. — Mums vajag pārmaiņas, kas parāda, ka mēs spējam mainīties.
— Un tad atkal palikt tādi paši, — Šmits piebilda.
— Kā tu vienmēr visu sabojā.
— Es neko nebojāju, — viņš atmeta. — Es tikai zinu, kā beidzas katra revolūcija. Ar to, ka pie varas nāk tie, kas vislabāk prot pateikt vārdu “revolūcija”.
Viņi klusēja. Kafija bija auksta, laikapstākļi nemainīgi, kā Latvijas politiskā sistēma – mierīgi stagnējoša.
Šmits zināja, ka STV nemainīs neko. Viņš bija studējis pietiekami daudz sistēmu – mažoritārās, proporcionālās, jauktās. Visas bija kā jaunas golfa bumbas – spīdīgas, treniņiem dzeltenas, citreiz ar caurumiņiem, bet lido tāpat.
Viņš zināja arī to, ko Hermanis nekad neuzzinās: ka demokrātija nav revolūcija, bet otrais termodinamikas likums. Enerģija nepazūd, tā tikai pāriet no cerības uz apātiju. Enerģija spontāni plūst tikai vienā virzienā — no sakārtota stāvokļa uz haotiskāku. Un tāpēc viņš neko neteica.
Viņš tikai samaksāja par kafiju, paskatījās ārā uz pelēko Rīgu un nodomāja: “Kuģis sēž uz sēkļa, bet visiem ir ērti. Un kamēr publiskajā sektorā algas nāk, neviens kapteini nemainīs.”
Bet viņš to neteica nevienam, īpaši ne Hermanim. Un arī mans lūgums Jums – satiksiet Hermani, smaidiet, nesakiet neko. Šmitam ar. Viņš visu saprot. Labāk par Jums.
