– Astoņdesmitie, atmoda, deviņdesmitie – notikumu blīvuma ziņā vesels laikmets. Kas jums, rakstot scenāriju šai filmai, bija atklājums un pārsteigums pašai? 10
– Ka cilvēks, izgājis cauri tādai laikmeta “gaļas mašīnai”, var saglabāt tīru un gaišu kodolu. Protams, arī viņš runā par visām peripetijām, kā tika dibināta Tautas fronte, kā un kāpēc tieši viņš iekļuva augstajos amatos. Man ļoti patīk, ka Dainis Īvāns pats savu grāmatu nosaucis “Gadījuma karakalps”, daudzviet atklājot, ka tas bijis gadījums, kas viņu ielicis kādā amatā, krēslā, vietā… Savukārt viņam pašam bija pārsteigums mūsu sarūpētie materiāli. Piemēram, bija aizmirsis savu slaveno radio runu barikāžu laikā. Filmā ir epizode, kur viņš klausās šīs runas ierakstu un pats ir pārsteigts par to, uz ko cilvēkus tobrīd aicinājis un kādu atbildību uzņēmies. Filmējot kopā ar Daini un Artūru Snipu izbraukājām Daugavas lokus, kur viņi kā jauni žurnālisti sāka cīņu pret Daugavpils HES celtniecību. Bija ļoti interesanti redzēt tās vietas, piemēram, Slutišķu sādžu, ko būtībā paglāba no applūdināšanas. Un Dainis arī pats atzina, ka tikai tagad, ar gadu atstatumu, saprot, kādas vērtības ir izglābtas, pateicoties toreizējai cīņai. Bet vairāk viņš atzīst, ka – jā, pārsvarā ir tāds uz barikādēm gājējs un cīņā saucējs, kurš tagad atradis savu miera ostu “Īvānos”. Un tas ir tikai jauki.
– Un šajā laikā viss ir vislabākajā kārtībā, sabiedrībā viscaur valda tāda harmonija un labklājība, ka inteliģencei vairs nav uz ko cilvēkus mudināt? Vai tāds miers elpo no filmas?
– Nebūt ne. Vienkārši ir cits – ne vairs naivās atmodas – laiks, kad tauta gāja atvērtām acīm un sirdīm. Pa vidu bijis daudz pragmatisku kauju. Arī cilvēki kļuvuši daudz pragmatiskāki, dzīvo katrs savā pasaulē, mazliet norobežojoties cits no cita. Es nezinu, man arī nav atbildes uz jautājumu, kas notiktu, ja mūsu salīdzinoši mierīgajā un pārtikušajā dzīvē pēkšņi rastos krasas izvēles moments. Domāju – daudzi to sajuta Ukrainas notikumu ēnā. Bet man simpātiski bija tas, ka tajā pusmūža vīrietī, kas mīt “Īvānos”, nav tādas nostalģijas, ka, lūk, atmodas laikā bija labāk, zāle zaļāka un cilvēki gaišāki. Viņš spēj uz tiem gadiem palūkoties objektīvi, runā arī par savu būšanu sociāldemokrātos un darbību Rīgas domē. Pagājis malā, kad paša bērni teikuši – tēti, tavā sejā sāk parādīties politiķa nepatīkamie vaibsti. Tas bijis pietiekams arguments, lai tai nodarbei liktu punktu. Patlaban kādreizējā politiķī nav nīgruma vai aizvainojuma pret pasauli. Viņš dzīvo saskaņā ar dabu, saskaņā ar sevi, sastāda vēsturiskas grāmatas. Būtībā dara to, ko vienmēr vēlējies. Rīgas domes un politiķa laiks ļāvis saprast, ka katrā cilvēkā sēž iekšā varas un naudas velniņš un vajag to tikai paraustīt aiz astes, lai šis izspruktu laukā. Katrā ziņā Dainis šo negantnieku sevī veiksmīgi apslāpēja.
– Ja jau ikvienu cilvēku neglābjami dancina šādi viņā mājojoši pašlabuma tīkotāji velni, tad kāda vella pēc mēs ik pēc četriem gadiem tik cerīgi pulcējamies pie tām urnām…
– Protams, negribu noliegt, ka mums ir arī izcili, veiksmīgi un salīdzinoši godīgi politiķi. Taču, ja ieej varasvīru apritē, jāsaprot spēles noteikumi. Pretējā gadījumā lemts salūzt vai aiziet prom. Jānis Škapars, viens no vecajiem, pārbaudītajiem Tautas frontes zaldātiem, kurš stāvējis klāt Dainim Īvānam ļoti nozīmīgās gan dzīves, gan sabiedriskās izvēlēs, neslēpj, ka Dainis ir pretrunīga personība, galvenokārt cīņā saucējs, bet, kad priekšā racionālais darbs, varbūt šis uzjundītājs nav pati labākā izvēle. Taču, kā filmā teic tas pats Škapars – ir ļoti svarīgi, kurš runās pirmais, bet vēl svarīgāk – kurš runās otrais, trešais un ceturtais. Tas nozīmē – vai tam, ko saka pirmais, būs kāds, kas atsauksies, vai saucējs cīņā nepaliks viens… Dainim ir tā privilēģija, ka viņš ir saucis un cilvēki ir atsaukušies. Un tā nav bijusi saucēja balss tuksnesī. Filmā savu viedokli izklāsta arī citi cilvēki, piemēram, tolaik aktīva sabiedriska darbiniece Sarmīte Ēlerte, lentē parādās arī Daiņa meita, mazbērni, kaimiņi “Īvānos”, kas bijuši apkārt. Filma veidota uz šo kontrastu pamata – no lielajiem pūļiem, sajūsmas, elka sajūtas līdz, lūk, tādai miera ostai. Starp citu, ļoti attālos rados krustojušās mūsu senču līnijas – Daiņa mājas “Īvāni” atrodas netālu no manas omītes vecāku mājām “Draudavām”. Ieejot “Īvānos”, man ir sajūta, kā atkal sperot kāju pār savu senču māju slieksni.
– Kāda jums kā cilvēku pētniecei, veidojot filmu, radās sajūta par šī stāsta varoni – vai, kā teicāt, uzjundītājs un cīņā saucējs, ir mierā ar to, kur šīs cīņas rezultātā esam nonākuši? Vai esam tur, kur cerējām būt?
– Kādā noteiktā sabiedrības daļā nez kādēļ ir tieksme visu iezīmēt tumšās krāsās. Taču, ja salīdzinām savu dzīvi ar toreizējo astoņdesmitajos, nav iemesla kaisīt pelnus uz galvas un gausties. Nekad, nekad taču negribētos atpakaļ tajā laikā, par to vēl un vēl pārliecinājos, rakstot savu romānu “Mātes piens”. Man principā žēl vecāku paaudzes, kuriem lielākā dzīves daļa bija jānodzīvo padomju sistēmā. Nē, mūsu filmā no Daiņa Īvāna nedveš sajūta, ka, Veidenbauma vārdiem runājot, “dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts”… Daudz kas ir dīdzis un kas liels latviešiem stāvējis klāt, ka brīvība nāca bez asiņu straumēm.
